Anita Zarāne: „Visi man labi bija, ja es pati laba biju”

Anita Zarāne Daugavpils novada Kultūras centra “Vārpa” jaukto kori “Latgale” vada kopš 2001. gada. Iespēju vadīt kori viņa savulaik saņēmusi kā dāvanu no ilggadējās kora diriģentes, Dziesmu svētku goda virsdiriģentes un savas mīļās skolotājas Terēzes Brokas. Anita dzimusi Preiļu rajona Vanagos (tagadējais Vārkavas novads), muzikālo izglītību ieguvusi sākotnēji Līvānu Bērnu mūzikas skolā, tad Daugavpils mūzikas vidusskolā un Daugavpils Universitātē.

-Vai muzikalitāte ir jau ielikta šūpulī? Vai dzimtā daudzi saistīti ar mūziku?

A.Z.: Profesionāli, neviens. Manai mammai ir ļoti skaista balss, viņa agrāk ir dziedājusi ansamblī, korī.  Tētis, mācoties Maltas sovhoztehnikumā, ir dziedājis , spēlējis pūtēju orķestrī, lai gan viņam nav muzikālās izglītības. Pēc nostāstiem zinu, ka manas vecmammas brālis, kurš ir kritis pie Lubānas ezera, savulaik ir spēlējis ermoņikas. Arī otrs vecmammas brālis, kurš kopā ar savu mammu tika izsūtīts uz Sibīriju (viņa arī atdusās Sibīrijā), prata spēlēt šo instrumentu. Tas viss gan bija pašdarbības līmenī, ģimenē neviens nav profesionāls mūziķis. Es mācījos 3. klasē, kad tētis aizveda mani uz mūzikas skolu, kurā stājoties izpildīju latviešu tautas dziesmu „ Maza, maza meitenīte”. Solfedžo skolotāja vēlējās, lai es spēlēju vijoli, bet tētis esot atteicis, ka labāk, lai lauku bērns spēlē klavieres, nevis čīgā vijoli.  Tā es Līvānos apguvu klavierspēli. Jāteic, ka šeit tika likti labi pamati manai turpmākajai mūzikas izglītībai.

Tētim tuvs bija arī akordeons, kura spēli viņš apguva pēc dzirdes. Kopā ar viņu četrrocīgi spēlējām klavieres. Vēlāk notika nelaime, tētim līdz pusei tika nogriezti divi pirksti, un muzicēšanai tika pielikts punkts. Atceros, ka kādu dienu tētis pavēstīja, ka man ir jāspēlē arī akordeons. Laukos taču jāprot uzspēlēt šo instrumentu! Kādās kāzās Rīgā viņš bija aizrunājis lietotu Weltmeister akordeonu. Toreiz vēl gāju pamatskolā, kad mēs braucām uz Rīgu un tētis par bargu naudu to iegādājās. Atbraucām mājās un viņš man sāka skaidrot, kā jāspēlē – ar labo roku bija vienkārši, bet ar kreiso, vienīgais , ko viņš mācēja pateikt, ka tur , kur ir „bedrīte”, ir nots do. Īsti nesaprotu kādā veidā pirksti paši spēlēja! Krietni vēlāk radās nojausma, kā tie basi izkārtoti. Arī tad, kad iestājos mūzikas skolā, biju tikai nedēļu gājusi sagatavošanas nodarbībās un lāga nepazinu vēl notis, bet, kad istabā ienesa jaunās klavieres „Rīga”, piegāju un ar abām rokām nospēlēju “Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet!”. Patiesībā, līdzīgi man bija ar lasīšanu. Četru gadu vecumā paņēmu Preiļu rajona avīzi “Ļeņina karogs” un sāku tekoši lasīt, lai gan burti vēl netika mācīti. Kad mamma pārnāca no darba, bija nesapratnē, kas notiek, jo kaimiņu tante pavēstījusi, ka es lasu. Mamma iedomājusies, ka esmu samācīta izlasīt kādus teikumus, bet, kad rokās padeva citu avīzi, saprata, ka nekas nav mācīts - bērns vienkārši lasa. Tāpēc laikam ir dažas lietas, ko nespēju izskaidrot, kā es to darīju.

