Anna Jegorova: “Ar maniem kolēģiem var lidot kaut uz Marsu!”

Jau vairākus gadus Labklājības ministrija rīko konkursu „Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2019”. Šogad nominācijā “Labākais vadītājs sociālā darba jomā 2019” visvairāk iedzīvotāju balsu saņēmusi Daugavpils novada Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova.

Lai arī balvas pasniegšanas pasākums saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo stāvokli ir pārcelts uz 25. septembri, sociālā dienesta darbs nav apstājies ne uz mirkli, gluži otrādi – šī situācija likusi mobilizēt visus spēkus, lai turpinātu sniegt palīdzību iedzīvotājiem un tajā pat laikā pasargātu sociālās jomas darbiniekus. Anna Jegorova atzīst, ka viņai ir vislieliskākā komanda.

Vai saņemtais apbalvojums bija pārsteigums?

Pārsteigums ir milzīgs, jo pat nebiju nojautusi, ka esmu pieteikta šim konkursam. Nostrādājot tik daudz gadu (sociālajā darbā esmu kopš 1992. gada), ir liels pieredzes uzkrājums, ko var nodot jaunajiem. Šī balva uzliek vēl lielāku pienākumu noturēt to latiņu, kas uzlikta pa visiem šiem gadiem, un domāt, kā vēl vairāk attīstīt sociālo palīdzību un pakalpojumus novadā.

Ar kādām grūtībām un izaicinājumiem nākas saskarties, vadot Sociālo dienestu novadā?

Sociālajā jomā katru gadu nāk jauni izaicinājumi, bet tie nenāk bez grūtībām. Novadā ir liels iedzīvotāju skaits, un katrā pagasta pārvaldē jāzina par katru grūtībās nonākušu iedzīvotāju. Situācijas ir ļoti dažādas, tās neatkārtojas, katrā jārod risinājums, kas būtu pozitīvs gan pašam iedzīvotājam, gan sniegtu gandarījumu sociālajiem darbiniekiem. Vislielākā problēma ir lielais bezdarba līmenis novadā – 10,6%. Bet bezdarbam līdzi nāk arī citas likstas – problēmas ģimenēs naudas trūkuma dēļ, alkohola atkarība, vardarbība un konflikti. Te var rast risinājumu tikai komandā, sadarbojoties ar bāriņtiesu, pagasta pārvaldi vai citām institūcijām.

Sociālajā jomā strādājat kopš pašiem tās pirmsākumiem. Kas ir mainījies pa šiem gadiem?

Kad tikai sākās sociālo dienestu darbs, 70% bija darbs ar pabalstiem dažādām mērķgrupām, bet pēdējos piecus gadus pabalsti aiziet otrajā plānā un galvenais ir sociālais darbs, kas ir ļoti plašs jēdziens un iekļauj ne tikai sociālos pakalpojumus, bet arī rehabilitāciju, aprūpi u.c.

Ar katru gadu sociālā darba nozīme pieaug, un jēga tam ir tad, ja ir vairāk sociālo pakalpojumu, ne tikai pabalsti, jo pabalsti ir īstermiņa palīdzība, un tad, kad nauda beidzas, problēma atgriežas. Tas nozīmē, ka sociālais darbs un pakalpojumi ir vairāk jāattīsta.

Katrā pagastā strādā sociālais darbinieks, kam nākas risināt visai sarežģītus jautājumus. Kas viņus motivē veikt šo nepateicīgo darbu?

Sociālos darbiniekus saucam par universāliem darbiniekiem, kas sniedz palīdzību, pakalpojumus, konsultē, informē utt. Diemžēl Latgales reģionā sociālās jomas speciālistiem ir viens no zemākajiem atalgojumiem. Jaunieši nelabprāt izvēlas studēt sociālo jomu, jo tā ir smaga, daudz problēmu, bet atalgojums nav adekvāts. Sociālie darbinieki ir fanātiķi, kas daudzas lietas paveic brīvprātīgi, jo tās nav ne viņu amata aprakstā, ne pienākumos. Bet bez šī brīvprātīgā darba mēs nevaram iztikt. Turklāt visiem labs nebūsi, ne vienmēr saņem pateicību, bet mēs to visu saprotam un pieņemam, tāpēc jau esam šajā darbā, lai palīdzētu cilvēkiem grūtībās.

Kā vērtējat sociālo situāciju novadā?

Šobrīd situācija novadā ir diezgan pozitīva, jo sociālā joma ir prioritāra, katru gadu attīstās jauni pakalpojumi. Šogad apritē ienāk deinstitucionalizācijas (DI) pakalpojumi. Tas ir unikāls projekts, no kura būs ieguvums gan personām ar garīga rakstura traucējumiem, gan būs darbs sociālajiem darbiniekiem.

