Antons Soms: “Bērni un mazbērni ir mans turpinājums”
27.09.2018
AKTUĀLI
SIA “Meliors Krauja” valdes priekšsēdētājs Antons Soms dzimis Kalupē, tomēr darbīgākie mūža gadi pavadīti Naujenes pagastā. Latvijas simtgades gads viņam izvērties īpašs, jo nupat piešķirti divi apbalvojumi – Būvindustrijas lielās balvas Atzinības raksts nominācijā “Mūža ieguldījums” un biedrības “Latvijas Valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis”” Goda zīme bronzā par mūža ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā un Latgales uzplauksmē.
- Būvindustrijas lielās balvas ceremonijā saņēmāt arī specbalvu par lielāko atbalstu sabiedrības balsojumā internetā. Jūtat cilvēku atbalstu?
Antons Soms: Jā, man žurnālisti pēc ceremonijas arī uzdeva šo jautājumu, kā es skaidroju, ka saņēmu visvairāk balsu. Es atbildēju, ka nezinu, kā tāds brīnums varēja notikt. Pirms tam man arī daži draugi zvanīja un jautāja, vai vajag par mani nobalsot. Es tikai noteicu: “Kāda balsošana? Es taču nekandidēju uz Saeimu!” (Smejas) Grūti izskaidrot, jo tur bija arī cienījamāka vecuma kolēģi, kuriem balvu pasniedza Valsts prezidents. Man balvu pasniedza Finanšu ministre Dace Reizniece – Ozola. Domāju, ka mani daudzi pazīst, jo agrāk biju rajona un pagasta padomes deputāts, savulaik pat tiku virzīts uz 5. Saeimu. Daudzi arī pazīst pēc firmas “PMK-9”, padomju laikā tā bija vērienīga organizācija, kurā strādāja 700 cilvēki.
-Kā attīstījās jūsu karjera toreizējā “PMK - 9”, uz kura bāzes vēlāk radās SIA “Meliors Krauja” ?
A.S.: Es sāku no apakšas. Pirms armijas pusgadu strādāju Cēsu izpildkomitejā par celtniecības tehniķi. Pēc armijas atgriezos dzimtajā Kalupē. Kaimiņiene Veneranda Svenča mani uzrunāja, sakot, ka tiks būvēti tilti, tāpēc ir nepieciešami celtnieki. Es piekritu un 1965. gadā tiku pieņemts par tehniķi. Šajos gados firmai vairakkārt mainījās nosaukumi, līdz kļuva par “PMK – 9”. Par celtnieku nostrādāju četrus mēnešus. Tad viņiem bija nepieciešami drenu spraudēji – tie bija galvenie speciālisti, kas tīrumā izlika drenu trases. Tā kā biju beidzis Celtniecības tehnikumu, to pratu. Šajā amatā nostrādāju piecus gadus. Toreiz biju aktīvs, darbojos komjaunatnē, biju ievēlēts arodkomitejā, tāpēc mani ievēroja direktors. Kādu dienu viņš atbraucu uz objektu un man teica: “Mēs tevi liksim par arodkomitejas atbrīvoto priekšsēdētāju”. Nonācu muļķīgā situācijā, jo man bija ļoti draudzīgas attiecības ar amatā vēl esošo arodkomitejas priekšsēdētāju, kuru vēlējās noņemt. Es pie viņas aizgāju un teicu: “Nonna, mani grib ielikt tavā amatā, kā man rīkoties?” Viņa atbildēja “Ja vēlies, ej”. Es tomēr direktoram atteicu. Tomēr viņš bija uzstājīgs, aicināja atkārtoti un es beidzot piekritu. Arodkomitejas priekšsēdētājs toreiz bija trešais svarīgākais amats pēc direktora un galvenā inženiera. Man, lauku puisim, tā bija kārtīga dzīves skola. Tagad, kad visiem ir pieejams dators un internets, vairs nav tik lielas atšķirības starp lauku un pilsētas jauniešiem, bet agrāk bija savādāk.
Toreiz daudz strādājām Krievijā, Kaļininas (Tveras) apgabalā objektos mācījām krievus, kā būvēt meliorācijas. Šajā amatā nostrādāju piecus gadus, līdz mūsu direktors nokļuva cietumā. Līdz ar viņu, arī pārējos darbiniekus augstākajos amatos iztīrīja, kā ar slotu. Tā es turpināju piecus gadus strādāt par darbu vadītāju, kad mani atkārtoti sāka virzīt iepriekšējā amatā. Acīmredzot, liktenis. Turklāt es toreiz biju sācis mācīties Rīgas politehniskā institūta vakara nodaļā. Trīs gadus nolauzu Daugavpilī un vēl trīs gadus – Rīgā. Tad man jau bija arī ģimene. Tas bija smags periods.
