Anita Jasinska: “Mākslas skolotāja ikdiena ir krāsaina, radoša un bērnu mīlestības pilna”

Anita Jasinska ir mākslas skolotāja Špoģu Mūzikas un mākslas skolā, Naujenes Mūzikas un mākslas skolā, kā arī Naujenes PII “Rūķītis”. Skolotāju ļoti mīl bērni un raksturo viņu kā labsirdīgu, gudru un foršu pedagogu, kas dažkārt mēdz būt arī stingra un prasīga. Tik ļoti daudzās īpašības, kas piemīt skolotājai Anitai, nemaz nevar uzskaitīt, taču droši var apgalvot, ka viņā ir mūsdienu pedagogam tik ļoti nepieciešamā dzirksts un mīlestība pret savu darbu. Jau kopš studiju gadiem Anita ir aktīva mākslas plenēru un izstāžu dalībniece.  Viņai bijušas vairākas ainavas tēmai veltītas personālizstādes Madlienas un Latgales Centrālajā bibliotēkā, Līksnas un Ambeļu pagasta kultūras namos, kā arī Raiņa mājā Berkenelē. Mākslinieces gleznas ir bijušas izstādītas arī Latgales mākslinieku darbu izstādēs Daugavpils Marka Rotko centrā, kā arī atrodas patstāvīgā ekspozīcijā Daugavpils Medicīnas koledžas muzejā.

Kur esi mācījusies, studējusi?

Pamatizglītību es ieguvu Līksnas pamatskolā, pēc kuras turpināju mācības Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolā “Saules skola”, kur apguvu tekstilizstrādājumu dizainera profesiju. Tālākais izglītības ceļš aizveda uz Daugavpils Universitāti, kur ieguvu profesionālo bakalaura grādu mākslā ar vidējās izglītības vizuālās mākslas skolotāja specialitāti. Vēlāk DU ieguvu arī maģistra grādu mākslā.

Kāpēc izvēlējies tieši šo specialitāti?

Izvēloties studiju programmu, primārais bija iemācīties labi gleznot, pedagoga specialitāti uzskatīju par bonusu. Iestājos universitātē, likās, ka visas durvis uz skaistu dzīvi būs atvērtas – mācīšos, būšu liels mākslinieks, piedalīšos daudzās izstādēs, kļūšu slavena, taču, uzsākot darba gaitas, nonācu pie slēdziena, ka ne jau universitātes diploms, bet pati aktivitāte ir noteicošais faktors. Manuprāt, cilvēks savā dzīvē var sasniegt visu, gandrīz visu -  galvenais ir gribēt un darīt. Tikai mūsu lielākā problēma ir slinkums, kas dažreiz piemeklē arī mani, bet es cenšos ar to cīnīties.

Kā un kur sākās Tavas profesionālās gaitas?

Noslēdzot bakalaura studijas, ar DU studentu deju ansambli viesojāmies Ukrainā, kad paziņa mani informēja par pedagoga vakanci Špoģu Mūzikas un mākslas skolā. Ilgi nedomājot, piezvanīju un pēc atgriešanās Latvijā tiku uzaicināta uz darba pārrunām, pēc kurām tiku pieņemta darbā par vizuāli plastiskās mākslas skolotāju.

Darbu Naujenes Mūzikas un mākslas skolā es uzsāku gadu vēlāk, tā kā darba grafiks ļāva man savienot darbu abās skolās. Savukārt vēl pēc pāris gadiem mani uzaicināja darbā par mākslas skolotāju Naujenes PII “Rūķītis”. Tā ka šobrīd esmu aizņemta trijās darba vietās, un tās visas uzskatu par Dieva dāvanu sev, jo ļoti mīlu savu darbu.

Vai cerēji un domāji, ka kļūsi par skolotāju?

