Ja cilvēks devies pelnītā atpūtā, tas nenozīmē, ka turpmākie dzīves gadi jāpavada četrās sienās, apcerot iespējamās kaites. Vienīgi nerimstoša interese par dzīvi spēj dot veselību, gandarījumu un ļaut kustēties uz priekšu, uzskata Bebrenes pagasta aktīvā seniore Lorija Kaminska. Veltījusi 40 gadus pedagoga darbam, viņa turpina aktīvi darboties pagastā, pulcinot sev apkārt līdzīgi domājošus vienaudžus, meklējot un atrodot daudz interesanta, ko vēl var padarīt un apgūt.
Vairāk nekā skolotāja
Bebrene ir Lorijas Kaminskas dzimtais pagasts, kur viņa pavadījusi bērnību, skolas un darba gadus. Ieguvusi Latvijas Universitātē krievu valodas skolotājas diplomu, atgriezusies Bebrenē. “Tēvs man bija latvietis, bet mamma 1944. gadā, bēgot no kara Baltkrievijā, ieradās Latvijā, kur arī palika. No mazotnes es runāju gan latviski, gan krieviski. Pamazām radās doma mācīties par krievu valodas skolotāju,” atceras Lorija, kura sākotnēji bija iecerējusi strādāt vidusskolā, bet liktenis lēma citādāk. Skolā uz to brīdi vairs nebija vakances, toties darbs atradās toreizējā Bebrenes veterinārajā tehnikumā, kur rezultātā pagājis viss darba mūžs, gūstot pieredzi dažādos amatos. “Mums bija superīgs kolektīvs. Profesionālā vidusskola atšķiras ar to, ka tur apgūst profesiju, tāpēc pedagogi vairāk saskaras ar darbu nevis pedagoģiju, bet darbs saliedē.” Agrāk uzsvars likts tieši uz darba audzināšanu. Pedagogi kopā ar audzēkņiem rudenī strādāja uz lauka, vācot cukurbietes. “Atceros, kā vilkām ar dakšām no māliem, īpaši Ilzeskalnā, bija vēss un lietains laiks. Reiz oktobrī pat sniegs izkrita, iekūrām ugunskuru, strādājām, nekur likties. Tā bija darba audzināšana, jaunatne norūdījās, slimoja ļoti reti,” stāsta bijusī skolotāja.
Savu pedagoga darbu tehnikumā viņa sāka kā krievu valodas skolotāja, pasniedza arī latīņu valodu, kas ļoti svarīga topošajiem vetārstiem. Skolotāja atzīst, ka arī pati reizē ar audzēkņiem apguvusi dažādas noderīgas zināšanas veterinārijā, kas noderēja, mantojot no vīramātes divas slaucamas govis. “Zinu, kad govis meklējas, kad jābeidz slaukt. Agros rītos nodevām pienu, pati taisīju sviestu un sēju sieru, sūtīju meitām uz Rīgu piena produktus. Trakākais tajā visā bija siena vākšanas laiks,” Lorija atceras savu lauksaimnieka pieredzi.
Kad tehnikumā deviņdesmitajos gados tika izveidota mājturības nodaļa, Lorija pabeidza kursus un sāka pasniegt rokdarbus, kas pašai ir tuvi kopš bērnības. Nespējot atrast uz pusslodzi angļu valodas pasniedzēju, Lorija uzņēmusies mācīt arī šo priekšmetu. Tolaik Lorija Kaminska jau bija tehnikuma mācību daļas vadītāja. Aizejot prom tehnikuma direktoram, uzņēmusies pildīt viņa pienākumus, līdz pati tika iecelta direktores amatā. “Nāca pārmaiņu laiki, sāka drebināt profesionālās skolas, gatavoja uz iznīcināšanu. Bijām pirmais tehnikums Latvijā, kas padevās šim eksperimentam,” atceras Lorija Kaminska. Tehnikums piekrita iesaistīties vērienīgā ERAF projektā, kas Lorijai maksāja direktores amatu, toties skola tika pilnībā renovēta, iegūstot ne tikai jaunu vizuālo tēlu, bet arī jaunu saturu. “Es tam biju gatava. Taču projekts izglāba tehnikumu, citādi būtu tagad izsisti logi.” Vēl četrus gadus nostrādājusi par krievu valodas skolotāju, Lorija Kaminska devās pensijā.
