Jau pavisam drīz norisināsies šā gada lielākais valsts mēroga pasākums - XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kad lielajā jubilejas gājienā varēs vērot katra novada dižošanos. Augšdaugavas novada kolektīvi gājienā dižosies ar sava novada kultūrzīmi – Lielo Augšdaugavas musturdeķi, kurš veidots no 150 tamborētiem fragmentiem, ko sarūpējušas novada rokdarbnieces. Divdesmit fragmentus svētkiem ir darinājusi Prodes rokdarbniece Aija Upīte, kura gandarīta teic: “Tie ir arī mani dziesmu svētki!”
Tašiņkoka krāšņie augļi
Aiju satiku Tautas mākslas festivālā “Augšdaugava”, kur viņa kopā ar biedrību “Bekas” piedalījās radošajās darbnīcās, mācot festivāla viesiem noaust sauli. Jautri čalojot un rādot saules aušanas tehniku, Aija neviļus ieminas par savu tašiņkoku un aicina aplūkot pašas darinātās tašiņas, kas gozējās saulītē. Vēlāk jau tiekamies viņas ģimenes lauku sētā “Priednieki” Prodes pagastā, kur rokdarbniece darina dažādas skaistas lietas.
Malkojot kafiju un garšojot saimnieces gatavoto bezgala gardo rabarberu kūku pie improvizēta galdiņa kādreizējās akas vietā, vērojam dīķī plunčājamies dažādu krāsu zivis un izbaudām lauku mieru un klusumu. Kādreiz ar vīru piemājas saimniecībā esot turējuši piena govis, taču pirms daudziem gadiem visu likvidēja, atstājot vien dārzus pašu vajadzībām. Tagad te saimnieko jaunākais no trim dēliem Edgars, bet abi vecie saimnieki var ievilkt elpu un nodoties savām lietām un vaļaspriekiem. Aijai tie ir rokdarbi, kas ir tuvi jau kopš agras bērnības, kad vērojusi rosāmies vecmāmiņu ar adatām, pie stellēm vai šujmašīnas. “Adīt iemācījos vēl agrāk nekā lasīt,” smejas rokdarbniece. “Manā dzimtā visas sievietes bija rokdarbnieces – vecmamma, mamma, tante, bet onkuļi - amatnieki.” Aijas dzimtajā Latgalē rokdarbus prata ikvienā sētā, jo bez tā jau nevarēja iztikt. Pamazām arī Aija iemācījās adīt, šūt, tamborēt, cilpot un tapot. Turklāt adīšanā viņa prot izmantot visdažādākos rīkus. Vismazākās adāmadatas esot zobu bakstāmie kociņi, bet vislielākās ir grābekļu kāti, par ko izdodas pārliecināties, redzot rokdarbnieci ar tiem darbojoties.
Pirms daudziem gadiem sākās Aijas aizraušanās ar tašiņu darināšanu. Pirmo tašiņu noadījusi sev, lai ņemtu līdzi tālākā ceļojumā. Tai pamazām pievienojās vēl daudzas citas, līdz mājinieki sūrojās, kur lai liek tādu daudzumu, uz ko Aija smejot atmetusi, ka tašas kokā sakārs. Neviļus izmestajai frāzei gan bijis liels svars, jo rokdarbniece patiesi sakārusi savas darinātās tašiņas kokā, kuru pati pirms diviem gadiem arī uzmeistaroja ar dēla palīdzību. “Kāpēc gan ne? Ir taču parūkkoks, plūškoks, maizes koks. Kāpēc nevarētu būt tašiņkoks?” saka Aija. Dēls izveidojis arī tašiņām logo “Domā zaļi, radi radoši, lai uzplaukst koši!”, un tā arī uzplaucis tašiņkoks, kas jau pabijis daudzās vietās un tirdziņos. Daudzas tašiņas aizgājušas tautiņās. No dažādiem materiāliem veidotas, tās ir ne tikai krāšņas, bet arī ļoti praktiskas. Aija saviem darbiem arī dod vārdus, piemēram, Medus tašiņa. “Te ir vienkārši šūta soma, te vecs džemperis par tašiņu pārtapis. Kas novērtē roku darbu un kam ir vajadzība, tie iegādājas,” saka rokdarbniece. Lai varētu palaist savas tašiņas tautiņās, Aija reģistrējusies kā pašnodarbinātā. Turklāt rokdarbniece darina ne tikai tašiņas, bet arī šuj “padupšus”, ko sauc par tašiņu otrās pakāpes brālēniem. “Šie ļoti noderētu tiem, kas regulāri iet skatīties spīdveju vai āra koncertu, lai ir, ko uz soliem paklāt apakšā,” saka Aija, rādot padupšus, šūtus no veciem džinsiem. Pārlokot uz pusēm, to var izmantot arī kā tašiņu, kur likt pļavā saplūktus ziedus vai pāris malkas pagales kamīnam. Jau drīzumā Aijas neparastais Tašiņu koks atkal uzplauks Stendera ziņģu festivālā Eglainē.
Nemitīgs radošs un izzinošs dzīves ritms
Ikdienā Aija strādā aprūpes jomā un pašlaik iegūst atbilstošu izglītību. Pirms neilga laika Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā ieguva ekotūrisma speciālista diplomu un var novadīt arī kādu interesantu ekskursiju. Nemitīga rosība un jaunu zināšanu apguve ir Aijas dabā.
Jau 15 gadus viņa piedalās “Puķu draugu saietā”, aplūkojot diždārzus visā Latvijā. Tā esot ļoti skaista tradīcija 30 gadu garumā, kas diemžēl kopš Covid sākuma esot izsīkusi. Pašai pie mājas iekoptas skaistas puķu dobes, bet pie dīķa aug vismaz 100 gadus veca goba, kas saimniekus priecē katrā gadalaikā. Aija piefiksējusi to dažādos fotomirkļos, no kuriem tapusi izstāde "Goba cauri gadalaikiem" , kas pašlaik apskatāma Ilūkstes bērnu bibliotēkā.
Aija labprāt iesaistās dažādās radošās aktivitātēs. 2009. gadā piedalījās pirmajā ātradīšanas čempionātā Rīgā, kura rezultātā tapa kopīgs rokdarbs – ietērpts itāļu kulta auto Fiat 500. Veiklāko adītāju pulkā nokļuva arī Aija, kura piedalījās automašīnas apadīšanā. Darināti arī neparasti darbi, piemēram, šalle un getras zirgam Brīvdabas muzejā, spilveni kādam Norvēģu mēbeļu ražotājam, uzadīti neskaitāmi rakstaini dūraiņi un Ziemassvētku eņģeļi tirdziņiem Vācijā.
Pērn Aija Upīte saņēma konkursa “Sēlijas Sudrabs” balvu par viņas ieguldījumu Sēlijas vēsturiskās zemes spodrināšanā.