Mūsu ģimenē dziedāšana ir lielā godā. Kad 80.gadu beigās tika organizēta Latvijas dziedošo ģimeņu kustība “Spiets”, piedalījāmies tajā no pirmās reizes. Uzstājāmies “Spieta” koncertos Preiļos, Daugavpilī, Ludzā, Lielvārdē, filmējāmies televīzijā Zaķusalā. Divas dienas mājās viesojās toreizējās Latgales Televīzijas sabiedrības direktors Uldis Dvinskis, žurnālists Juris Saukāns, „Spieta” krustmāte Inga Logina (Utena), veidojot raidījumu par „Spieta” ģimenēm. Daudzus no „Spieta” ģimenēm mūsdienās var sastapt, darbojoties mūzikas sfērā - Reiniku ģimene, mani novadnieki Vaivodu-Kārklu ģimene un citi. Tā bija skaista pieredze.

-Tad jau tas bija loģisks solis kļūt par kordiriģenti?

A.Z.: Tā varētu likties. To, ka būšu skolotāja, zināju kopš 4. klases. Iespējams tāpēc, ka nedaudz apskaudu, ka mana klasesbiedra mamma bija skolotāja, toreiz man tas likās prestiži. No 4. klases nemainīgi vēlējos būt skolotāja. Cits jautājums – kāda. Dilemma bija starp latviešu valodu un matemātiku, jo biju teicamniece daudzos mācību priekšmetos. Mūzika pat prātā nenāca. Lai mūzika nepaliktu novārtā, vecākā māsa ierosināja, ka es varētu mācīties par sākumskolas skolotāju, jo toreiz Daugavpils Universitātē sākumskolas skolotāji varēja apgūt arī mūzikas priekšmetu.

Lai es varētu pabeigt mūzikas skolu, pēc pamatskolas man bija vēl viens gads jāturpina mācīties Līvānu 1. vidusskolā. Tas bija pašsaprotami, ka ir jāabsolvē vidusskola un tālāk ceļš uz augstskolu. Pienāca mūzikas skolas izlaidums un mana klasesbiedrene, kura mērķtiecīgi gatavojās iestāties Daugavpils mūzikas vidusskolā vijolniekos, ierosināja: “Anita, brauc ar mani!”. Es piekritu. Toreiz gan tik vienkārši nebija izņemt dokumentus no vidusskolas, ar tēti pat braucām uz bērnu komisiju Preiļos, lai skaidrotu, kāpēc tiks pārtrauktas mācības. Vecāki bija pret manu ieceri. 15 gadu vecs bērns no laukiem dosies kaut kur projām! Mamma bija lielā izmisumā, viņa cerēja, ka es neizturēšu konkursu. Pēc eksāmeniem viņa sagaidīja mani no autobusa un cerīgi jautāja, ka varbūt tomēr neesmu tikusi. Tiku. Tā sākās mans ceļš uz profesionālo mūziku. Iestājos kora diriģēšanas specialitātē. Todien, kad atbraucu uz konsultāciju, Terēze Broka bija Rīgā, nokļuvu pie Vandas Drobis - Drobiševskas, pie viņas arī četrus gadus apguvu kordiriģēšanu. Paralēli dziedāju pie Terēzes korī “Rūta”. Mūzikas skolā man teica, ka nevar būt pianists ar tik īsiem pirkstiem, mūzikas vidusskolā – ka man rokas par īsu diriģēšanai. Tādi kā mājieni, ka neesmu īsts mūziķis. (Smejas).

Sākums Daugavpilī bija ļoti grūts. Lauku bērns tālu prom no mājām. Pirmo mēnesi katru rītu cēlos ar domu, ka ņemšu dokumentus laukā, jo gribu atgriezties pie vecākiem. Patiesībā, es joprojām esmu tāds “mājas bērns” – man ir vajadzīgs kontakts ar vecākiem, nepieciešams viņus apciemot, katru rītu uzzvanīt vecākiem - tas ir sava veida rituāls. Lūzumu pārvarēju, laiku aizpildot ar mācībām. Uzskatu, ka Daugavpils mūzikas vidusskola ir tā izglītības iestāde, kurā es visvairāk ieguvu mūzikas ziņā. Mums bija gari vakari muzicējot un diriģējot, vēlu nācām mājās. Piepildīju sevi tādā veidā un nebija laika skumt par mājām. Pēc četriem gadiem iestājos Daugavpils Universitātē mūzikas skolotājos, to pabeidzu, iegūstot mūzikas skolotāja un kora priekšmetu skolotāja kvalifikāciju. Domāju, ka mani var apskaust, jo katru gadu es diriģēšanu apguvu pie cita pasniedzēja, katrs sniedzis savu pienesumu. To triju pasniedzēju vidū bija arī Terēze Broka. Darīju visu, lai tiktu tieši pie viņas. Atceros to vasaru, kad man piezvanīja Terēze un pateica, ka atgriezīsies par pasniedzēju mūzikas vidusskolā, jo par direktoru kļuva viņas dēls Aivars. Tas man bija sāpīgs brīdis un pārdzīvojums.

