18.jūnija pēcpusdienā bebreniešiem bija kolosāla iespēja satikties ar Daini Īvānu un atsvaidzināt savas zināšanas, vai gluži pretēji, uzzināt ko jaunu par I latviešu Dziesmu svētkiem stāstā “Kā Gaismas pils augšām cēlās”. Daiņa un Baibas Īvānu vēstures stundu papildināja kolosāli mūziķi – vijoles un alta spēles studijas “Vijolīte” audzēkņi un draugi, atskaņojot gan latviešu tautasdziesmas, gan latviešu un ārzemju klasiķu populārākos skaņdarbus.
Dainis Īvāns stāstīja, ka pirmajos Dziesmu svētkos piedzima latviešu tauta, jo līdz šiem I Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem 1873.gadā, latvieši nekur, nekad, neko kopā nebija svinējuši, nekur un nekad nebija satikušies un nekad neko kopīgu nebija darījuši. Un tad, pēc Rīgas Latviešu biedrības aicinājuma, 1873.gadā, Rīgā, no Sēlijas, no Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un no Rīgas, sanāca kopā dziedātāji - vairāk nekā 40 kori, nedaudz vairāk kā tūkstoš dziedātāji, kuri ar milzīgu, raibu puķu virteni gāja un pārsteidza Rīgu, dodoties no Rīgas Latviešu biedrības nama uz Dziesmu svētku laukumu. Šie dziedātāji pārsteidza Rīdziniekus jau Rīgas stacijā, tālākais punkts, no kurienes brauca dziedātāji, bija Krustpils stacija. Viņi izkāpa stacijā, viņus sagaidīja stalti, braši latviešu studenti no Berlīnes, Tērbatas, Pēterpils, Cīrihes, Maskavas universitātēm, kuriem bija sarkanbaltsarkanas lentes piespraustas pie krūtīm.
“Dziedāšanas svētki bija četras pēcjāņu dienas, kur, es uzsvēršu, piedzima latviešu tauta,” teic Dainis Īvāns.
26.jūnijā notika atklāšanas ceremonija, tajā uzstājās Rīgas Latviešu biedrības vadītāji, tika atskaņotas daudzas svarīgas dziesmas. 27.jūnijā notika Dziesmu svētku sakrālais jeb garīgais koncerts, Māras jeb Doma baznīcā. 28.jūnijā notika laicīgais koncerts Ķeizardārzā, kur skanēja latviešu tautasdziesmas un tikai dažas latviešu oriģināldziesmas, ko bija sacerējis Baumaņu Kārlis, jo latviešiem toreiz nebija savu komponistu, nebija savu orķestru. Latviešiem nebija savu skaņdarbu, bet pirmie, kas publiski izskanēja, bija latviešu tautas dziesmas. Pēdējā dienā, 29.jūnijā, notiek Dziesmu kari, kur kori sacenšas savā meistarībā. Šajos dziesmu svētkos dalībnieki bija pārsvarā skolnieki un studenti. “No šiem dziedāšanas svētkiem, kā vēlāk teica Rihards Tomsons, Dziesmu svētku rīcības komitejas vadītājs, vidzemnieki, kurzemnieki un rīdzinieki vairs negāja kā atsevišķu novadu pārstāvji, bet caur Rīgas vārtiem izgāja jau vienota latviešu tauta. Un viens jautājums, ko man uzdod par pirmajiem Dziesmu svētkiem runājot, ir, kāpēc nepiedalījās Latgales dziedātāji? Latgales kori tiešām nebija, bet ne jau tāpēc, ka viņi negribēja dziedāt vai piedalīties, bet tāpēc, ka 1860ajos gados notika poļu dumpis, un toreizējā krievijas vara pret latgaliešiem darīja to, ko vislabāk prata – deportēja, šāva, kāra, aizliedza biedrības, aizliedza korus un latgalieši, atrodoties Vitebskas guberņā, uz Dziesmu svētkiem netika. Bet jau ar II Dziedāšanas svētkiem, Latgales kori arvien vairāk un vairāk piedalījās Dziesmu svētkos, līdz Latgale kļuva par pilnvērtīgu latviešu Dziesmu svētku dalībnieci”, tā par Dziesmu svētku vēsturi stāsta Dainis Īvāns.
Pasākuma apmeklētājiem žurnālists teic: “Paši savam un bebreniešu priekam mēs esam nolēmuši ieskandināt ievērojamu notikumu – Latviešu dziedāšanas svētku 150-gadi! Varbūt jums rastos jautājums, vai vajag šodien svinēt tādus svētkus, kad ukraiņu tauta lej asinis par savu un mūsu brīvību. Bet dziedāšanas svētki ir bijis tik nozīmīgs notikums, ka mēs nedrīkstam to aizmirst, par spīti ienaidniekam, kurš ir ienaidnieks mums un ukraiņiem, un šobrīd grib iznīcināt Ukrainu un ukraiņu tautu. Tāpēc šodien mēs svinēsim ne tikai mūsu kultūras dzimšanas dienu, bet arī latviešu tautas dzimšanas dienu.”
