Ar jaunības trakulību un dzīves viedumu – Inese Baravika
31.10.2023
AKTUĀLI
Raiņa māja Berķenelē ir vieta ar īpašu auru. Iespējams, tieši dēļ ļaudīm, kas te ikdienā darbojas. Inesei Baravikai jau ilgus gadus tās ir otrās mājas, kur ikdienā dzimst un tiek īstenotas visdažādākās ieceres, kur ieguldīts daudz darba, mīlestības un sapņu, lieti sviedri un rūgtas asaras, kurp gribas atgriezties un mesties jaunos izaicinājumos ar īstas vilcenes tvērienu. Šogad Inese saņēma konkursa “Sēlijas sudrabs 2023” galveno balvu - sudraba rotadatu ar vilka siluetu, kas bija negaidīta dāvana viņas skaistajā dzīves gadadienā. Taču Inese neslēpj, ka vislielākais prieks ir nevis par balvām, bet patiesu Paldies no kolēģiem, draugiem un līdzcilvēkiem, kas novērtē viņas paveikto.
Vecmāmiņas Lūcijas mantojums
Ik rītu, ejot uz darbu, Inese sasveicinās ar vecmāmiņu Lūciju Gorbiku, kura atdusas tepat vecajos Berķeneles kapos. Vecmāmiņas svētība viņai nāk līdzi visu dzīvi un palīdz visgrūtākajos brīžos, kad spēki ir izsīkuši. Lūcija viņai mācījusi vienmēr darīt to, ko jūt sirds. Kad reiz Inese kā Pelnrušķīte netika ielūgta uz novada svētku pasākumu, par ko ļoti pārdzīvoja, omīte teikusi “Tak velc to kleitu mugurā un ej!”. Inese gāja arī un jutusies laimīga. Dažkārt jāprot tikt pāri sev pašai, viss ir vienkārši, teic Inese.
Par savu šūpuli un miera ostu viņa sauc “Beku” mājas Kalkūnes pagastā, ko tālajā 1926. gadā uzcēla vecmāmiņas Lūcijas vecāki Paulis un Emma Baraviki un ko pamazām Inese atjauno kopā ar savu draugu Gunāru. Kādreiz te atradušies vecās ķieģeļu rūpnīcas šķūņi, uz viena pamatiem arī tapa māja. Joprojām, rušinoties dārzā, Inese no zemes izceļ milzum daudz ķieģeļu atlieku, kuras izmanto savu puķu dobju dekorēšanai. Šie nededzinātie kleķa ķieģeļi saglabājušies kādreizējā šķūņa mūra balstos, no kuriem Ineses vectēvs savulaik izbūvējis kūti.
Vecvecmamma Emma vienmēr bija sapņojusi dzīvot meža malā, šo sapni Inese īstenojusi, apmežojot lielu zemes gabalu, kur nu aug egles un bērzu birzs. Bet Emmas sapni par “laubīti” pie mājas Inese īstenojusi iestiklotas verandas veidolā, kur arī pati atgūst spēkus. “Man ir savs dārzs, savs mežs, sava pirts, neliela saimniecība. Es tur ļoti labi jūtos, galvenais, lai visam pietiktu spēka,” saka Inese.
Latvijas simtgadē valsts neatkarības atjaunošanas dienā Inese piepildīja kādu sapni – pie savu senču mājas mastā uzplīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Inese šos svētkus sagaidīja, tērpusies pašas sarūpētā vecmammas vecāku dzimtās vietas Ērģemes—Ēveles Vijciema autentiskā Ziemeļvidzemes tautastērpā, ko velk mugurā visos lielajos svētkos – Līgo, 18. novembrī, 4. maijā. “Man tas ir goda vietā. Lepojos ar saviem senčiem, esmu palikusi pēdējā Baravika savā dzimtā,” saka Inese un atklāj, ka tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šogad janvārī nomainījusi uzvārdu un kļuvusi par Baraviku. Turklāt pirmā laulība sen jau šķirta, bērni izauguši, un Inese nolēma atgriezties pie senču saknēm un uzvārda. Spert šādu soli pamudinājusi arī režisore Dita Torstere, kas tobrīd šeit veidoja filmu par Sēliju. Protams, neizticis bez kurioziem - kāds viņu izprecinājis, kāds apbērējis, jo tieši nākamajā dienā pēc uzvārda maiņas vietējā avīzē mirušo slejā parādījusies viņas vārda māsa Inese Bērziņa. Atspēkojot visas baumas, Inese jautri teic, ka joprojām ir dzīva un jau vairāk kā 20 gadus laimīgi dzīvo kopā ar latgaļu puisi Gunāru Paukšti.