2016. gadā modē kļuva vēlēt direktorus. Tā kā mūsu direktors sāka aizrauties ar alkoholu, partijas birojs un arodkomiteja iestājās par manu ievēlēšanu.
- Kā pagāja Atmodas gadi, kā jūs skāra varas maiņas?
A.S.: Politikā es īpaši nelīdu, bet man simpatizēja tautfrontieši. Ļoti patika Daiņa Īvāna raksti par Daugavu, regulāri klausījāmies, ko stāsta radiouztvērējā. Tad nāca smagais privatizācijas periods. 1992. gadā tika dota pavēle likvidēt valsts firmu “PMK”, tas kļuva par privāto uzņēmumu. Cīnījāmies par tā saglabāšanu, lai gan gāja ļoti grūti, meliorācijas un pasūtījumu nebija, tāpēc vairāk kā desmit gadus darbojāmies mežos – cirtām kokus, veidojām zāģētavas, cehus. Centāmies izgrozīties, lai tikai neaizlaistu postā mantoto bagātību – firmas teritoriju un tehniku. Pamazām sākām būvēt pagastu ceļus. Tad, kad mani ievēlēja par padomes deputātu, es nokļuvu uz zaļa zara, jo visas durvis bija plašāk atvērtas. Toreiz nebija prasības rīkot iepirkumus, tāpēc visus pagasta ceļus taisīja mana firma. Tā mēs sākām nedaudz atdzīvoties. 90-to gadu beigās jau varējām nopirkt jaunu tehniku.
- Kā izpaudās jūsu atbalsts Latvijas neatkarībai?
A.S.: Deputāts rajona padomē es biju gan juku laikos, gan brīvās Latvijas laikā. Toreiz bija divas frontes, katra no tām sēdēja savā flangā. Es biju pieslējies Tautas frontes atbalstītājiem. Cik bija manos spēkos, atbalstīju Tautas frontes darbību, piemēram, piešķīru autobusu barikāžu dalībniekiem. Daudz esmu praktiski palīdzējis arī Baznīcai. Sevišķi daudz kontaktējos ar priesteriem Agloniešiem. Pusi no Aglonas bazilikas laukuma plātnēm likām mēs, otru pusi – Preiļu PMK. Diemžēl uz pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti netiku, jo ar kori bijām izbraukumā. Divus gadus strādājām Aglonā.
- Jūs esat ilggadējs Daugavpils novada kultūras centra “Vārpa” jauktā kora “Latgale” dalībnieks.
A.S.: Dziedu kopš 1985. vai 1986. gada. Korī nokļuvu nejauši. Mums bija viens pasākums ar Automoto biedrību, kur iedzērām šņabīti un sākām dziedāt pazīstamās melodijas “Jauns un traks”, “Pie Dzintara jūras” un citas. Izdzirdot, kā es dziedu, Ilūkstes mūzikas skolas direktors Ķīsis izsaucās “Tu dziedi! Iesi uz kori!”. Vēl kādus piecus no kompānijas izvēlējās. Līdz šodienai es vienīgais esmu palicis no tā izvēlētā sastāva.
- Esat korim ļoti uzticīgs.
A.S.: Ar kaut ko ir jānodarbojas. Es parasti saku, ka es nevis dziedu, bet piedalos. Man ir interesanti kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties. Mani pat neinteresē ekskursijas, jo esmu krustu šķērsu bijis Eiropā.
Agrāk, kad kori vadītāja Terēzija Broka, mēs dziesmas dziedājām no galvas. Tomēr ar gadiem rodas problēmas – grūti iegaumēt vārdus. No 100 dziesmām, labi, ja 10 dziesmām zinu vārdus. Kad iedod lapu, tad varu dziedāt, kā lapas nav – nekā. Agrāk mēģinājumi bija ļoti nopietni un ilgstoši, ar pusdienu pauzi pa vidu. Tā es šos gadus esmu radniecīgs ar savu kori. Saku kora vadītājai Anitai Zarānei, ka mana balss jau ir trīcoša, bet viņa atbild, ka nekas, vēl normāla. Korim pietrūkst vīru balsis.
-Darba gadus esat pavadījis Naujenē, tomēr saknes jums ir Kalupē.
