Anna Briška: “Viss sākas pie tējas tases, cilvēku domu mijiedarbībā”
20.12.2017
AKTUĀLI
Anna Briška ir Daugavpils novada kultūras centra “Vārpa” folkloras kopas “Dyrbyni” vadītāja. Šogad Valsts svētku priekšvakarā Annai pasniegts Daugavpils novada domes Atzinības raksts par nozīmīgu māksliniecisko ieguldījumu latviešu tautas folkloras saglabāšanā, popularizēšanā un Daugavpils novada atpazīstamības veicināšanā. Kolektīva nākotnes plāni un sapņi saistās ar Latvijas simtgades sagaidīšanu, ko kolektīva dalībnieki Annas vadībā vēlas piepildīt 100 labiem darbiem. Šis ir arī folkloras kopas desmitās jubilejas gads.
- Anna, pastāsti, kur ir Tavas dzimtas saknes, kur esi augusi un mācījusies.
A.B. Mana mamma nāk no Sakstagala puses, kas ir Rēzeknes apkārtnē. Tētis ir no Vidsmuižas, Galēniem, kas ir apdzīvota vieta tagadējā Riebiņu novadā. Pati esmu dzimusi un mācījusies Preiļos. Esmu pabeigusi Rēzeknes Augstskolu, kur studēju latviešu un latgaliešu filoloģiju. Pirms 11 gadiem sāku strādāt toreizējā Tautas izglītības un kultūras centra Kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju. Tagad tas ir Daugavpils novada kultūras centrs “Vārpa”. 2007. gadā iestājos Daugavpils Universitātes maģistra studiju programmā “Starpkultūru attiecības”.
- Tu teici, ka Rēzeknes Augstskolā klāt latviešu filoloģijai apguvi arī latgaliešu valodu?
A.B. Programma bija latviešu filoloģijā, bet daudzi studiju kursi bija tieši latgalistikā – latgaliešu rakstu valoda, literatūras vēsture, trimdas literatūra un citi.
- Kāpēc maģistros izvēlējies studēt tieši starpkultūru attiecības?
A.B. Iespējams, ka tagad es darītu kaut ko savādāk, jo ir pagājis laiks. Kad aizgāju uz interviju par uzņemšanu maģistrantūrā, sapratu, ka šī programma būtībā ietver visu, ko es līdz tam biju mācījusies un darījusi. Biju kādu laiku strādājusi žurnālistikā, brīvprātīgi darbojusies Sabiedrisko attiecību nodaļā, kas tik tikko bija izveidota Rēzeknes Augstskolā, bija pieredze koncertu un pasākumu rīkošanā. Visu, ko es līdz tam biju darījusi praktiski, divu gadu garumā papildināju ar teorētiskām zināšanām. Studijas maģistrantūrā man bija ļoti vērtīgs laiks, tā tiešām bija studiju programma, kas domāta man. Notika jaunas iepazīšanās, tika dibināti jauni kontakti. Ar kursa biedriem mēs vēl joprojām uzturam labu kontaktu.
- Gribētos jautāt par to, kur un kad Tev radās interese par latgaliešu valodu, par folkloru.
A.B. Interese par latgaliešu valodu sakrita ar laiku, kad studēju Rēzeknē. Tieši pirms studijām, 2002. gada vasarā, Špoģu vidusskolā piedalījos skolotāju un studentu nometnē “Vosoruošona”, kas man atvēra acis uz daudzām lietām. Bija pārsteidzoši uzzināt, ka ir tik daudz gāmatu, kas sarakstītas latgaliešu valodā, ka latgaliešu rakstu valodai ir savi noteikumi. Skolas laikā pati biju tikai vienu grāmatu izlasījusi latgaliski, jo tās tolaik nebija tā brīvi pieejamas. Ģimenē vienīgās grāmatas latgaliski bija lūgšanu grāmatas. Pirmā grāmata, ko izlasīju latgaliski, bija Antona Rupaiņa grāmata “Jaunō skūlōtōja”. Lasīju to ar lielu interesi. Tomēr pastiprināti pievērsos Antona Rupaiņa daiļradei tikai aptuveni pirms gada, kad sākām gatavoties Latgales kongresa simtgadei. Tad mani ļoti uzrunāja tieši šis autors un viņa darbi.
