Ir pagājuši 15 gadi, kopš darbīgajai Sarkaņu ģimenei tika piešķirts audžuģimenes statuss. Aija Sarkane stāsta, ka viņu ģimenē uz darbu īpaši neiespringst, kaut gan pašiem ir arī bioloģiskā saimniecība, bet viss brīvais laiks tiek veltīts bērniem un sev. “Katru gadu mēs ar bērniem braucam kaut kur, Lietuva, Zooloģiskais dārzs, jūra,” rādot albumu, uzskaita Aija. Pēc viņas vārdiem, aprobežoties ar vidi apkārt mājai nevar, jo, ieraugot pasauli, var iemācīties kaut ko veikt pie sevis. Par cik saime ir diezgan kupla, braucienu nodrošināt var tikai ar trim mašīnām. Ja sabrauc visa ģimene, tad uz šo brīdi Aija min, ka pie galda sēstas kopā 22 cilvēki. Intervijas dienā vienai no audžumeitām - Aļonai, kura mācās Bebrenes profesionālajā un vispārizglītojošā vidusskolā, paliek 18 gadi. Aļona Sarkaņu ģimenē dzīvo jau trīs gadus.
Ģimene kā mūris
Ar ārpusģimenes aprūpi Aija nodarbojas jau kopš 2007. gada. “Sāku es ar aizbildniecību, jo toreiz par audžuģimenēm zinājām mazāk. Pirmā meitene mums bija pusaudža vecumā. Viņa mācījās vienā klasē ar manu meitu. Diemžēl viņai bija ļoti smagi dzīves apstākļi,” skaidro Aija. Bija doma vest šo jaunieti uz Naujenes bērnu namu, bet meita atnāca un teica, ka tā nedrīkst darīt. Bija arī dažādas nianses, kas nāca par labu šādam lēmumam, jo netālu dzīvoja arī viņas pašas vecāki, tādēļ apkārtējā vide jaunietei stipri nemainījās, turklāt Aijai jau bija trīs meitas līdzīgā vecumā, tādēļ visas izklaides un nodarbošanās varēja veikt kopā. “Viens izdarīt neko nevari. Ja tev ir aizmugure, ja tev ir ģimene kā mūris, tad var justies droši. Pirmā audžumeita, paldies Dievam, bija ļoti uzlabojusi savas sekmes skolā. Izglītības iestāde pat iedeva naudas balvu, kas kalpoja par stimulu mācību turpināšanai.” Vaboles vidusskolas direktors, redzot Aijas panākumus audžumeitas audzināšanā, vienreiz bija izsaucis uz skolu. Sākumā, kā teic pati Aija, viņa bija pārbijusies, jo ko gan labu var nozīmēt izsaukšana uz skolu? Izrādījās, ka direktors vēlējies viņai piedāvāt apmeklēt audžuģimenes kursus Rēzeknē, kurus Aija kopā ar vīru Gunāru sekmīgi apguvuši.
Visiem ir savi pienākumi
Kontakti tiek uzturēti ar visiem audžubērniem, arī ar tiem, kuri ir pieauguši un dzīvo savu dzīvi. Protams, tas nenotiek katru dienu, bet ik pa laikam, dzimšanas dienā vai mācību gadu uzsākot. Viena audžumeitiņa, kuru bija adoptējuši uz ASV, bija pat atlidojusi uz Aijas meitas kāzām Latvijā. Šogad viņa atbrauks uz Vaboli kopā ar savu otro pusīti ciemoties veselu mēnesi. Turpina Aija: “Priecē tas, ka mani audžubērni visi ir iekārtojušies dzīvē. Kopumā izaudzināju septiņus bērnus līdz 18 gadiem. Lepojos par visiem! Visi pabeiguši skolu un saprot, ka panākumi jāsasniedz pašiem.” Mājās visiem tiek doti kādi pienākumi. Ziemā, piemēram, ģimene kopā nodarbojas ar diļļu fasēšanu. Audžubērni ir daudz ko arī iemācījuši pašiem audžuvecākiem: “Viņi parāda, cik mēs esam mazzinoši. Katrs nāk ar savu dvēseles bagātību un pieredzi. Iecietība, pacietība, mīlestība, arī pankūku cepšana, kuru viena no audžumeitām ir iemācījusi darīt citādāk. Tev ir jābūt mūžīgajam dzinulim un jāapmeklē visi pasākumi skolās,” teic Aija. Sākumā viņiem ir svešuma sajūta, bet jāpanāk tas, lai viņiem būtu mamma.