-Ar ko viņa izcēlās citu pasniedzēju vidū?

A.Z.: Grūti izskaidrot. Biju sev iegalvojusi, ka man vajag tikt tieši pie viņas. Es viņu biju daudz vērojusi un mani pie viņas burtiski vilka. Viņai piemita mātišķums, viņa bija kā Latgales mātes simbols. Acīs mīļums un sirsnība. Kopš 1994. gada es turpināju dziedāt pie viņas korī “Latgale”. Es pie Terēzes “pielipu”, mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Kad korim bija 40 gadu jubileja, es teicu, ka man ir trīs mammas – mana īstā mamma, Terēze kā Daugavpils mamma un, no ļoti seniem kora laikiem, kora mamma ir Līde Vanaga, pie kuras es arī bieži ciemojos. Mēs ar viņu sen kontaktējamies, arī tāpēc, ka vienu brīdi Nīcgalē vadīju folkloras kopu.

-Pirms 18 gadiem Terēze Broka kori “Latgale” nodeva Tavās rokās. Esi izteikusies, ka piekrist varēji tikai savā jaunības maksimālismā. Kas bija grūtākais, uzsākot šo darbu?

A.Z.: Ļoti labi atceros pirmo mēģinājumu korī, kad kļuvu par vadītāju. Cilvēku nebija daudz, mēs gatavojām dziesmu repertuāru Dziesmu un deju svētkiem “Rīga 800”. Man bija lielas bailes. Lai gan koristi māja ar galvu, ka viss ir kārtībā, cīnījos tikai ar vienu domu – pēc tāda lielcilvēka kā Terēze, atnākusi kaut kāda knisle. Uztraukums bija arī pirmajās kora skatēs. Atceros, ka sajutu lielu atvieglojumu, kad pēc viena pasākuma manā pirmajā darba gadā, diriģente Aira Birziņa izteicās, ka viņai simpatizē kora “Latgale” meitene (domājot mani).  Man vienmēr ir apziņa, ka tas ir Terēzes koris un mani salīdzina, kas ir saprotams. Visu laiku domāju, ka nedrīkstu viņu pievilt.

Pirmos septiņus gadus “Latgalē” es biju vienkārši koriste. Spilgtā atmiņā kora kolektīva pirmais lidojums uz Linčepingu Zviedrijā. Katrs dzīvojām savā istabiņā, nesapratām, kā ūdens krānus atgriezt. (Smejas). Mūs iesēdināja divstāvu autobusā, aizveda pusdienās, kur pasniedza lielu sautētu lasi. Tas bija 90. gadu vidus un mums mutes bija vaļā. Pilnīgs kultūršoks. Tad jau bija pirmās krāsainās fotogrāfijas un gribējās bildēties pie katra krūma un koka. Tagad šķiet smieklīgi, bet toreiz tas bija ekskluzīvi.

- Tava pamatdarba vieta ir Daugavpils Valsts ģimnāzija.

A.Z.: Kopš 1996. gada strādāju tur par mūzikas skolotāju (toreiz tā bija Daugavpils 1. vidusskola). Mani ieteica kolēģe Lūcija Vaivode. Tā es paliku Daugavpilī, jo paspēju pierast pie šīs pilsētas. Es šeit jūtos ļoti labi, man apkārt ir labi cilvēki un, droši vien, es to nemainītu ne pret ko.

-Ar ko ir vieglāk strādāt – bērniem, jauniešiem vai pieaugušajiem? Vai pieejas atšķiras?

A.Z.: Katram ir sava specifika. Mazākie bērni mācās 5. klasē. Viņi ir atvērtāki, mīl pieskriet, apčamdīt, iedot konfekti. Tāpēc kora “Latgale” jubilejas koncertā uzstājās arī manas skolnieces, jo esmu viņām pieķērusies. Vēlākās klasēs ir pusaudžu posms, tur jau ir sava specifika. Es ļoti labi jūtos ar saviem vidusskolēniem, īpaši ar saviem ģimnāzijas jauktā kora “Dveiņuva” dalībniekiem. Arī absolventi, iespēju robežās, piezvana, uzraksta un apciemo. Viņi ir mani draugi. Iespējams, man kā skolotājai, būtu jāietur lielāka barjera, bet ar saviem dziedoņiem esmu tuva.