Esam jau pieņēmuši, ka bērnu namiem Latvijā nav jābūt un ka bērniem jāaug ģimenēs. Tāpēc Naujenes bērnu nama mums vairs nav, bet ir sociālā atbalsta un aprūpes centrs “Avots”, kurā ir jauni pakalpojumi – jauniešu māja un ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums bērniem līdz skolas vecumam (ĢVPP). Veidojas sociālo pakalpojumu centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, ir krīzes centrs “Avotiņi”, kas palīdz situācijās, kad jāpieņem lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes vai jārod patvērums māmiņai ar bērnu. Protams, problēmas ir un būs, no tā neizvairīties, tāpēc tāds krīzes centrs ir vajadzīgs. Pašlaik Višķos darbojas dienas centrs, ko apmeklē personas ar garīga rakstura traucējumiem. Tāds pats centrs taps Skrudalienā, bijušās skolas ēkā, un būs paredzēts personām ar invaliditāti un garīga rakstura traucējumiem. Kalupē plānojam sociālo māju, jo ir personas bez noteiktas dzīves vietas, trūcīgas ģimenes, kurām ir grūtības pamatvajadzību apmierināšanā un personas, kam vajadzīgs sociālā darbinieka atbalsts. Nīcgales pagastā būs grupu dzīvokļi un specializētās darbnīcas, kas paredzētas aprūpes centru iemītniekiem, kas vēlas integrēties sabiedrībā. Plānojam arī vairāk konsultācijas pakalpojumu, atbalsta grupu nodarbības, ko sniegs mūsu psihologi un sociālie darbinieki. Kopumā sociālā joma virzās uz pozitīvo pusi un tendēta uz attīstību, salīdzinājumā ar to, kas bija pirms 10—12 gadiem.

Sociālās aprūpes centru izvērtēto personu ar garīgas attīstības traucējumiem integrēšanai sabiedrībā bija paredzēta arī sociālo mentoru palīdzība. Vai tā ir pieejama?

Sociālajam mentoram būtu jāstrādā ar aprūpes centra iemītnieku, pirms viņš pamet šo iestādi, un vismaz pusgadu pēc aiziešanas uz grupu dzīvokli, lai palīdzētu uzsākt patstāvīgu dzīvi. DI ietvaros bija plānotas sociālo mentoru apmācības, bet pagaidām nav notikušas, sociālo mentoru nav. Šos pienākumus bez atalgojuma veic sociālie darbinieki, palīdzot personām, kas jau aizgājušas no aprūpes centra. Pašlaik jau četri cilvēki dzīvo pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, un sociālie darbinieki viņus atbalsta gan ikdienas sadzīves darbos, gan informē. DI process ir ieildzis, dažas pašvaldības pat no tā atsakās, bet mēs turpināsim iesākto.

Vai jaunieši, kas pēc 18 gadu sasniegšanas pamet bērnu namus, spēj atrast sevi sabiedrībā?

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir jauniešu liktenis. Pabeidzot arodskolu vai augstskolu, viņiem ir problēmas atrast darbu, jo darba devēji nevēlas ņemt darbiniekus bez pieredzes. Bet kā lai to pieredzi iegūst? Te ir jāmaina sabiedrības attieksme, darba devējiem jāsaprot, ka visi reiz sāk no nulles un pieredze nāk ar laiku.

Cik aktīva pašlaik ir audžuģimeņu kustība?

Pašlaik novadā ir 14 audžuģimenes, pēdējos divos gados klāt nāca divas ģimenes. Bet ne visās audžuģimenēs ir bērni. Ceram, ka šo ģimeņu būs vairāk. Protams, labākais variants būtu, ja bērns augtu bioloģiskajā ģimenē, bet krīzes situācijās audžuģimene ir laba alternatīva. Tas ir īpašs statuss un jābūt īpašiem vecākiem, lai pieņemtu svešu bērnu, tostarp ar invaliditāti.

Daugavpils novads viens no pirmajiem izveidojis mobilo aprūpes vienību. Vai tās pakalpojumi ir pieprasīti?

Man bija sapnis izveidot mobilo aprūpes vienību, kas apkalpotu vecos vientuļus cilvēkus viņu mājās laukos, jo viņiem ir grūtības nokļūt līdz veikalam, ārstam, aptiekai, samaksāt rēķinus, sevi apkopt. Un tas mums ir izdevies, pateicoties starpvalstu projektam. Mums šobrīd ir ekskluzīvs pakalpojums ar specializētu transportu, ko sniedz divi aprūpētāji un autovadītājs. Šis pakalpojums sevi ir attaisnojis, pašlaik sniedzam pakalpojumu abos Daugavas krastos, ir izveidota rinda, maršruts. Veco cilvēku varam nomazgāt, apkopt kāju pēdas, safrizēt, izmazgāt veļu, uzkopt māju, atnest ūdeni, malku, piegādāt produktus, medikamentus, piefiksēt, vai viņam vajadzīgs ģimenes ārsts. Plānojam izveidot t.s. drošības pogu, ko vecie ļaudis varēs izmantot krīzes situācijā, lai izsauktu palīdzību. Tas ļaus vēl vairāk sekot situācijai un savlaicīgi sniegt palīdzību.

Lai pilnveidotu mobilās vienības pakalpojumus, jādomā arī par sociālās uzņēmējdarbības attīstību novadā, pie kā pašlaik arī uzsākts darbs. Tās būtu gan jaunas darbavietas, gan ieguvums mūsu vecajiem cilvēkiem, gan ilgstošiem bezdarbniekiem.