Dzīves gaitas
Kādreiz, beidzot skolu, Aija vēlējās kļūt par bērnudārza audzinātāju. Tajos laikos bija nepieciešams prast spēlēt arī kādu mūzikas instrumentu, lai sekmīgi iegūtu profesiju. “Man nopirka akordeonu, un es iemācījos uz tā spēlēt. Skolas direktore uzrakstīja raksturojumu, ka atbilstu pedagoga darbam. Tad es biju atbraukusi uz laukiem pie vecāsmātes, kura bija strādājusi kolhozā par asistenti. Mani pielika darbā analīzes pieņemt. Priekšnieks izteica priekšlikumu strādāt kolhozā un galu galā arī pierunāja. Biju iestājusies Paula Lejiņa sovhoztehnikumā par zootehniķi.” Kad Aija mācījās par zoospeciālisti, mācību iestāde sadarbojās ar vienu bērnu namu. Tajā mītošiem bērniem Aija ar biedriem adīja zeķes. Vēlāk bija iespēja apskatīt to bērnu namu un redzēt, cik viņi bija nelaimīgi. Ar adītām zeķēm uz bērnu namu tika braukts vairākas reizes. Vēlāk liktenis pagriezās tā, ka Aija tomēr kļuva par bērnudārza audzinātāju Vabolē: “Tagad man ir divas meitenes dvīnītes no vienas saimes, un man ir atkal jāmācās. Lai būvētu māju, ir nepieciešami labi pamati, bet vai zināt, cik grūti ir šos pamatus labot? Ja bērniņš ir atnācis pie tevis pienācīgajā vecumā, to izdarīt ir sarežģīti, tas pat nav viena gada darbs.” Aijas vīrs Gunārs kādreiz pabeidzis Višķu sovhoztehnikumu, bet pēc armijas uzsācis darbu milicijā. Policijā nodienējis visu mūžu un jau septiņus gadus atrodas pensijā. “Tagad saimniecībā turam 10 gotiņas, kaut gan bijām izmēģinājuši visu. Kādreiz audzējām upenes, tulpes, cūkas, kāpostus, sīpollociņus,” stāsta Gunārs.
“Visiem saviem bērniem mēs esam vecāki. Mani bērni ir vislabākie. Es esmu ne omīte, ne vecmamma. Zināt, kā viņi mani sauc? Es esmu “lielā mamma,”” rezumē Aija.
***
Augšdaugavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Valda Namiņa:“Audžumammas – mammas bērniem, kuriem savas mammas pietrūkst…”
Tuvojoties Mātes dienai, sveicam ikvienu māmiņu, vecmāmiņu, krustmāti un audžumāti – tie ir cilvēki, kuri savu sirds siltumu dāvā bērnam, par to rūpējoties, audzinot, samīļojot, sargājot - ļaujot izaugt, dodot spārnus nākotnei.
Augšdaugavas novadā šobrīd darbojas 24 audžuģimenes (gan laulātie, gan atsevišķas personas). Tās rūpējas par 59 bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Tā patiešām ir īpaša šo ģimeņu ikdiena – būt par stipro balstu tiem, kam tik ļoti tas ir nepieciešams! Audžuģimenes rūpējas par bērniem, kuru neilgajā dzīves ceļā jau nācies saskarties ar sāpēm, ciešanām un nodevību. Tomēr tās nav tikai rūpes, tas ir arī prieks par katru mazā cilvēka izdošanos, tas ir arī gandarījums par iespēju palīdzēt.
Vārds māte ir piesātināts ar mums katram dažādu emociju nokrāsu! Tik ļoti bagāti ir tie, kuriem šīs emocijas ir pozitīvas! Bet dzīvē mēdz būt dažādi… Kad savi bērni paaugušies vai jau pieauguši, bet joprojām sevī jūti vēlmi un spēku palīdzēt cilvēkbērnam izaugt, padomā, varbūt vari, vēlies kļūt par audžuģimeni?
Kļūšana par audžuģimeni ir saistīta ar bāriņtiesas lēmumiem – ģimenes vai personas piemērotība audžuģimenes pienākumu veikšanai un audžuģimenes statusa piešķiršana. Ja šobrīd ir tikai doma par audžuģimenes statusa iegūšanu, bet trūkst informācijas, tad saruna ar bāriņtiesas darbinieku vai konsultācija varētu sniegt atbildes uz jautājumiem un radīt pārliecību.
Augšdaugavas novada bāriņtiesas darbinieki pieņem apmeklētājus visos novada pagastos (skatīt darba laikus un kontaktus novada mājaslapā), tādēļ ir iespēja vienoties par klātienes sarunu netālu no savas dzīvesvietas. Iegūstot audžuģimenes statusu, tiek piedāvātas apmācības un profesionāls speciālistu atbalsts.