Visa tehnikuma vēsture vienā kabinetā
Arī pēc došanās pelnītā atpūtā Lorija Kaminska ir biežs viesis nu jau Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā, kuras kopmītnēs izveidojusi nelielu muzeju. Te savākts plašs materiālu, dokumentu un fotogrāfiju klāsts, kas stāsta par tehnikuma dzīvi, sākot jau ar tā izveidi 1930. gadā. Šī aizraušanās sākās reizē ar tehnikuma renovāciju, kad telpas tika atbrīvota no visa vecā. Lorija Kaminska iemanījās neko neizmest, bet rūpīgi lika vienkopus dažādas vēstures liecības. “Kolēģi man nesa dažādus materiālus, es krāvu kaudzēs, jo tas viss tiktu sadedzināts,” atceras skolotāja. Pateicoties viņas uzņēmībai, kopmītnēs tika atklāts neliels skolas muzejs. Kad uz Bebreni atbrauc viesi vai tehnikuma absolventi, Lorijai ir gana daudz, ko stāstīt un rādīt, kavēties atmiņās.
Viens no viņas mērķiem bija atrast fotogrāfijas no visiem izlaidumiem. Daudzas liecības uzgājusi Latvijas valsts arhīvā Rīgā, tostarp apkopojusi datus par visiem tehnikuma direktoriem. Arī pati vēl darba gados daudz fotografējusi, šī aizraušanās esot kopš bērnības, kad tēvs Lorijai uzdāvinājis pirmo filmiņu fotoaparātu un fotogrāfijas tapušas pašas laboratorijā vannas istabā. Tā ar gadiem izveidojies daudz foto albūmu par skolas dzīvi. Unikāls eksponāts esot Bebrenes tehnikuma viesu grāmata, kas uzsākta 1966. gadā un aptver ļoti daudz interesantu ierakstu.
Pēc neliela pārtraukuma šajā grāmatā atkal parādās jauni ieraksti, ko atstāj muzeja apmeklētāji - lielākoties bijušie audzēkņi vai pedagogi. Viens no skaistākajiem eksponātiem ir pašdarināts albums ar austu rakstu uz vāka. Tas ir kādas audzēknes Almas Rupšenieces diplomdarbs, tapis 1939. gadā.
Kādu laiku darbojusies Lorijas dibinātā biedrība “Jauniešu brīvdienu centrs”, ar kuru izdevies īstenot vairākus projektus – atjaunotas dienesta viesnīcu telpas, izveidota velo tūrisma taka un iegādāti velosipēdi, izveidots zirgu izjādes laukums u.c. Sākoties pandēmijai, Lorija Kaminska mājaslapā www.manabebrene.lv sāka izvietot informāciju par tehnikuma vēsturi, ko tagad interesenti var iepazīt arī digitāli.
“Sidrabrasas” ēra
Izaudzinājusi vairākas jauniešu paaudzes tehnikumā un abas savas meitas, Lorija Kaminska dažkārt veltī laiku saviem mazbērniem, bet lielākoties viņas laiks paiet, darbojoties Bebrenes senioru klubā „Sidrabrasa”, kas izveidots pirms sešiem gadiem. “Man ir tādas uzticamas, labas draudzenes, ar kurām nolēmām atdzīvināt Bebrenes pensionāru ikdienu. Izdevies apvienot septiņas dažādas kopas – dziedātājas, dejotājas, rokdarbnieces, ceļotājas. Mums ir ļoti labi sadarbības partneri – Latvijas Sarkanais krusts, Ilūkstes novada pensionāru apvienība,” stāsta Lorija Kaminska. Pašlaik senioru klubā “Sidrabrasa” darbojas Eiropas deju grupa “Rudzupuķes”, senioru vokālais ansamblis “Sarma”, vizuālās mākslas studija “Varavīksne”, adītāju kopa “Māra”, audēju kopa “Mare”, kopa “Labākie gadi” un ceļotāju kopa “Ceļotprieks”. Izveidota arī senioru kluba padome, kurā darbojas pati Lorija Kaminska, kā arī Rita Žagata, Judīte Buceniece, Valentīna Malaševska, Emma Malahovska, Ģertrūde Savicka, Anele Siliņa, Jānis Siliņš un Inta Zeltiņa.
