Siltās augusta nogales dienas Maļinovas pagasta zemnieku saimniecībā “Ainava” ir īpaši rosīgas, jo tiek novākta un kulta jaunā labības raža. Tā ir viena no lielākajām zemnieku saimniecībām novadā, kur graudaugi un rapsis tiek audzēts 1200 hektāru lielā platībā.
Šī vasara padevusies diezgan sausa un karsta, kas nelabvēlīgi ietekmē ražīgumu, taču saimnieks Valērijs Ančevskis teic, ka šādi laikapstākļi ir jau piecas sezonas pēc kārtas, tāpēc jāprot pielāgoties un jācer arī uz dievpalīgu.
“Ja tev nav atbalsta “no augšas”, tu neko nevari izdarīt. Lai arī saka, ka nav ko gaidīt Dieva labvēlību, tomēr mums pašiem ir savlaicīgi jāiesēj, jāpasargā no slimībām un kaitēkļiem, savlaicīgi jānovāc un vēlāk jāsaskaita nauda,” saka saimnieks.
Pārvarēt dabas kataklizmas palīdz bezaršanas tehnoloģija, kura saimniecībā tiek pielietota jau 17 gadus. Valērijs bija pirmais zemnieks Latvijā, kurš ieviesa šo tehnoloģiju. Lai arī sākumā citi zemnieki uz viņu skatījušies ar lielām šaubām, tagad daudzi paši ievies šo tehnoloģiju. Valērijs atzīst, ka tā ir videi draudzīga, jo nesaārda augsni, neiejaucas tās struktūrā, saglabā tajā augu kultūrām vajadzīgos mikroorganismus un arī aiztur mitrumu.
Viņš kā piemēru min ceļmalas, kur nezāles aug griezdamās cilvēka augumā bez augsnes apstrādes un mēslošanas, jo viss notiek dabiski, bez cilvēka iejaukšanās. Arī viņš savos labību laukos cenšas minimāli iejaukties dabas procesos.
Valērijs Ančevskis skaidro, ka bezaršanas tehnoloģija ļauj krietni ietaupīt līdzekļus uz degvielas rēķina, jo nav nepieciešams augsni diskot un art: “Mēs nedarām 70% to darbu, ko dara citi zemnieki un kuriem jātērē nauda degvielai. Tā kā mēs neapstrādājam augsni, nav tādu izmešu. Piemēram, ja rudenī sadisko lauku, ogļskābās gāzes līmenis virs lauka palielinās septiņas reizes, tas ir zinātniski pierādīts. Mēs to nedarām, tāpēc mums arī neveidojas šie izmeši.” Viņaprāt, šai tehnoloģijai ir nākotne, jo energoresursi sadārdzinās, bet zemniekam ir iespēja ietaupīt ap 50% degvielas, arī uz algu rēķina, jo vajag mazāk darba roku.
Dara to, kas vislabāk padodas
Zemnieku saimniecība “Ainava” izveidota 1995. gadā uz paša vadītās paju sabiedrības bāzes. Sākuši ar 100 ha zemes un vecu tehniku. Pa šiem gadiem īstenoti vismaz 20 projekti, piesaistot ES līdzekļus tehnikas iegādei un saimniecības attīstībai.
Ir piedzīvotas dažādas grūtības, gūta liela pieredze. Ir audzētas arī pupas, bet no tām pirms diviem gadiem atteikušies zemā ražīguma dēļ. Ilgus gadus zemnieku saimniecība sniedza arī pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, palīdzot satīt sienu ruļļos. Gadā tika satīti vismaz 3000 siena ruļļi, bet pašlaik šis pakalpojums vairs nav pieprasīts. Valērijs secina, ka vietējie arvien mazāk pievēršas lauksaimniecībai, jo noveco, bet jaunieši aizbrauc.
Pašlaik uzņēmumā nodarbināti 17 cilvēki. Galvenokārt tas ir sezonas darbs, tāpēc ziemā viņi saņem pabalstu, var atpūsties vai strādāt citu darbu. Saimniecības galvenā niša ir graudaugi, liela uzmanība tiek veltīta to kvalitātei, jo tā ir noteicošā graudu realizācijā.
“Cenas pēdējo divu gadu laikā strauji izauga divas reizes, bet tagad divas reizes samazinājās, ko nevar teikt par minerālmēsliem, kuru cenas izauga četras reizes, bet pašlaik samazinājās tikai par 20%. Rezultātā mums pašiem ir jāizgrozās no šīs situācijas. Protams, valsts mūs atbalsta ar subsīdijām, bet tagad izdomāts daudz dažādu lietu, kas mums jādara, bet nevar saprast, ar kādu mērķi,” saka saimnieks. Viņš smejas, ka zemnieks nevar kļūt bagāts, toties kupri dabūt gan var. “Vispār zemnieks tā nav profesija, bet dzīvesveids, no kura grūti aiziet. To ir grūti uzsākt, bet arī grūti pamest.”
Jautāts, vai ir domājis mainīt profilu, Valērijs smejas, ka neko citu neprot: “Tas mani arī tur, jo nodarboties ar to, ko neprotu, nav manā garā. Šo jomu es pārzinu. Ja tā padomā, es baroju vismaz 100 cilvēkus, un vēl nodokļus maksāju. Un tā katrs zemnieks.” Viņaprāt, mūsdienās var darīt daudz un dažādus darbus, var nopirkt darbgaldu un kaut ko ražot, bet galvenais ir savu saražoto pārdot. Valērijs savu produkciju pārdod uzņēmumam Baltic Agro. “Graudiem pagaidām ir noiets, pieturēsimies pie tā. Lai dzīvotu, jābūt graudiem, daudz, kvalitatīviem, treškārt, jāseko cenām, jāpiefiksē lielākās, bet galvenais, protams, kvalitāte.”
