85 gados Romualds Saušs lepojas ar sportisku rūdījumu

Romualds Saušs no Vaboles pagasta ir novada vecākais aktīvais sporta veterāns, kurš aizvadītājā gada nogalē svinēja 85. gadu jubileju. Viņu visbiežāk var redzēt pārvietojamies uz velosipēda vai ziemā slēpojot, pārvarot lielus attālumus. Par viņa sportisko rūdījumu liecina neskaitāmas medaļas vieglatlētikā, riteņbraukšanā, slēpošanā un dambretē, kā arī vairāki apbalvojumi par ieguldījumu Daugavpils novada veterānu sportā. Martā Romualds Saušs kā Latvijas komandas dalībnieks piedalījās Pasaules čempionātā distanču slēpošanā veterāniem, kas vairāk kā nedēļu noritēja Beitostolēnā, Norvēģijā. Iegūtas trīs godpilnās 5. vietas 5,  10 un 15 km klasiskajā slēpojumā. „Sports dod veselību, izturību, dzīvesprieku un tu jūties jaunāks par saviem gadiem,” smaidot stāsta sporta veterāns.

- Vai visu mūžu dzīvojat Vaboles pagastā?

R.S.: Jā, visu mūžu. Esmu šeit dzimis un audzis, strādājis gan esmu Rīgā, Daugavpilī un Preiļos. Vabole ir mana dzimtene, esmu arī mācījies Vaboles vidusskolā. Ģimenē bijām četri bērni – es, brālis un vēl divas māsas. Diemžēl, viņi jau ir miruši, esmu vienīgais palicis no četriem. 3. novembrī man apritēja 85 gadi, tāpēc no bērnības es vēl atceros arī Ulmaņlaikus. Es vēl biju mazs, kad tētim jau palīdzēju darbos. Strādāju dārzā, ar zirgu braucu. Mums bija neliela saimniecība, tikai 6 hektāri zemes. Lai piestrādātu pie bagāta saimnieka, kas dzīvoju otrpus Daugavai, pļāvām sienu. Tā kā mums sava siena nepietika, tad nopļauto vedām pāri upei arī uz savu saimniecību. Tajā laikā vēl darbojās pārceltuve, kas strādāju teju visu diennakti. Mēs saņēmām trešo daļu no nopļautā siena, pārējais palika saimnieka īpašumā. Tā bija ļoti liela saimniecība, atceros, ka pat šķūnis bija divos stāvos.

- Kādas bija skolas gaitas?

R.S.: Sāku mācīties Vaboles vidusskolā vācu laikā, tāpēc 2. klasē obligāti jau bija jāmācās vācu valoda. Tajā laikā skolas direktors bija Trokšs. Skolā valdīja liela disciplīna – stundās skolotājam rokās pat bija pātaga un gadījās, ka to lika lietā, ja kāds skolēns bija nepaklausīgs. Vienreiz arī man tika pa muguru. Es sēdēju skolas solā un pagriezos uz aizmuguri kaut ko pajautāt klasesbiedram. Jutu tikai, kā trāpīja pa muguru. Pārāk spēcīgi jau nesita. Man no mācību priekšmetiem vislabāk patika ģeogrāfija un vēsture, tur bija labas atzīmes. Nodarbojāmies arī ar sportu, īpaši man patika volejbols. Jau agrā pavasarī organizēju, lai volejbola laukums tiktu attīrīts no sniega un varētu atsākt spēlēt. Toreiz bija grūti dabūt bumbas. Jau padomju laikos bija jāiet strādāt kolhozā, lai mums par darbu nopirktu bumbu un tīklu. Ja vēlējāmies ar klasi aizbraukt kādā ekskursijā, arī bija nepieciešams pastrādāt kolhozā un tad tikai piešķīra autobusu. Vaboles skolā es pabeidzu 9.klasi un tad aizgāju armijā. Pēc armijas, 1957. gadā absolvēju Daugavpils 1. vidusskolu.

-Dzīvojot varas maiņas apstākļos, vai puiši pie ieročiem arī varēja tikt?

R.S.: Varēja, varēja. Pie mājām bija mežiņš, kur man atradās karabīne. Viscaur apkārt bija vācu un mazās granātas, kuras mēs ar kaimiņu puikām aiznesām uz purvu un noslēpām eglēs. Mēs tur blēņojāmies, patronas sviedām ugunīs. Paldies Dievam, viss toreiz beidzās laimīgi. Lai gan viena lode vienreiz ieskrēja un izsita man caurumu cepures nagā.