“Mēs esam padomju laika cilvēki, kuriem patīk, ja viņus saorganizē un noliek, kur viņiem jābūt. Tagad jaunatne ir citādāka, visu paši dara. Bet pensionāri jāpakoriģē, lai gan piedalās viņi ļoti labprāt,” teic Lorija un piebilst, ka ir ļoti svarīga kopā būšana, jo tā ļauj atgūt dzīvesprieku un nedomāt par slimībām un citām likstām. Bebrenes seniori esot ļoti aktīvi, daži paralēli darbojas vairākās kopās – gan dzied un dejo, gan glezno. “Sidrabrasas” seniori aktīvi iesaistās dažādos pasākumos, draudzējas ar citu novadu senioriem, brauc cits pie cita ciemos.
Ceļojums ar Sēlijas garšu
Pirms diviem gadiem “Sidrabrasas” aktīvās dāmas laida klajā recepšu grāmatu “Ceļojums ar Sēlijas garšu”, kurā apkopotas senas receptes no Sēlijas saimnieču pūralādes. Grāmatas ideja radusies jau 2014. gadā, apmeklējot pasākumu “Sēļu ēdienu degustācija” dabas parka “Dvietes paliena” informācijas centrā “Gulbji”. “Toreiz par godu Bebrenes pagasta 150 gadu jubilejai ar draudzenēm sarīkojām degustāciju, kurā piedalījās 14 saimnieces ar savam tortēm. Tā radās doma, ka senās sēļu virtuves brīnumi ir cienīgi atrasties uz galda arī mūsdienās.”
Grāmatas autores apzinājušas gan Bebrenes, gan citu Sēlijas pagastu saimnieces, parādot sēļu ēdienu un dzērienu daudzveidību. Kulināro ceļojumu aizraujošāku padara sēļu tautas vēsture, tradīcijas, nostāsti, dziesmas, ticējumi, anekdotes un mīklas par ēdieniem. Grāmata iepazīstina arī ar katru saimnieci. Ar savām receptēm dalās arī pati Lorija Kaminska, aicinot pagatavot dažādus gardumus no savas bērnības, piemēram, batviņu zupu, skābētu auzu pārslu ķīseli un daudz ko citu. Lorija stāsta, ka viņas tēvs Jānis bijis kara lauka virtuves pavārs, kurš gatavoja ļoti gardus otros ēdienus – biezputras, sautējumus, cepešus. Īpaši gardi bijuši vēži, ko Lorija kopā ar tēvu nakts laikā ķēra Ilzes ezerā un tad vārīja. Tā kā vecākiem bija daudz darba saimniecībā, rosīties virtuvē laika īpaši neatlika, tāpēc mamma Marija iemācījusi meitai gatavot zupas, saldos ēdienus un dārzeņu konservēšanu, savukārt vīramāte Genovefa, kas bijusi pazīstama godu saimniece, iemācīja mazmeitai gatavot aukstos gaļas ēdienus.
Lorija atzīst, ka pašai patīk gatavot dažādus kartupeļu ēdienus, kas ir sātīgi un gardi. Savukārt Sēlijai īpaši raksturīgas esot dažāda veida pankūkas.
Pašlaik uzsākts darbs pie otras grāmatas rakstīšanas. “Šoreiz vairāk pievērsīsim uzmanību nevis ēdieniem, bet senām fotogrāfijām, nostāstiem un teikām. Protams, būs arī receptes, bet dominēs stāstījums. Apzinātas jau pāris saimnieces, taču darbs varētu ieilgt vismaz uz pieciem gadiem,” plānos dalās Lorija Kaminska.
***
Šopavasar Latvijas Valsts svētkos Bebrenes pagasta senioru padomes “Sidrabrasa” kolektīvs saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Atzinības rakstu par radošu ieguldījumu Bebrenes pagasta sabiedriskās dzīves dažādošanā un aktīvu līdzdalību Augšdaugavas novada pasākumos.
Teksts: Inese Minova
Ineses Minovas foto un no “Sidrabrasas” personiskā arhīva