Ančevsku saime uzskata, ka zemniekiem jāprot ne tikai smagi strādāt, bet arī atpūsties, taču atpūta ir jānopelna. “Ja visu pareizi organizēt, ja tev ir normāla tehnika, vari sev vismaz vienu brīvdienu nedēļā uztaisīt, ziema ir brīva, durvis aizslēdz un brauc uz siltām zemēm kaut uz visu ziemu, tikai nauda jānopelna. Tāpēc visu vasaru vajag strādāt tā, lai mugura sāp, bet ziemā atpūsties,” saka zemnieks.
Darbam ir turpinājums
Valērijs stāsta, ka jaunībā nav bijis plānu kļūt par zemnieku, pēc skolas stājies aizsardzības akadēmijā, bet, tā kā draugi izkrita eksāmenos, viņš mainījis savus plānus un iestājies lauksaimniecības akadēmijā, kur ieguva agronoma izglītību. Tur iepazinies ar savu dzīvesbiedri Nataļju, kura mācījās par agronomi. Zemnieku saimniecība “Ainava” ir ģimenes uzņēmums, kur strādā ne tikai pats Valērijs ar sievu, bet arī abu meita Valērija, kas izmācījusies par agronomi, un meitas draugs Ardis.
Valērija atzīst, ka izvēle par labu lauksaimniecībai un vecāku saimniecībai bijusi pašsaprotama, jo tur pavadījusi visu bērnību, mācoties no vecākiem, kas esot labākie un arī stingrākie skolotāji.
Jauniete ieguva izglītību Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē un saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības stipendiju, kas bijis liels atspaids studiju laikā, palīdzēja gan segt dienesta viesnīcas izdevumus, gan izbaudīt studenta dzīvi un ļāva būt neatkarīgai no vecākiem. Viņa iesaka arī citiem jauniešiem pieteikties stipendijai, jo tā ne tikai motivē, bet arī ir liels atbalsts.
“Teikšu godīgi, stipendija bija ļoti svarīga. Tā man bija liela motivācija mācīties, turklāt labi mācīties, nenolaist rokas, kad tas bija diezgan grūti, jo mācīties dažreiz tiešām bija ļoti grūti. Bet man galvā vienmēr bija viena lieta – es saņemu par šo stipendiju, es varēšu darīt ar šo naudu jebko. Man bija liela motivācija turpināt un pabeigt, esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Jo tevi neviens nekontrolē, tā ir tava nauda, tu to nopelnīji. Vienīgais, kas tev paliek, ir mācīties un atgriezties mājās. Tāds arī bija mans plāns – es mācījos, pabeidzu un atgriezos mājās. Es dabūju visu, ko gribēju, tagad turpināšu augt,” saka Valērija Ančevska.
Jauniete uzskata par savu pienākumu turpināt tēva iesākto, palīdzēt attīstīt saimniecību, izmantojot augstskolā gūtās zināšanas. Ikdienā viņa pilda visdažādākos pienākumus, dažreiz strādā kā šoferis, pieved strādniekiem pusdienas, aizpilda nepieciešamos dokumentus un iesniegumus LAD. “Es daru daudz ko, bet mans pienākums ir sekot līdzi tēvam, kas ir galvenais, jo es katru dienu mācos no viņa. Dažreiz viņš varbūt nepamana, ka pasaka kaut ko noderīgu, es to dzirdu, sev kaut ko pierakstu un tad arī to lietoju.”
Valērijas zināšanas noder ne tikai saimniecībā. Jau trešo gadu viņa strādā par pasniedzēju Latgales Industriālā tehnikuma Višķu filiālē, mācot topošajiem lauksaimniecības speciālistiem agronomijas pamatus. Tehnikumā Valērija arī pati izmācījās un ieguva traktortehnikas vadītāja tiesības, lai jebkurā brīdī varētu strādāt ar lauksaimniecības tehniku.
Valērija atzīst, ka pedagoga darbs pašai ļoti patīk, jo viņai īpaši patīk vadīt praktiskas nodarbības pašas saimniecībā, turklāt ir iespēja topošos lauksaimniecības speciālistus piesaistīt savai saimniecībai. Pašlaik zemnieku saimniecībā algotu darbu strādā divi Valērijas audzēkņi. Tā viņiem ir iespēja gan gūt praktiskas zināšanas, gan nopelnīt konkurētspējīgu algu.
“Tā ir forša iespēja gan attīstīt savu saimniecību, gan arī palīdzēt jauniem cilvēkiem kaut ko jaunu uzzināt. Kopumā man patīk strādāt Višķos, jo esmu blakus kolēģiem, kuri ir izcili agronomi, pieredzējuši cilvēki, skolotāji, tur es arī katru dienu un katru gadu mācos,” saka Valērija.
Zemnieku saimniecība “Ainava” regulāri piedalās dažāda mēroga konkursos, šogad piedalās arī Augšdaugavas novada konkursā “Saimnieks”. Valērijs uzskata, ka dalība konkursos ļoti disciplinē, liek vairāk pievērst uzmanību arī apkārtnes uzkopšanai.
“Cilvēks pēc savas būtības ir slinks, nekad neko nedarīs, jo īpaši, ja tas prasa naudas vai enerģijas ieguldījumus. Konkurss disciplinē. Es strādāju jau 40 gadus, esmu piedalījies dažādos konkursos, gan vietējos, gan valsts, un katram jāgatavojas kā pirmo reizi, gluži kā Pirmajai Svētajai komūnijai.”
***
Šogad zemnieku saimniecība “Ainava” ir izvirzīta konkursa "Saimnieks 2024" nominācijā "Gada lauksaimnieks".
