25. martā, pie Eglaines stacijas, kur 1941. un 1949. gadā tika izvesti vairāk nekā pusotrs tūkstotis Ilūkstes apriņķa iedzīvotāju, notika piemiņas brīdis, kas veltīts komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai.

1949. gada 25. marts ir viena no drūmākajām un traģiskajām dienām latviešu tautas vēsturē, kad savas ģimenes un dzimtās mājas piespiedu kārtā bija spiesti pamest vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku. Briesmīgos lopu vagonos cilvēki tika vesti tālu prom uz Krievijas ziemeļu apgabaliem. Fiziski un morāli sagrauti cilvēki, izpostītas cilvēku dzīves un ģimenes – šodien varam tikai noliekt galvu klusuma brīdī un cerēt, lai mūsu tautu vairs nekad neskar šāds posts.

1949. gada deportācijas tika plānotas ļoti skrupulozi, bija izdomāts precīzs skaits, cik karavīri sēdīsies automašīnās un pajūgos, lai dotos pie sarakstā esošajām ģimenēm, cik piedalīsies komjaunieši un jaunās varas atbalstītāji, cik ģimenes tiks izvestas. No Baltijas valstīm tika plānots izvest 29 tūkstošus ģimeņu, 87 tūkstošus cilvēku.

Dokumentos ir piefiksēts, ka operācija sākās 25. martā, trīs minūtes pēc pusnakts. 1949. gadā pārsvarā tika izvesti lauku ļaudis, kuri mīlēja savu dzimteni, bija īsti, strādīgi latvieši. Eglaines stacija bija sākums moku ceļam uz Sibīriju 1643 cilvēkiem no Ilūkstes apriņķa. Kopumā no Baltijas valstīm tika izvesti 76 ešeloni jeb vilcienu sastāvi ar cilvēkiem, kurus nepatiesi apsūdzēja un aizveda nebūtībā tālajā Sibīrijā.

Pasākumā Augšdaugavas novada iedzīvotāji dalījās ar saviem atmiņu stāstiem par šiem traģiskajiem notikumiem. Kāds jau dzimis laikā, kad Latvija bija brīva no padomju okupācijas, un atminas stāstus, ko bērnībā vecvecāki stāstījuši. Kāds dzimis svešumā, bet atceras ceļu mājup un laimi, kad kājas skārušas Latvijas zemi.

25. marta naktī, zemnieku ģimenei pienāk ziņa no kaimiņiem, ka viņi ir sarakstā. Diemžēl uzreiz klāt ir arī kareivji. Toreiz izdevās iemukt un paslēpties mežā ģimenes vecākajiem dēliem, bet mamma un jaunākais brālis palika mājās. Kareivji abus palikušos sagūstīja un izveda tālu prom. Šie cilvēki bija tik stipri - izturēja visu pavadīto laiku Sibīrijā un atgriezās atpakaļ dzimtenē.

Kādai cita ģimenei pilnībā izdevies izvairīties no izsūtījuma. Mazbērni atminas vecvecāku stāstus - ģimenē jaunākajai meitai uzradies nepatīkams pielūdzējs – krievu karavīrs. Meita atteikusi aicinājumam draudzēties, tāpēc aizvainotais karavīrs ierakstījis ģimeni izsūtāmo sarakstos. Toreiz ģimenei izdevies “atpirkties” – tika atdots pilnīgi viss, līdz pat pēdējai kurpei, lai ģimene tiktu izsvītrota no saraksta un izbēgtu no izsūtījuma.

Ir daudzi pavisam traģiski stāsti, kad lopu vagonos cilvēki mirst no slimībām un bada, tikko dzimuši zīdaiņi tiek izsviesti pa vagona logu, daudzi nošauti gan pa ceļam uz Sibīriju, gan nometnēs un nekad nepieredz to, ka Latvija ir brīva.

Tiem, kam izdevās atgriezties Latvijā vai izbēgt no izsūtījuma, līdz pat 90. gadiem, kad Latvija jau bija brīva no padomju varas, bija bail stāstīt šos notikumus. Bērni, mazbērni, citreiz pat laulātie draugi tikai brīvas Latvijas laikā uzzināja, ka viņu ģimenē ir bijuši šie traģiskie notikumi, kas sagrāva ļoti daudzus likteņus un latviešu tautu.

Šodien latvieši nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst to, kas notika pirms vairāk nekā 75 gadiem. Šie notikumi jāstāsta bērniem un mazbērniem, lai jaunā paaudze neļauj atkārtoties vēstures notikumiem.

Uzziņai: vēstures liecības par šo laiku, ko cilvēki izcieta izsūtījumā var lasīt dažādās grāmatās. Par izsūtījumu un izdzīvošanu Sibīrijā raksta lietuviešu rakstniece Rūta Šepetis grāmatā “Starp pelēkiem toņiem” un Sandra Kalniete grāmatā “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Ar spēcīgu sieviešu stāstiem, kuras bēga no izsūtījuma un slēpās mežā kopā ar meža brāļiem var lasīt Sanitas Reinsones grāmatā “Meža meitas”. Par 1941. gada izsūtījumu un dzīvi Sibīrijā var redzēt Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika” vai Dzintras Gekas-Vaskas dokumentālajā filmā “Reiz bija Sibīrija”.

Pasākumā ar vēstures faktiem iepazīstināja Eglaines pagasta bibliotēkas vadītāja Inese Sičeva un kultūras pasākumu organizatore Eglainē – Ilga Brodova.

Teksts, foto: Māra Multiņa