Mācoties jaunākajās pamatskolas klasēs, bieži iztēlojos sevi pedagoga lomā. Es pat mājās rotaļājoties, mēdzu sasēdināt rindās mīkstās rotaļlietas un pasniegt tām nodarbības. Tagad gan īsti neatceros, ko tieši es tām mācīju. 4. klases noslēguma domrakstā par savu nākotnes profesiju es rakstīju, ka vēlos kļūt par sporta skolotāju, kas savā ziņā ir arī piepildījies – kļuvu par mākslas pedagogu.

Tagad es pat nezinu, ko citu es varētu darīt labāk, ja ne mācīt bērnus. Man patīk atrasties starp skolēniem, patīk viņus mācīt, dalīties ar informāciju. Varbūt pēc pāris gadiem es teikšu ko citu, bet tagad esmu īstajā vietā.

Kas Tavā darbā Tev visvairāk patīk?

Skolēni, kolēģi, kolektīvs, darbs, vieta. Prieks katru dienu darīt ko jaunu, būt vidē, kur katru reizi top jauni, radoši darbi. Patīkami ir novērot audzēkņu progresu un apzināties savu ieguldījumu tajā.

Manuprāt, mākslas skolotāja ikdiena ir radoša, krāsaina, bagāta ar pozitīvām emocijām un bērnu mīlestību. Katra diena, kas pavadīta skolā, ir īpaša. Nevar ieslīgt rutīnā, katru reizi jauns uzdevums un savādāks iznākums. Mani pašu kādreiz ir iedvesmojuši pedagogi, kas savu darbu veic ar lielu mīlestību, un tagad es pati cenšos sekot šim piemēram- dāvājot nedalītu uzmanību un mīlestību saviem audzēkņiem.

Vai pēc Tavām domām strādāt mākslas skolā ir vieglāk nekā skolā, kur, piemēram, vizuālā māksla ir obligātais priekšmets?

Stājoties mākslas skolā, bērns izdara apzinātu izvēli apgūt mākslas virzienu, savukārt vispārizglītojošā skolā audzēkņi bieži to dara piespiedu kārtā. Studiju laikā praksi izgāju vienā no Daugavpils vidusskolām, pati biju nobijies students bez pieredzes, taču, novadot stundas, secināju, ka tikai nelielai daļai skolēnu patiesi interesēja māksla, lielākā daļa bija aizņemta ar ko citu, manuprāt, viņi mani pat nedzirdēja.

Uz mākslas skolām bērni nāk ar lielu interesi, redzu, ka viņi gūst prieku radošajā procesā. Uzskatu, ka bērnu radošo spēju pilnveide ir ļoti svarīga, jo tā attīsta iztēli, fantāziju un asociāciju. Protams, nedrīkst atstāt novārtā arī akadēmiskās mākslas zināšanas, bet tas tiek apgūts paralēli radošiem uzdevumiem.

Kurš bija Tavs mīļākais priekšmets skolā?

Zīmēšana. Jau no bērnības patika zīmēt, darboties ar krāsām. Vienmēr skolā gaidīju zīmēšanas stundas. Vēl tagad ir saglabājušies daudzi darbi no pamatskolas laikiem, tagad pati varu tos novērtēt ar pedagoga skatu. Interesanti, ko es tad jutu, gleznojot savus bērnības darbus. Atceros, ka bērnībā bieži patika apgulties zālē un pētīt debesis, mākoņus, mēģināju saskatīt kādus dzīvnieciņus. Tagad arī dažreiz patīk papētīt mākoņu formas un starp tiem atrast kāda dzīvnieka figūru.

Kādiem skolotājiem un pedagogiem vēlies teikt lielāko paldies?