Pieaugušie ir visnopietnākā lieta. Viņi ir ar savu harizmu, gudrību, patiesībā, man pašai ir daudz no viņiem jāmācās. Arī korī man ir draudzenes, par spīti gadu atšķirībām. Tikai tāpēc, ka esmu vadītāja, nevēlos, lai no manis baidītos. Mani fascinē vairāk pazemība, nevis lepnība.

-Tava “labā roka” korī ir kormeistere Olga Bančenkova.

A.Z.: Jā. Olga uzsāka dziedātājas gaitas korī toreiz, kad vēl bija skolotāja Lāču pamatskolā. Tad bija mirklis, kad mūsu virsdiriģents uzrunāja vadību, ka koriem būtu vēlams kormeistars, jo līdz šim visu darīja viens cilvēks. Ņemt cilvēku no malas nebija loģiski, tāpēc meklēju starp savējiem. Tā kā mūsu korī ir maz profesionālu mūziķu, bija tikai divas nopietnas kandidatūras – Lūcija Vaivode un Olga Bančenkova. Lūcija atteicās, jo viņa labāk jūtas folkloras žanrā. Olga piekrita un es par to ļoti priecājos. Viņa ir kora labais gariņš un palīgs. Brīžiem viņa uzņemas pat pārāk daudz! Viņa ir darbaholiķis - spēj izdarīt ļoti daudz, turklāt, ļoti kvalitatīvi. Olga man ir liels atspaids.

- Tomēr arī Tavā dzīvē ir pazīstama folklora, aktīvi darbojoties Daugavpils Latviešu kultūras centra folkloras dziesmu un deju kopā “Svātra”?

A.Z.: Folklorā es iesaistījos pakāpeniski. Pirmā saskare ar folkloru bija Terēzes laikā, kad gatavojāmies braucienam uz Zviedriju un viņa bija izdomājusi, ka ir jāuzdzied arī latviešu tautasdziesmas. No dažām koristēm viņa izveidoja sava veida folkloras grupiņu. Tad bija arī posms, kad Nīcgalē vadīju folkloras kopu. Paralēli uzsāku darboties arī “Svātrā”. Sākotnēji “Svātra” ar Sarmīti Teivāni darbojās Daugavpils Ekoskolā, kur praksi izgāja arī mana kursabiedrene Vita Viļevko. Kā jau tas allaž notiek – bērni izauga, aizgāja pasaulē. Nolēmām, ka jāturpina pašām darboties. Tā no 1996. gada esmu šajā kolektīvā. Sākumā bijām folkloras kopa, bet nu esam apvienojušies folkloras dziesmu un deju kopā. Koris “Latgale” ir mana profesionālā ģimene, savukārt “Svātra” ir draugu kopa. Reizēm uz “Svātru” atnāk cilvēks no malas, bet viņš “nepielīp” pie mums, jo esam jau ļoti cieši saradojušies – mums ir kopīgas svinēšanas, kopīgi prieki, bēdas, izbraucieni. “Svātra” ir apvienojusi vairākas ģimenes, tostarp, tajā piedalās arī mans vīrs Raimonds. Viņu iesaistījām, kad plānojām braukt uz Turciju. Izdomājām, ka Raimonds varētu sist bungas, pēc tam – dejot kādas vienkāršas etnogrāfiskās dejas. Sākām mācīties Rikavas kadriļu, Aulejas žeperi. Raimonds ļoti cītīgi tās apguva. Beigās brauciens uz Turciju nemaz nenotika, bet kolektīvā viņš palika un turpina darboties jau kādus 14 gadus.

-Vai gadu gaitā latviešu vēlme dziedāt korī ir samazinājusies vai varbūt palielinājusies? Jūt kaut kādas izmaiņas?