Triloģija “Māra mostas”, kas tika izdota atkārtoti, ir unikāls romāns, kurš pamatā vēsta par izcilu personību – Pīteri Miglinīku. Būtiski, ka Antons Rupainis pirms savu romānu rakstīšanas veicis rūpīgu vēstures notikumu, atmiņu stāstu izpēti, ticies un runājis ar cilvēkiem, līdz ar to viņa romāni ir zinātniski vēsturiskie. Es izlasīju un man likās, kā tas var būt, ka esmu tik daudz nodzīvojusi un tik daudz nezinu. Pēc šīs grāmatas es izlasīju arī citus Rupaiņa romānus – “Zemes sōļs”, “Tauta grib dzeivōt”, kas ataino dažādus laika posmus Latgales vēsturē.
- Folkloras kopu “Dyrbyni” esi sākusi veidot, kad strādāji Daugavpils novada kultūras centrā. Pastāsti, kā tas viss sākās.
A.B. Viss sākās interesanti. Tagad tuvojas gadu mija, laiks, kad ir vērts apsēsties un uz lapas uzrakstīt savus sapņus. Par to, ko katrs no mums vēlētos izdarīt, piedzīvot. Atceros, ka 2006. un 2007. gada mijā biju uzrakstījusi savu sapni par mūzikas grupu. Neilgi pēc tam, 2007.gada sākumā, Inta Uškāne mudināja veidot folkloras kopu. Kultūras centrā jau bija daži mūzikas instrumenti, tērpi, nebija tikai cilvēka, kurš ietu un attīstītu šo lietu tālāk. Tajā laikā arī Artūrs Uškāns mani ļoti iedrošināja. Tā tas viss sākās. Sākumā bijām pieci dalībnieki, sanācām kopā pavasarī un ap Jāņiem pirmoreiz uzstājāmies koncertā Višķos, pasākumā “Pašā siena laikā”.
- Vai ir tādi dalībnieki, kuri dzied arī no pirmsākumiem līdz šai dienai?
A.B. Pašlaik esam 12. Esam saskaitījuši, ka šo desmit gadu laikā folkloras kopā “Dyrbyni” ir bijuši pavisam 48 dalībnieki. Ir mainījušies arī vadītāji – dažus gadus folkoras kopu vadīja Vita Briška, Ilze Mežniece. Tomēr kolektīva uzticīgākā dalībniece ir Anita Lipska, kura folkloras kopā jau ir gandrīz no pirmsākumiem – drīz varēsim atzīmēt arī viņas desmitgadi folkloras kopā.
- Kā ir ar repertuāra izvēli?
A.B. Folkloras kopām viena no vadlīnijām ir dziedāt dziesmas, kas ir no konkrētās vietas, apkārtnes. Sākumā mēs dziedājām to, kas pašiem visvairāk patika. Dziedājām, muzicējām un meklējām mūsdienīgu veidu, kā izpildīt dziesmas. Pakāpeniski mēs esam pietuvojušies arī autentiskajam skanējumam.
Viens no avotiem ir materiāls, ko ir savācis Emils Melngailis. Viņš ir pierakstījis 1600 dziesmu melodiju no visas Latgales. Noorientēties, ko paņemt no tā visa, vienmēr ir ļoti interesants process. Jau pusotru gadu strādājam ar dziesmām, kuras E. Melngailim ir teicis Antons Skrinda 1900. gadā Sanktpēterburgā. Mums ir pieejamas 30 dziesmas. Tās apgūstam ļoti pakāpeniski, jo katru dziesmu izpētām, iedziļināmies vēstījumā, nevis tikai mācāmies melodiju un vārdus. Katra dziesma kaut ko izsaka katram no mums. Tad tā tiek apaudzēta ar emocijām, rodas savi īpaši stāsti. Mums ir pieejami arī ekspedīciju materiāli. Viens no tiem ir par dejām, rotaļām Višķu, Dubnas, Kalupes pagastos.
