15.jūnijā Subatē notika vasaras tikšanās ar aktieri Jēkabu Reini – “Dzīvē un stāstos”. Saruna notika ezera krastā, ar dziesmām, patriotiskiem, mazliet melanholiskiem un arī komiskiem dzejoļiem, visiem atnākušajiem bija iespēja iepazīties ar aktieri, kura senči nākuši no Subates. Jēkabs Reinis ir Latvijas Nacionālā teātra ārštata aktieris, šobrīd aktīvi piedalās dažādos kino projektos. Var teikt, ka Jēkabs ir aktieris nu jau trešajā paaudzē, viņa vecāki ir labi zināmie aktieri Jānis Reinis un Lāsma Kugrēna, vecvecāki arī ir saistīti ar teātri – vectēvs Raimonds bijis režisors, vecmāmiņa Velta – aktrise.
Jēkabs savā stāstā skatītājus iepazīstināja ar to, kā viņš nonāca līdz aktiera profesijai, jo, lai cik paradoksāli nebūtu, pēc vidusskolas absolvēšanas, viņš nemaz negribēja kļūt par aktieri. Jēkabs Reinis ir pabeidzis Policijas akadēmiju, darījis daudz un dažādus darbus, bija pat uz Angliju aizbraucis strādāt, bet nekādi nevarēja atrast savu vietu dzīvē. Tā nu dzīves ceļi atveda atpakaļ uz Latviju un Jēkabs izlēma, ka ir jāizmēģina, kā tas būtu – būt par masu skatu dalībnieku kino filmās. Tā piedalījies kādās 15-20 filmās. No sava likteņa neizbēgsi - savas profesionālā aktiera gaitas Jēkabs sāka Leļļu teātrī. Turpmāk ir piedalījies dažādos kino projektos - daudzsēriju filmās “Sarkanais mežs”, “Emīlija. Preses karaliene”, kara drāmā “Dvēseļu putenis”, seriālā “Rīgas vārti”, gaidāmajā igauņu filmā “Kalev” un citās gan latviešu, gan kaimiņu zemju filmās.
Jēkabs Reinis stāsta, ka gatavošanās katrai lomai nemaz nav tik vienkārša – ir daudz jālasa par tā laika notikumiem. “Sarkanajam mežam” vai “Dvēseļu putenim” vajadzēja tikties ar mežabrāļiem, mācīties, kā pareizi jārīkojas ar šauteni, sevi fiziski un arī garīgi sagatavot. Filmēšana notika arī katram stāstam pietuvinātos laikapstākļos, piemēram, filmas “Dvēseļu putenis” ainas tika filmētas ziemā purvā, kad pie rokām salst klāt mētelis.
Aktieris savā stāstā iepazīstināja arī ar dažādiem sulīgiem komiskiem notikumiem, ko ir stāstījuši vecāka gada gājuma aktieri – Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Juris Lisners. Latvijas Nacionālajā teātrī Jēkabs ar šiem kungiem dala savu grimētavu: “Paradoksālā kārtā, teātris nezinot, mani apsēdināja tieši pie mana tēva galdiņa, tāda pārmantojamība iznāca savā ziņā. Un ar “Pūt, vējiņiem” sanāca tā, ka cikls noslēdzās – mana vecmāmiņa spēlēja Baibiņu, pēc 80 gadiem mazdēls spēlē Uldi, arī tāda interesanta sakritība.”