A.Z.: Ar zilu skaudību var atcerēties tos nostāstus, ka agrāk koris brauca uz ārzemēm pat ar diviem autobusiem. Dzīve ir dzīve. Saprotam, ka daudzi cilvēki aiziet mūžībā, dzimstība ir zema. Ar cilvēku trūkumu saskaras daudzviet. Gribētos cerēt, ka dziedāšana tomēr netiks atstāta novārtā. Es teiktu, ka tie cilvēki, kas ikdienā atrod laiku, lai nāktu uz mēģinājumiem, ir varoņi, īpaši to gribētos attiecināt uz amatieru koru dziedātājiem. Vienkāršāk ir apsēsties mājās dīvānā un neko nedarīt. Ja cilvēks to nevēlas, viņu nav iespējams piespiest. Jā, vīru balsu mums trūkst. Nesen mans skolēns aizgāja studēt uz Rīgu un vēlējās iestāties kādā konkrētā korī. Kad viņš atnāca uz uzņemšanu, koridors bija pilns ar puišiem. Viņš pat sameloja, ka dzied otro tenoru, lai tikai tiktu korī. Par to es varu tikai sapņot. Es gan priecājos, ka mani bērni Rīgā turpina dziedāt un tas, kaut nelielā mērā,  ir mans darba auglis. Vīru balsu jautājums ir sāpīgs, to es redzu arī skolā. Ne visi puiši pēc balss lūzuma atsāk dziedāt. Man kā sievietei ir grūti likt saprast, kā viņiem tas būtu jādara, viņi vienkārši cenšas mani atdarināt. Iespējams, ar vīrieti pedagogu, zēniem būtu savādāk. Neticu, ka Daugavpils novadā vairs nav dziedošu puišu. Gribētos, lai korī ir arī kuplāk pārstāvēti mūsu novadnieki, jo lielākā daļa  „ Latgales” dziedātāju šobrīd ir pilsētas iedzīvotāji. Tie, kas brauc no Daugavpils vai Ilūkstes novada, nekad nav sūkstījušies, ka jāmēro ceļš. Pirmkārt, ir vēlme dziedāt un būt lepniem par savu dziesmu, Daugavpils novadu un Latgali. Tāpēc es mīļi aicinu dziedošos vīrus mūsu saimē.

- Ar novadu Tevi tagad saista ne tikai profesionālā darbība, bet nu jau tās vari saukt par savām mājām?

A.Z.:  Jā. Neskatoties uz to, ka mums ir vecāku mājas, doma par nelielu savas ģimenes mājiņu, kur “pieskarties zemei”,  ilga daudzus gadus. Ik pa laikam izskatījām dažādus variantus. Nevēlējāmies iegādāties vasarnīcu, kur kaimiņš pie kaimiņa. Tā kā mūsu vecāki dzīvo aiz Līvāniem, meklējām māju tajā pusē. Pavisam nejauši atradām māju Līksnas pagasta Mīšteļu sādžā. Katru gadu vasarai izvirzām mērķi, ko jaunu gribētos redzēt savās “Kalnamājās”. Šo sešu gadu laikā esam uzbūvējuši lapeni, tikuši pie nelielas pirtiņas, ierīkojuši kanalizāciju un ūdeni mājā. Ar Vaboles dīvaino lietu meistara Vara Vilcāna gādību uzstādīta mājas norādes zīme un krucifikss. Protams,  mums ir mazdārziņš, siltumnīcas, puķu dobes. Ļoti daudz darba šeit iegulda mans Raimonds, jo, citējot „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”- „mans Raimonds visu prot, viņam zelta rokas!” (Smejas) Šī māja  ir vieta, kur viņš var izpausties, piemēram, vienā no mājas bēniņu istabām viņam ierīkots sava veida muzejs. Kā jebkurā mājā – darbs un ieceres nebeidzas. Māja atrodas netālu no Daugavas - es jau iedomājos, tūlīt nāks pavasaris, te dzirdēt un redzēt varēs neskatāmus interesantus gājputnus, tie atlidojuši mitinās pļavā, kas sniedzas no mūsu mājām līdz Daugavai. Raimonds, citreiz smejoties, saka, ka te būtu jāceļ kāds putnu novērošanas tornis. Mums apkārt dzīvo ļoti jauki cilvēki, arī mani bijušie skolēni. Kad pirms dažiem gadiem devāmies uz Dziesmu svētkiem Kanādā, viens no skolēniem laistīja manas siltumnīcas. Pavisam netālu atrodas  ilggadējās Daugavpils novada domes priekšsēdētājas Janīnas Jalinskas, vēsturnieka Henriha Soma mājas. Īpaši mīļa mums ir Kapaču ģimene, kura atsteigsies palīgā pat nakts melnumā. Un tādi cenšamies būt arī mēs paši, kā tai tautasdziesmā- „Visi man labi bija, ja es pati laba biju.”

Ar Anitu Zarāni sarunājās Elza Pučko