Piemēram, mūsu repertuārā ir dziesma “Laksteigola”, kuru kādu laiku dziedājām un tad uzzinājām, ka tās melodija ir pazīstama arī Krievijā un ir pieminēta ekspedīcijas materiālā no Višķiem ar piebildi, ka pie šīs melodijas pēc pirmā pasaules kara dejojuši valsi. Tad uzrunāja kāda Aglonā pierakstīta danča melodija no Višķiem, uzaicinājām entomuzikoloģijas studenti Ilzi Jurjāni, kura mums palīdzēja veidot dziesmas apdari. Tā mums tapa “Višķu dancis”.
Dziedam dziesmas arī no citām Latgales vietām, jo paši dalībnieki nāk no dažādām pusēm – gan tepat no Naujenes pagasta, gan no Salnavas, Dvietes, Jēkabpils puses, Viļāniem, Dagdas, Preiļiem.
Ļoti aizraujoši ir gatavoties koncertiem ārzemēs. Tad var iekļaut ļoti daudzveidīgu un plašu repertuāru, jo programma ir ļoti apjomīga. Ir jābūt gataviem spēlēt gan dažu minūšu vizītkarti, gan pusstundu un stundu. Esam bijuši Lietuvā, Krievijā, Baltkrievijā. Sadarbojoties ar vairākiem deju kolektīviem esam uzstājušies Polijā, Ungārijā, vairākkārt Francijā.
- Kolektīvam apritējuši 10 apaļi gadi. Intervijā minēji, ka kolektīva mērķis ir veidot ierakstus, jo tā ir viena labākajām formām, kā saglabāt kultūras mantojumu. Pastāsti par šo ideju nedaudz sīkāk.
A.B. Tas ir tas, par ko mēs pašlaik sapņojam. To materiālu, kas ir dziedāts līdz šim, gribam ierakstīt. Zinu, ka tas notiks tad, kad tam būs jānotiek. Mēs ik pa laikam izvirzām sapņus. Tiklīdz tam ir termiņš, tas kļūst par mērķi. Šogad, 18. novembrī, domājot par Latvijas simtgadi, esam apņēmušies izdarīt simts labus darbus Latvijai. Tie ir arī koncerti, uz kuriem mēs braucam uzstāties. Tas varētu būt arī kādas dziesmas ieraksts, piedalīšanās talkā vai jebkas cits. Galvenais, ka ir labā doma un apņemšanās.
- Vai Tev vispār ir viegli iedzīvināt idejas dzīvē?
A.B. Neteiktu, ka tas ir ļoti viegli, bet aizraujoši. Protams, tas ir arī sava veida izaicinājums. Labas idejas rodas pie tējas krūzes, sarunas gaitā, cilvēku domu mijiedarbībā. Piemēram, rīkojot tējošanu, viens atnes tēju, otrs aizvāra ūdeni. Tā tas notiek, un gribētos skatīties uz to plašāk, būt ārpus finansiālām, laika vai resursu barjerām. Ir kaut kas pāri tam stāvošs.
- Festivāla “Muzykys Skrytuļs” radošā komanda noteikti nav iedomājama bez Tevis, jo Tu esi bijusi šī festivāla ieceres iniciatore. Kāpēc, Tavuprāt, bija jārīko šāds festivāls? Neviens jau iesākumā nezināja, ka tas iegūs tik lielu popularitāti.
A.B. Tā sanāca, ka biju tajā grupiņā ar Guntu Mežuli,un Juri Viļumu pie tējas tases. Pirms tam mēs bijām aizbraukuši uz latgaliešu vecāko mīlestības dziesmu un dzejas festivālu “Upītes uobeļduorzs”. Atbraucām no tā ļoti iedvesmoti un sapratām, ka arī mūsu pusē varētu kas tāds notikt. Līksna tiešām ir ģeogrāfiski perfekta vieta šāda festivāla norisei. Mēs, kā radošā komanda piedāvājām ideju un māksliniecisko skatījumu, savukārt finansiālā un praktiskā puse gūlās uz līksniešu pleciem.