Man ir bijis ļoti daudz labu pedagogu, kuriem vēlētos pateikties. Vislielāko paldies jāsaka pamatskolas skolotājam, klases audzinātājam Romualdam Gadzānam. Viņš bija tas, kas saskatīja manī mākslinieka talantu un ieteica tālāk mācīties mākslas skolā. Gribas pateikties arī  Daugavpils Universitātes pasniedzējai Mairitai Folkmanei. Viņa bija tā, kas iemācīja skatīties uz lietām savādāk, iemācīja mīlēt mākslu, un, ja kaut kas neizdevās, vienmēr saprotoši paskaidroja. Viņa ir profesionālis savā jomā, un svarīgas zināšanas esmu guvusi tieši no viņas. Viņai vienmēr bija trakas idejas, un viņa vienmēr studentus iedrošināja tās realizēt. Ar lielu interesi vienmēr viņā klausījos un apbrīnoju.

Kādi ir Tavi skolēni? Noraksturo, lūdzu!

Skolēni ir ļoti jauki, mīloši un labsirdīgi. Katrs ir personība, katrs īpašs un savādāks, viņi vienmēr ir atvērti jaunām idejām. Dažreiz liekas, ka viņos ir tik daudz enerģijas, ka var paņemt arī sev.

Par kādiem savu audzēkņu sasniegumiem esi lepna?

Tādu ir ļoti daudz. Mākslas skolas audzēkņi ir ļoti radoši, aktīvi piedalās reģiona, Republikas un starptautiskajos mākslas konkursos, kur arī uzrāda labus rezultātus un iegūst godalgotas vietas.

Vai arī pati glezno?

Man patīk gleznot, jo gleznojot ir iespēja radīt spēli starp krāsām. Es gleznoju to, ko labi pazīstu, ar ko saskaros katru dienu -  tā ir mūsu krāšņā Latvijas daba. Mācoties universitātē, nepatika gleznot klusās dabas, iespējams, tāpēc, ka viņas ir nedzīvas – vāzes, mākslīgie ziedi, plastmasa augļi un dārzeņi, ar grūtībām klājās krāsas uz audekla. Savukārt ainavas žanrs mani uzrunāja, man  grūti sev iedomāties labāku modeli par ainavu. Es uzlādējos no ainavas, emocionāli uzlādējos. Dažreiz ir grūtības darbā, pārslodze un vienīgās nomierinošās zāles ir daba. Ir svarīgi saskatīt, gribēt ieraudzīt un pacietīgi notvert vajadzīgo dabas noskaņu.

Kas Tevi iedvesmo gleznošanai?

Tā ir ainava, ko es redzu caur mašīnas logu, dodoties savās ikdienas gaitās vai ceļojot pa Latgales novadiem. Latvijā ir unikāla iespēja vērot ainavas pārmaiņas gan gadalaiku griezumā, gan dažādos diennakts laikos. Sīkās toņu nianses, dažādās apgaismojuma radītās ēnu spēles un dabas apjomu formas ir neizsmeļams iedvesmas avots radošai darbībai.

Ar ko nodarbojies no darba brīvajā laikā?

Man ir salīdzinoši maz brīvā laika, jo pedagoga darbs aizņem lielāko nedēļas daļu. Gribētos, lai, atnākot mājās, var pilnībā aizmirst par darbu, bet diemžēl tā nesanāk. Ir bijis pat tā, kad naktī nevar aizmigt, domājot par gaidāmo darbu, bet es tomēr mēģinu atbrīvot laiku sev un darīt patīkamas lietas. Brīvajā laikā apmeklēju sporta zāli, šogad sāku apmeklēt step-aerobikas nodarbības. Brīvdienās patīk paceļot pa Latviju vai aizbraukt uz tuvējo Lietuvu. Mīlu vakaros palasīt kādu grāmatu, vai vismaz pāršķirstīt. Dažreiz piesēžos pie audekla un uzgleznoju kādu darbiņu.

Kas Tavai dzīvei piešķir jēgu?

Viss, kas atrodas man apkārt. Mana ģimene – vecāki, vīrs, māsas un brālis, priecājos redzēt, ka viņi ir veseli un laimīgi. Mīlestības atrašana un došana citiem – tā ir īsta laime un dzīves jēga!

Paldies par sarunu!