Kad lietus lāšu un rudens ābolu paukšķi viegli rībina zemi, kad skolēni kā bruņurupuči, mugurās uzkārtām somām, soļo skolas virzienā, mēs zinām: klāt ir septembris. Tas ik gadu nes sev līdzi jaunus sākumus - kādam uzsāktas skolas gaitas, kādam skolas sols jau pazīstams, bet ir vērtības, kas nu jau gadu desmitiem nemainīgi vēstī, ka septembris Latvijā ir arī dzejas mēnesis. Dzeja izkūst “sirdīs uz trotuāriem”, slamos, tikšanās reizēs ar rakstniekiem, lasīta pie siltas tējas tases. Tieši Rainis…
Kad lietus lāšu un rudens ābolu paukšķi viegli rībina zemi, kad skolēni kā bruņurupuči, mugurās uzkārtām somām, soļo skolas virzienā, mēs zinām: klāt ir septembris. Tas ik gadu nes sev līdzi jaunus sākumus - kādam uzsāktas skolas gaitas, kādam skolas sols jau pazīstams, bet ir vērtības, kas nu jau gadu desmitiem nemainīgi vēstī, ka septembris Latvijā ir arī dzejas mēnesis. Dzeja izkūst “sirdīs uz trotuāriem”, slamos, tikšanās reizēs ar rakstniekiem, lasīta pie siltas tējas tases. Tieši Rainis ir dzejnieks, kuram par godu Dzejas dienu tradīcija tika aizsākta viņa 100. jubilejā 1965. gadā. Raiņa mājā Berķenelē dzeja dzīvo arī ikdienā, taču septembrī tai ir īpaša nozīme. Šogad, jubilejas gadā, jau 25. reizi tika atzīmēts skolēnu skatuves…