Grūtības padara stiprāku
Inesei dzīvē nācies pārdzīvot ļoti daudz smagu brīžu, pat cīnīties par pašas dzīvību, metot izaicinājumu ļaunai slimībai. Taču, lai cik smagi būtu, Inese nenolaiž rokas.
Ceļš uz kultūras jomu gājis caur Višķu sovhoztehnikuma agronomijas studijām, pirmsskolas skolotājas un vēsturnieces izglītības iegūšanu. Neilgi arī pastrādājusi par agronomi kolhozā “Zemgale” un pedagogu Randenes bērnudārzā, līdz tika pamanīta kā pasākumu vadītāja. Jau vismaz 20 gadus Inese saimnieko Raiņa mājā Berķenelē, kur īstenots milzums ideju, padarot šo vietu pievilcīgu tūristiem un radošiem ļaudīm, kas te labprāt rīko mākslas plenērus. Ilgus gadus pat neatļāvās paņemt slimības lapu, līdz vadzis lūza. Inese atzīst, ka slimību pati piesaukusi un ka nejauši izteikti vārdi spēj materializēties. Slimība bija smaga un lika daudz pārdomāt, saprast, kas ir īstie draugi un svarīgākais dzīvē. Inese varonīgi cīnījās un tika visam pāri, atgriezās darbā, uz laiku arī dejās. Slimība iemācīja pateikt nē, vēl vairāk palīdzēt citiem un ņemt no dzīves visu, ko vien var, jo dzīve ir tikai mirklis, kas var negaidīti aprauties.
Tikt visam pāri palīdzēja arī Lūcija, savukārt Inese izlēma studēt sociālās aprūpes jomu, lai spētu aprūpēt savu vecmāmiņu. “Tobrīd Lūcija bija smagi slima, bet man nebija pat domas viņu atdot pansionātā. Man bija jāsaprot, kā palīdzēt vecam cilvēkam, gribēju saprast veca cilvēka fizioloģiju, tas ir ļoti svarīgi.”
Liels pārbaudījums bija pandēmija, kas kultūras dzīvi pieklusināja, taču neapturēja. “Darbs Berķenelē ritēja nedaudz citādāk. Man nebija panikas. Mēs darbojāmies pie mazajiem remontiem, uzlabojām telpas. Pasākumu nebija, varējām darboties priekš sevis. Sakārtojām ekspozīciju, pārtaisījām izstāžu zāli, vairāk pievērsāmies izpētei. Es daudz mācījos zoom platformā, ieguvu vienlaicīgi divas profesionālās izglītības – pirtniece un sociālā aprūpētāja. Tas nāca smagi, toties tagad jūtos pieredzes bagāta, jo šīs profesijas man palīdz dzīvot,” stāsta Inese. Ar to mācības nebeidzās, pašlaik Inese studē filoloģiju Daugavpils Universitātē, kā pati saka - lai būtu tuvāk Rainim, bet ne tikai tamdēļ – mācības mobilizē un neļauj atslābt prātam. “Manai vecmammai nebija īpašas izglītības, bet viņa vienmēr risināja krustvārdu mīklas, daudz lasīja un dziedāja, tā pasargājot sevi no demences.”
Inese atviegloti atzīst, ka viņai ir burvīgs kolektīvs, darbinieki, uz kuriem var paļauties. Visiem smags trieciens bija augusta krusa, kas nodarīja lielu postu Raiņa mājas ēkām un apkārtnei. Uz mirkli iestājies apmulsums un neziņa, kā rīkoties tālāk, taču tas nebija ilgi. Inese prot mobilizēties, meklēt risinājumus. Atguvusi elpu, viņa teica: “Viss, kas mūs padara vājākus, mūs spēcina”. Inesei vairāk sāpēja, ka cieta kolēģu auto nevis pašas, sāpināja apmeklētāji, kas šurp brauca skatīties vētras sekas un nekautrējās teikt - “Labi, ka tas nenotika ar mums”. Citi izteica sazvērestības teorijas, kāpēc tas notika tieši ar Raiņa māju, reti kurš pieteicās palīdzēt. Inesei Lūcija jau bērnībā mācījusi, ka jāpalīdz citiem nelaimē: “Atceros, kā kaimiņiem dega kūts, vecmamma visiem deva spaiņus rokā, mēs skrējām dzēst, klupdami un krizdami”.