Kā es tiku pie ieroča? Mans mātes brālis dienēja obligātajā vācu armijā un 1944. gadā dezertēja, mežā izlecot no vilciena, kas brauca no Rīgas uz Daugavpili. Viņš pārnāca pie mums dzīvot. Viņam bija pilna karavīra forma, šautene, gāzmaska. Toreiz es, desmitgadīgs puišelis būdams, viņam jautāju, kā viņš pie mums tika, bet viņš atbildēja, ka viņam iedeva atvaļinājumu. Tā viņš novilka karavīra formu un sāka pie mums dzīvot. Pēc īsa brīža viņu jau iesauca padomju armijā. Polijā viņu ievainoja un viņš atgriezās mājās vēl pirms kara beigām. Mājās pārnāca kā invalīds, jo guva smagu ievainojumu plecā un kreisā roka vairs nedarbojās. Izveseļojies, viņš aizgāja strādāt uz Ķirupes kūdras purvu, kur agrāk tika nodarbināti ieslodzītie. Viņa pienākums bija tos apsargāt. Pēc laika viņš šo amatu zaudēja, jo nāca gaismā, ka agrāk viņš dienēja vācu armijā. Tad viņš aizgāja strādāt uz Rīgu par vilciena konduktoru.

-Kā liktenis veidojās pēc skolas un armijas?

R.S.: Tālāk aizgāju mācīties uz Rīgu, Latvijas PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas vidējo speciālo milicijas skolu, pēc tās sāku strādāt autoinspekcijā. Strādāju Daugavpils pilsētā un rajonā, arī Preiļos, kur biju galvenais autoinspektors. Tad kļuvu par ugunsdrošības un fiziskās sagatavotības inspektoru Daugavpils garnizonā. Manā pārziņā bija rajona un pilsētas milicija, Dzelzceļa milicija, divas kolonijas un ugunsdzēsēji. Mans pienākums bija rīkot apmācības, vadīt nodarbības un gatavot komandas sacensībām.

- Kā toreiz milicija pārbaudīja, vai šoferis nav dzēris?

R.S.: Obligātā kārtā bija jābrauc uz ekspertīzi. Ja šoferis bija piedzēries, ārsti uzreiz deva slēdzienu. Ja šoferis bija dzēris, to jau pēc pieredzes varēja manīt uz aci. Pārāk stingrs es nebiju. Tam, kurš bija tikai nedaudz iedzēris, tikai ieteicu ātrāk braukt prom. Toreiz jau bija mazāki ātrumi un pat mašīnu īsti nebija. 60tajos gados, kad sāku strādāt, pat žiguļu vēl nebija. Smago mašīnu gan bija daudz.

Savā darba pieredzē esmu piedalījies arī vairākās noziedznieku aizturēšanas operācijās. Biju iesaistīts arī lietā par miliča G.Belomestnija nošaušanu, vienu no bandītiem man izdevās notvert. Atceros, vienam noziedzniekam izdevās aizbēgt no Preiļu milicijas nodaļas un nedēļu bēguļot. Tajā laikā es kopā ar vienu seržantu biju nozīmēts dežurēt uz Aglonas krustojuma. Kolēģim teicu, ka iešu pagulēt, bet naktī lai mani pamodina un tad es noķeršu to bandītu. Un tiešām! Skatos, brauc no Rēzeknes puses mašīna un lukturu gaismā ieraudzīju, ka no krūmiem izlien meklētais noziedznieks. Es tūlīt viņam klāt un saķēru. Ar kolēģi noziedznieku sašņorējām, sazvanījāmies ar nodaļu un viņam atbrauca pakaļ.

Esmu piedzīvojis arī vairākus uzbrukumus, dienesta amata pienākumus pildot. Saņēmām izsaukumu, ka kāds piedzēries šoferis pašizgāzējā ved kādus sešus cilvēkus. Panācu viņus un apturēju mašīnu. Divi no vīriem man no aizmugures iesita un es iekritu grāvī. Kad attapos, izņēmu šauteni un sāku šaut gaisā. Izdzirdot šāvienus, atsteidzās kolēģi un palīdzēja viņus arestēt. Viņi tika notiesāti, vienam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā.