A.S.: Mans uzvārds ir Soms, bet sādža, no kurienes es nāku, ir Somukokts. Somukoktā agrāk dzīvoja trīs Somu ģimenes, kuras savā starpā nemaz nebija radinieki. Tagad man tur dzīvo māsa. Agrāk dzīvoja arī jaunākais brālis, kurš pensijas gados atbrauca no Ogres. Diemžēl, viņš jau ir miris un dzimtu māja palikusi tukša. Izvairos uz turieni braukt, jo tas sāpina manu sirdi, ir nepatīkama sajūta. Tā ir mūsdienu īstenība, ka lauki paliek tukšāki, es to cenšos pieņemt. Manā bērnībā, ejot no rīta uz skolu četrus, piecus kilometrus, varēja satikt vismaz 20 -30 cilvēkus.
Mācījos Kalupes pamatskolā, toreiz tā bija septiņgadīgā skola. Vēlāk puse klasesbiedru aizgāja uz Špoģiem, otra puse, tai skaitā arī es, uz Vaboles vidusskolu. Pēc tās divus gadus mācījos Celtniecības tehnikumā. Hruščova laikā sākās ķīmijas uzplaukums un arī es nolēmu stāties Ķīmijas fakultātē. Ja iepriekšējā gadā šajā fakultātē nebija konkursa, tad manā gadā uz vienu vietu pretendēja 8 cilvēki! Lai gan uzcītīgi kārtoju eksāmenus, augstskolā, protams, netiku. Ak, es muļķis no sādžas! Varēju taču aizbraukt uz Daugavpils pedagoģisko institūtu, lai armija ietu secen. Ciest nevarēju armiju – trīs gadi tika palaisti vējā! Kamēr es biju armijā, mani draugi paspēja pabeigt augstskolu.
-Pastāstiet par savu dzimtu, ģimeni.
A.S.: Es ar lielu cieņu izturos pret savu mammu – viņai bija seši bērni, septītais bija nomiris. Es brīnos, kā viņa mūs, tajos bada un kolhoza laikos, kad nebija ne zirga, ne govju, varēja izvilkt. Paldies māmiņai, ka visi mēs izaugām un nodzīvojām līdz sirmam vecumam. Tēvs bija krietni vecāks par mammu, viņiem bija 35 gadu starpība. Tēvs nomira, kad man bija 18 gadi. Viņš bija ļoti reliģiozs, 1904. gadā piedalījies Krievu – japāņu karā, spēlēja cara armijas orķestrī. Kaut es toreiz būtu tik gudrs palūgt, lai pastāsta, kā tur gāja. Jaunībā likās – kam man tas vecais tēvs vajadzīgs!
Mēs visi ģimenē bijām dziedoši – brālis spēlēja akordeonu, māsa visu mūžu dziedāja baznīcas korī. Mūsos ir muzikālais gēns, tikai nebija iespēju skoloties mūzikas skolā. Savu meitu Inesi un mazmeitu es sūtīju uz mūzikas skolu, kuru viņas tomēr pabeidza, lai gan tagad instrumentu praktiski vairs nespēlē. Savukārt dēls Dainis, kurš nevienu noti nepazina, tagad ir muzikants. Viņš man saka: “Kāpēc jūs Inesi mocījāt!? Vajadzēja mani sūtīt mūzikas skolā!” Daiņa muzikālo pusi atklājām tīri nejauši, kad viņš paņēma akordeonu un pēc dzirdes nospēlēja “Pie Dzintara jūras”.
Man ir arī pieci mazbērni, četri no kuriem šogad piedalījās Dziesmu un deju svētkos. Savā mazdēlā Jānī es redzu iespējamu savas uzņēmējdarbības turpinātāju. Viņš tikko iestājās LLU Tehniskajā fakultātē, tāpēc man vēl daži gadi jāuzgaida, lai varētu savas uzņēmuma daļas viņam novēlēt. Līdz tam no darba vēl nevaru aiziet.
-Ko jūs gribētu novēlēt novada un valsts iedzīvotājiem, sagaidot Latvijas simtgadi?
A.S.: Novēlu, lai plaukst mūsu novads un valsts. Simtgadē nav grēks arī pacelt glāzes par mūsu mīļo, dārgo Latviju. Man ir lepnums, ka mani bērni un mazbērni ir mans turpinājums. Ja viņi dzīvos vēl 100 gadus, tad arī Latvija turpinās dzīvot, un mans mūžs nebūs velti nodzīvots. Savās vecumdienās esmu drošs, ka dzimtas līnija un tās liktenis turpināsies. Ceru, ka arī Latvija dzīvos mierā un drošībā.