Tāpat šobrīd tiek apkopota informācija, lai izveidotu sociālo procesu rokasgrāmatu, kas palīdzēs darbā jaunajiem sociālajiem darbiniekiem, jo paies neliels laika sprīdis un mums būs nepieciešami profesionāli sociālie darbinieki.

-Jūs vadāt arī Latvijas Sarkanā Krusta (SK) Daugavpils – Ilūkstes novadu komiteju. Vai SK funkcijas paplašinās?

Sarkanajā Krustā darbojos kopš 1974. gada un jau vairāk kā 5 gadus esmu  komitejas priekšsēdētāja. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Dānijas parteriem un daudzām nevalstiskām organizācijām visā Latgales reģionā, varam atrisināt daudzus jautājumus, lai palīdzētu cilvēkiem. SK ir ļoti spēcīga organizācija visā pasaulē ar plašām funkcijām. Kopā ar Ilūkstes novadu risinām arī invalīdu jautājumus. Domāju, ka SK ir nozīmīga vieta aprūpē, pirmās palīdzības apmācībās, izlemsim jautājumu ar transportu, lai var pārvadāt gulošus cilvēkus vai ratiņkrēslos.

Vai joprojām strādājat par lektoru augstskolā?

Es uzskatu, ka mana pieredze sociālajā jomā un viss, ko protu pati, ir jānodod jaunajai paaudzei, tāpēc labprāt pasniedzu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā (BSA) sociālo darbu. Teicami, ja tev ir labs teorētiskais uzkrājums un praksē integrēta teorija. Mēs ar studentiem  varam apskatīt teoriju un pielietot to ar praktiskiem piemēriem, tas labāk tiek uztverts un akumulēts jauno sociālo darbinieku vidū. Jaunieši ne visai labprāt iet studēt sociālo darbu, jo līdz šim brīdim nav labā līmenī nostādīts darbs ar vidusskolas absolventiem, nav skaidri izprotams, ko dara sociālais darbinieks. Apmēram trešdaļa studentu, kas absolvējuši BSA, nāk strādāt sociālajā jomā gan novadā, gan pilsētā. Es jau 2.—3. kursā redzu, vai students varēs to darīt, vai arī atnācis tikai pēc diploma.

Jums Kalupē ir arī pašai sava biedrība “Vitrāža”. Kāds ir tās mērķis?

Biedrība darbojas kopš 2008. gada, to izveidot iedvesmoja Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība "Kaimiņi", kas sāka apmācīt projektu pieteicējus. Mani tas ieinteresēja, jo uzrakstīt labu projekta pieteikumu ir vesela zinātne. Sanāca vienreiz, otrreiz, pat saņēmu balvu par labāko projektu ģimenēm ar bērniem. Pateicoties biedrības īstenotajiem projektiem, Kalupē tapis gan hokeja laukums, gan piemiņas zīme iepretim dievnamam, gan organizēta aprūpe mājās un iegādāti tērpi deju kolektīvam. Nav māksla paņemt tūkstošus, svarīgi ir paņemt mazāku summu un iegūt rezultātu ar brīvprātīgu darbu un entuziasmu.

Vai kādreiz ir arī brīvāks brīdis atpūtai no visa?

Brīva laika man nav. Kad jāvada studentu kursa darbi un diplomdarbi, guļu divas stundas diennaktī. Zinu, ka nav labi, bet man viņiem jāpalīdz.

Man ļoti patīk ceļot. Esmu tāds cilvēks – ja man vakarā pateiks, ka no rīta jālido uz Japānu, es pēc stundas būšu gatava. Cenšos katru gadu sociālos darbiniekus iepazīstināt ar kādu no Eiropas valstīm, pilnveidojot mūsu zināšanas par citu tautu kultūru, sociālā darba specifiku, sociālajiem pakalpojumiem dažādām mērķa grupām. Esam daudzas lietas ieviesuši arī savā ikdienas darbā. Tas sociālo darbinieku spēcina, bagātina garīgi un saliedē mūsu komandu. Prezentējam savu novadu, reģionu, dalāmies savā pieredzē ar ārzemju kolēģiem, salīdzinām, analizējam, kā uzlabot sociālos pakalpojumus.

Katru gadu Labklājības ministrija kopā ar Sociālo dienestu vadītāju apvienību organizē vasaras nometnes kā apmācības, supervīzijas sociālo dienestu vadītajiem un darbiniekiem. Šīs vasaras nometnes māca strādāt komandā, veidot attiecības, strādāt ar klientu. Pērn mācījāmies komunicēt ar masu medijiem. Šogad nometne notiks Daugavpils novada Vīrognā.

No darba ļauj atslēgties ģimene, kuru es dievinu. Meita Rita ir ģimenes ārste, dēls Andris – jurists. Man ir četri mazbērni, vecākajam 14, jaunākajam - 3. Man ir dārzs ar divām siltumnīcām. Un man ir kolēģi, ar kuriem var lidot kaut uz Marsu! Tā ir tāda komanda, kur cits par citu stāvēs, kritīs un nekad nepievils!

Teksts, foto: Inese Minova