No 1980. līdz 1989. gadam dienēju trešajā kolonijā Grīvā. Kolonijā ir smags darbs, ar tādu kontingentu ir jāprot strādāt. Pēc kolonijas aizgāju izdienas pensijā un uzsāku darbu par fizkultūras skolotāju Daugavpils 13. vidusskolā. Pēc tam saņēmu uzaicinājumu no Anatolija Marcinkeviča kļūt par Daugavpils 16. vidusskolas sporta kompleksa direktoru. 1992. gadā, vēl nesasniedzis 60 gadu jubileju, aizgāju uz Latvijas armijas Robežsardzi. Sākumā biju bataljona komandiera palīgs, vēlāk kļuvu par poligona priekšnieku. 1995. gadā ar majora pakāpi aizgāju pensijā. Par darbu varas struktūrās esmu saņēmis kādas septiņas medaļas.

-Kā uztvērāt Atmodas laiku?

R.S.: Toreiz jau strādāju 16. vidusskolā, kad piedalījos barikādēs. Lūdzu atļauju direktoram un viņš mani atbalstīja. Divas dienas ar paziņu no Preiļiem dežurējām uz tilta traktorā. Toreiz Rīgas pilsētas Sporta komitejas priekšnieks Pēteris Sluka aicināja visus sportistus piedalīties mītiņos un arī es vienā piedalījos.

- Kā dzīve mainījās, aizejot pensijā?

R.S.: Atnācu dzīvot atpakaļ uz laukiem Vabolē, sāku nodarboties ar lauksaimniecību. Man ir divas govis un zirgs. Agrāk es pats sagatavoju lopbarību, tagad man palīdz kaimiņš. Uzskatu, ka mūsu laikos dzīvot nav slikti. Es varētu arī nestrādāt, jo man ir pensija, bet es izvēlos strādāt.

-Neatņemama Jūsu dzīves sastāvdaļa ir sports. Kad jūs sākāt nopietni ar to nodarboties?

R.S.: Pirmo reizi sāku slēpot ar tēva gatavotajām slēpēm, kuras nesen šķūnīti pat atradu. Bērnībā paveicās, ka 1942. gadā viens vācu zaldāts atstāja man ļoti labas slēpes, kādu nebija nevienam visā rajonā. Vabolē toreiz bija ļoti daudz vācu zaldātu. Viņi nāca pie mums, māte palīdzēja ar pārtiku. Visvairāk viņiem garšoja speķis un olas. Par palīdzību man tika uzdāvinātas slēpes. Es sāku slēpot un nodarboties ar skriešanu. Es vēl nebiju pionieris, kad mani jau ņēma uz Pionieru nometnēm kā sportistu. Sacensībās es ieguvu 1. vietu augstlēkšanā un tāllēkšanā, diplomi bija arī dambretē.

-Kādos sporta veidos savā dzīvē esat startējis?

R.S.: Sāku ar vieglatlētiku un slēpošanu. Riteņbraukšana nāca vēlāk, jau brīvās Latvijas laikā. Jau pirmajās riteņbraukšanas sacensībās ieguvu medaļu! Divdesmit gadus nodarbojos arī ar sambo. Piedalījos arī Vissavienības sacensībās dienesta daudzcīņā, kurā bija ietverts kross, orientēšanās, peldēšana, šaušana un figūru braukšana ar motociklu. Tāpat startēju dienesta biatlonā un slēpošanā.

-Kādi ir lielākie sasniegumi?

R.S.: Vissavienības sacensībās iegūtā 3. vieta Iekšlietu ministrijas dienesta biatlonā un 1. vieta Baltijas valstu slēpošanas sacensību dienesta biatlonā. Tur es konkurēju ar sportistiem no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ļeņingradas pilsētas. Sacensībās ir gājis visādi – esmu pat salauzis slēpes un tāpēc nevarēju finišēt. Patstāvīgi piedalos slēpošanas maratonā, arī Latvijas veterānu čempionātos esmu ieņēmis godalgotas vietas. Ikdienā es sistemātiski nodarbojos ar velosportu, slēpošanu, skriešanu un dambreti, regulāri piedalos sacensībās.

Intervija tapusi Skrindu dzimtas muzeja īstenotā projekta “Munys puses ļaudis” ietvaros.
Ar Romualdu Saušu sarunājās Romualds Gadzāns, pierakstīja Elza Pučko.