Ne visi jaunie cilvēki savos 18 gados var skaidri pateikt, ko viņi darīs pēc skolas, kādu profesiju izvēlēsies un kādi mērķi ir uzstādīti. Sportistei Aleksandrai Jegorovai tas nav raksturīgs – viņa jau sen ir pārliecināta, ka tuvākajos gados pirmajā vietā viņas dzīvē būs sports.

Šis gads Aleksandrai Jegorovai iesākās produktīvi un veiksmīgi – janvāra beigās viņai tika pasniegta Augšdaugavas novada balva “Novada Gada sportiste neolimpiskajos sporta veidos”, bet februāra sākumā Sventē viņa ieguva 1. vietu Latvijas Republikas svarbumbu celšanas čempionātā vingrinājumā “garais cikls ar divām svarbumbām” svara kategorijā līdz 53 kg. Aleksandra sarunas gaitā bieži piemin savu treneri Ivanu Gaļašu, tieši viņš palīdzēja izvēlēties viņai piemērotāko sporta veidu.

Kā tāda miniatūra un slaida jauniete, kurai ir tikai 18 gadi, var pacelt smagu svarbumbu un pat divas vienlaikus? Vai tas ir piemērots sporta veids sievietēm? Šos jautājumus Aleksandrai uzdod visbiežāk. Un viņa uz abiem pārliecinoši atbild: “Droši var un jā, tas ir īstais sporta veids sievietēm.”

Augšdaugavas novada treneri Ivanu Gaļašu Aleksandra pazīst jau sen, kādreiz, kad viņa nodarbojās ar citu sporta veidu, viņš skolā pasniedza fizkultūru. Pēc 10. vidusskolas 9. klases absolvēšanas Aleksandra izvēlējās turpināt mācības Latgales industriālajā tehnikumā, un šeit Ivans Gaļašs pasniedza audzēkņiem svarbumbas celšanu. “Un es padomāju: kāpēc nē? Es toreiz meklēju kaut ko citu. Tā mūsu ceļi ar Ivanu Ivaniču atkal sakrita”. Savulaik Aleksandra aizrāvās ar peldēšanu, dejām, volejbolu, paukošanu, un tehnikumā pienācis īstais laiks kaut kam smagam, smejas jauniete. Tā arī sākās jauns posms dzīvē – mācības tehnikumā un svarbumbu celšanas treniņi: “Tehnikumā es atradu savu īsto sporta veidu, jo sapratu, ka esmu nevis komandas, bet individuāla sporta veida spēlētājs. Tas ir priekš manis – sports, sacensības, balvas. Visa atbildība ir mana, tu strādā tikai priekš sevis”.

Kādu laiku Aleksandras mamma centās atrunāt meitu nodarboties tieši ar svarbumbas celšanu, jo tas it kā esot par smagu meitenei, bet pēc tam kopā ar tēvu atbalstīja viņu. Aleksandra stāsta, ka par svarbumbas celšanu joprojām pastāv daudz stereotipu. Laikam tāpēc šajā sporta veidā joprojām ir maz sieviešu.

Visu var paspēt, ja pareizi organizē savu laiku. Uz treniņiem Aleksandra dodas pēc stundām – tepat, tehnikumā, var arī mājās patrenēties – svarbumbu celšana ir viens no sporta veidiem, kuram nav nepieciešama speciāli aprīkota sporta zāle vai liela telpa. Tas arī ir pluss. Tagad jaunietei ir ļoti saspringts laiks – daudz jāmācās 3. kursā, daudz arī jātrenējas, lai sasniegtu rezultātus.

Garais cikls – sportistam jāceļ un jātur divas svarbumbas 10 minūšu laikā, tās nedrīkst nolikt uz grīdas un atpūsties. Aleksandras svara kategorijā katras svarbumbas svars ir 12 kg. Sventē Latvijas čempionātā Aleksandra laboja savu iepriekšējā gada rekordu, neskatoties uz to, ka tagad viņas svars ir mazāks, nekā toreiz – šogad viņa garajā ciklā ar divām rokām pacēla svarbumbas 80 reizes, bet iepriekšējais rekords bija 73 reizes: “Bet es šos 73 kg atceros vislabāk. Tas bija mans pirmais lielais sasniegums. Protams, bija arī vēl viens rezultāts, kad es tikko sāku nodarboties ar svarbumbu celšanu. Tās 19 reizes es neaizmirsīšu. Tāds bija sākums, mans sākums”. Aleksandra stāsta, ka tās 10 minūtes ilgs bezgalīgi: “Tev liekas, ka tagad mirsti, bet kādā brīdī tev it ka atveras otra elpa, tu koncentrējies uz tablo, uz cipariem un strādā tālāk”.

Lai sasniegtu ievērojamu rezultātu, vajag ļoti daudz strādāt, stāsta Aleksandra. Tikai no malas var šķist, ka tas tā nav. “Vajag ļoti lielu gribasspēku. Pat ja esi ļoti nogurusi, nedrīkst atslābināties – tas ir pamats”. Viņai ir, ar ko salīdzināt – kad sākās pandēmija, tad ļoti ātri radās sajūta, ka var kaut ko nedarīt vai darīt ar pusspēku. “Ļoti bīstama sajūta, ļoti ātri pierodi pie tāda režīma, un pēc tam grūti atgriezties ierastajā ritmā”. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Aleksandra nolēma iegūt vidējo izglītību un specialitāti profesionālā mācību iestādē, un savu izvēli viņa nav nožēlojusi. Latgales industriālajā tehnikumā viņa apgūst interjera dizainera profesiju. Lai uzturētu sevi formā, Aleksandra arī apmeklē trenažieru zāli.

Jauniete jau kopš bērnības trenēja savu gribasspēku, acu priekšā bija viņas sportiskā ģimene, mamma un tētis ieaudzināja mīlestību pret sportu. Vecāki nodarbojas ar amatieru sportu, bet Aleksandras krustmāte ir pazīstama paukotāja, daudzkārtēja Latvijas čempione, 2000. gada Olimpisko spēļu dalībniece Sidnejā Jūlija Vansoviča.

“Šajā sporta veidā tu nedrīksti sevi žēlot, vajadzīga stingra disciplīna. Ir cilvēki, kuri var izlaist treniņu, piemēram, neatnākt uz nodarbību ne vienu, pat vairākas reizes, bet es uzskatu, ka tā ir necieņa pret sevi un pret treneri. Arī trenažieru zālē dažreiz redzu cilvēkus, kuri atnāk, lai 100 reizes nobildētos un viss”.

Runājot par sava sporta veida mīnusiem, Aleksandra ar smaidu piemin tikai vienu faktu – visi cenšas viņu pabarot: “Es sevi ēdienā neierobežoju, bet dažreiz, kad nav laika un daudz jātrenējas, vienkārši aizmirstu paēst”.

Teksts, foto: Jeļena Ivancova