Sākumā pazinām ļoti maz mūziķu, kuri raksta, dzied dziesmas latgaliski. Kad sākām skaitīt, to bija samērā maz, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Taču, kad izsludinājām festivālu un aicinājām piedalīties, atsaucās krietni vairāk. Tā tas aizgāja! Gadu vēlāk, 2006. gadā, tika izveidots “Latgales Radio”, kas veica festivāla dzīvo ierakstu un atskaņoja ēterā. Līdz ar to grupas ieguva vēl lielāku popularitāti.
- Tad festivāls tomēr ir un paliek platforma tieši jaunajiem mūziķiem?
A.B. Pamatā jā, bet tur jau tas festivāla skaistums un šarms, ka tajā piedalās arī jau populāri mūziķi, grupas. Viņi dod iedvesmu jaunajiem mūziķiem. Viņi savā starpā iepazīstas, nodibina kontaktus. Tas ir ļoti svarīgi, un atkal, lūk, ir šī mijiedarbība, pie kuras atgriežamies atkal un atkal. Mēs aicinām tieši mūziķus ar dzīvo izpildījumu. Protams, ir mūziķi, kuriem ir ļoti skaistas fonogrammas, tomēr mēs vēlamies, lai viss ir “dzīvajā”. Jaunu dziesmu radīšana latgaliski un dzīvā mūzika ir tas, ko īpaši atbalstām un veicinām.
- Tu spēlē vijoli. Vai esi gājusi mūzikas skolā?
A.B. Esmu pabeigusi mūzikas skolas vijoles klasi, kā arī pašmācības ceļā apguvusi ģitārspēli. Spēlēju arī kokli, mandolīnu un citus stīgu instrumentus. Šajā nedēļas nogalē man ir noslēdzošā nodarbība tradicionālās muzicēšanas apmācībās, ko rīko biedrība “Skaņumāja”. Tur kopš septembra es mācos spēlēt caurspēlējamo cītaru jeb cītarkokli. Šo instrumentu Latgalē vēl spēlē tikai daži muzikanti, muzicēšanas tradīcija praktiski netiek apgūta, arī pats instruments reti kur atrodams. Vasarā viens ļoti labs draugs man to uzdāvināja. Pateicoties “Skaņumājas” apmācībām arī sāku mācīties šī instrumenta spēles tehniku. Jāatzīst, ka līdz šim uzskatīju, ka visgrūtāk ir iemācīties spēlēt vijoli, bet cītarkokles spēle izrādās, ka ir vēl sarežģītāka – ir jāspēlē vienlaicīgi gan basa līnija, gan harmonija, gan melodija.
Tavi dzīves lielākie skolotāji, kas viņi ir?
A.B. Ja runājam par cilvēkiem, tad dažādos laika posmos tie mainās. Pašlaik man svarīgs orientieris ir Svētie Raksti jeb Bībele. Tas man arī pašai ir liels atklājums. Tā ir Dieva vēstule katram cilvēkam.
- Šogad Tu esi saņēmusi novada pašvaldības Atzinības rakstu par nozīmīgu māksliniecisko ieguldījumu latviešu tautas folkloras saglabāšanā, popularizēšanā un Daugavpils novada atpazīstamības veicināšanā. Vai šis apbalvojums uzliek Tev lielāku atbildību turpināt iesāktos darbus?
A.B. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, tas tiešām bija pārsteigums. Paldies gan novada pašvaldībai, gan maniem kolēģiem, gan folkloras kopas dalībniekiem. Atzinība ir pamudinājums un skaists impulss turpmākajā darbā. Jāatceras, ka izaicinājumi ir vienmēr. Arī mums, kā folkloras kopai, ir dažādi šie periodi. Un atkal ir svarīgi mijiedarboties.