Balzāms dvēselei – skatuve un pirts
Pirms kāda laika Inese izveidojusi savu biedrību “Bekas”, lai var īstenot projektus un rīkot dažādus pasākumus. Protams, viss ir saistīts ar Berķeneli un Raiņa māju. Viens no sapņiem ir saglābt veco Birķineļu luterāņu baznīcu, ko Inese cer ar laiku īstenot.
Lai arī slodze liela, atrodas laiks arī pašdarbībai. Ilgus gadus Inese ir bijusi dejotāja dažādos kolektīvos, kāpusi uz skatuves dziesmu un deju svētkos, arī šogad bija Mežaparkā, bet citā statusā – palīdzēja organizēt deju kolektīva “Līksme” ikdienu svētku laikā. Lai arī bija liela nostalģija pēc deju soļa, tomēr arī tā bijusi vērtīga pieredze – paskatīties uz visu no organizatora skatu punkta. “Dejojot pārņem emocijas, ka esi starp tūkstošiem kā dalībnieks. Bet šoreiz bija bauda redzēt koprakstu, ko dalībnieki neredz. Tas ir simtkārt iespaidīgāk. Gribētu tur pabūt vēlreiz, kas zina, varbūt atkal dejošu vai dziedāšu.”
Pagaidām Inese nedejo, toties spēlē teātri kopā ar Ilūkstes pašdarbniekiem un jau iejusties divās nopietnās lomās. Caur mākslu Ilūkstē atradusi jaunus draugus. Inesei svarīgi nezaudēt gravitāciju, tāpēc jābūt nemitīgi apritē, cilvēkos, aktīvi jādarbojas, lai justos vajadzīga.
Sevi atradusi arī citā jomā un plāno pilnveidoties. Kopš bērnības Inesei patika iešana pirtī, vienmēr sapņojusi par savu pirtiņu. Šis sapnis nu reiz ir piepildījies. “Man vienmēr interesēja, kā pareizi jāiet pirtī,” teic Inese, kura pēc smagās slimības sapratusi, ka jāprot ieklausīties savā ķermenī. “Kad saslimu, ārsti aizliedza iet pirtī, tas ļoti nomāca. Gribēju saprast, kāpēc es to nedrīkstu un vai es varu tikt galā ar savu audzēju ar pirts palīdzību, un kādā pirtī varu iet. Man gadījās laba krustmāte Inga Krekele, kura aicināja mācīties par pirtnieci.” Inese metās jaunā piedzīvojumā, nāca jauna pieredze, kas sniedza labas sajūtas. Radās mērķis uzbūvēt savu pirti. “Suns norādīja vietu pirts būvniecībai, apguļoties starp dīķiem, tātad laba aura. Pirts vēl nav gluži galā, bet draugi un tuvi cilvēki tajā jau pabijuši.” Pagaidām Inese meklē savu nišu kā pirtniece, nevēlas konkurēt ar citiem. “Pirtī cilvēki atveras, raud un smejas. Mana pirtiņa būs kā svētnīca. Nav obligāti gulties uz lāvas, varbūt cilvēkam svarīgāk ir izrunāties.” Pirtniece Dzintra Abarone iemācīja pareizi darboties pirtī, strādāt ar zālītēm.
Inese prāto, ka varētu likt lietā visdažādākos augus, kas aug pie mājas, rīkot tematiskas pirtiņas, veltot kādam konkrētam augam. Ineses nākotnes vīzija ir tūrisms kā vaļasprieks, uzņemt pirts cienītājus tikai svētdienās, nevis ar mērķi pelnīt, bet gan iepazīties ar cilvēkiem, dalīties pieredzē un kādam palīdzēt. Taču ar laiku, kas zina, tā var kļūt par nopietnu aizraušanos savai un citu labsajūtai.
