“Amatierteātriem būt!” – pārliecināts Daugavpils teātra aktieris un režisors Māris Korsiets, kurš jau daudzus gadus vada Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātri "Maskas". Šogad amatierteātru skatē “Maskas” ieguva augstāko pakāpi, iekļūstot Latvijas labāko amatierteātru desmitniekā, un jau 18. maijā dosies uz fināla skati Mālpilī.
No traktora kabīnes uz skatuves
Līksnas teātrim jau sena vēsture, tas savas gaitas sāka 1980. gadā, spēlējot nelielus skečus padomju ideoloģijas garā. Taču laiks gāja, nomainījās sastāvs un repertuārs, vienīgi līksniešu vēlme spēlēt teātri palikusi nemainīga. Pirms gadiem 12 vadīt pagasta teātri uzņēmās Māris, kurš tepat Līksnā sev bija noskatījis un iegādājies lauku māju. “Es pats esmu izaudzis privātmājā Viesītē, atceros tās kartupeļu talkas un dārzu ravēšanu, tāpēc vienmēr teicu, ka pārvākšos uz pilsētu un dzīvošu daudzstāvu mājā, kur man neko nevajadzēs darīt. Padzīvoju kādu laiku, bet nē – pie zemes velk,” smejas Māris, kurš tagad ik brīvu brīdi steidz uz laukiem, lai nopļautu zāli un apčubinātu ābeles. Tāpēc arī līksnieši viņu uzskata par savējo, vietējo čomu. Tā arī pieaudzis pie vietējā teātra, ar kuru satiekas reizi nedēļā, lai izmēģinātu vai vienkārši pačalotu. “Man patika tas, ka gandrīz visi aktieri jaunāki par mani. Jo jaunāks kolektīvs, jo interesantāk. Viens aktieris atbrauc ar traktoru pa tiešo no lauka, pārģērbjas un iet uz mēģinājumu. Es jau rēķinos ar to, ka ja mēģinājumam jāsākas 18.30, tad sākam labi ja 19.00, jo visi pēc darba satiekas, grib parunāties, kas Līksnā jauns,” saka Māris. Viņš pārliecināts, ka šādi pašdarbības kolektīvi pagastos ļoti vajadzīgi, jo tā ir iespēja pabūt kopā, atpūsties. Protams, teksts tāpat jāmācās. Taču šo cilvēku entuziasms ir apbrīnojams, tāpēc atbalstāms nevis kritizējams. Māris Korsiets pats bieži piedalījies amatierteātru skates žūrijā un nekad neesot atļāvies kritizēt amatierteātra režisoru, ka kaut kas ir slikti, bet gan ieteicis, ko uzlabot, jo lieliski saprot, ka šie aktieri teātrim velta laiku, ko varbūt atņem savām ģimenēm, turklāt darbojas brīvprātīgi un no sirds. “No cilvēka, kas tikko izkāpis no traktora, nevari prasīt spēlēt kā profesionālim.” Tieši kritiķu nepamatoto izteikumu dēļ teātris kādu laiku iepauzējis ar skatēm, bet šogad tomēr nolēmuši piedalīties. Ar Elizabetes Haferes komēdiju “Godsymta lopsu medeibys” veiksmīgi startēja reģiona skatē un ierindojās Latvijas labāko amatierteātru desmitniekā. Jāteic, ka konkurence bija liela, reģionu skatēs piedalījās 71 kolektīvs. Tagad teātris gatavojas fināla skatei, kas norisināsies 18. maijā Mālpilī. Taču ne velti kolektīva moto ir “Lai ir grūti vajag spēlēt, stipram būt, uzspēlēt!”. Māris atzīst, ka arī tagad jūtas uzvarētāji. Kopš viņš vada kolektīvu, tā jau ir otra iegūtā augstākā pakāpe skatēs. Aktieriem šādi panākumi esot ļoti nozīmīgi, jo paceļ spārnos. Tiklīdz bija zināmi rezultāti, līksnieši jau bija uzklājuši galdu un metuši pie malas visus darbus, smejas Māris. “Viņiem tas ir svarīgi, jo sajūtas vajadzīgi kā aktieri, ka cilvēkiem patīk izrāde, viņus aicina, grib redzēt. Tas ceļ arī pašapziņu.” Raksturojot pašu izrādi, Māris teic, ka virspusē ir stāsts par vistām, kuras visu laiku nozog lapsa, bet pamatā ir stāsts par mīlestību, jo caur lapsu medībām pāris saiet kopā un gatavs precēties. Gan šī, gan citas izrādes, ko iestudē “Maskas”, ir komēdija, jo to labāk uztver cilvēki laukos, arī pašiem aktieriem ir atslodze. Tāpēc ar repertuāra izvēli ir viegli - izvēloties komēdiju, Māris to “pielaiko” kolektīvam, vai atbilst personāžu skaits.
Arī pašam Mārim darbošanās amatierteātrī ir atpūta. “Es zinu, ko viņi var vai nevar. Te ir brīva atmosfēra. Citreiz atbraucam un nolemjam, ka nav lustes mēģināt, tā arī nosēžam stundu, izpļāpājamies, izsmejamies un braucam mājās. Arī braucot viesizrādēs, uzreiz izvelk maizītes, viss ļoti sirsnīgi,” saka Māris.
Sportista karjeras vietā teātra skatuve
Dzīve uz lielās teātra skatuves ir daudz sarežģītāka, bet Māra ceļš līdz tai bijis gluži vai komisks. Pēc vidusskolas plānojis studēt sporta jomā, iesniedzis dokumentus Daugavpils Universitātē, bet paziņa pierunājis paralēli pieteikties arī aktiermākslas kursā. Tā nu sanācis, ka pirms iestājeksāmeniem klases absolventu ballītē Māris pamatīgi savainojis kāju, noraujot pusei pēdas ādu, tāpēc 3 km distanci noskriet vairs neesot varējis. “Tā es ar vienu puskāju iestājos aktieros. Man vēl lika dejot, es uz papēža nolecu polku,” smejas Māris. Nekad iepriekš neesot bijusi doma saistīt savu dzīvi ar teātri. Vienīgā pieredze bijusi Sprīdīša loma 6. klasē Viesītes vidusskolā, kur mamma tolaik vadīja amatierteātri. “Viņa toreiz piespieda man nospēlēt Sprīdīti. Jau cik laika pagājis, tagad es pats esmu iestudējis Sprīdīti un pats sev lomu iedevu.”
Māris Korsiets ļoti ātri saprata, ka skatuve viņu saista, turklāt aktieru kurss bijis ļoti jauks, pasniedzēji brauca no Kultūras akadēmijas, četri gadi “nolauzti” godam. Tolaik Daugavpils teātrī nebija latviešu trupas, tāpēc jau 2. kursa studentus lika spēlēt izrādēs, nonākšana uz skatuves notika ātri. Māris atmin, ka arī teātrī viņam pirmā loma bija “Sprīdītī”, kur viņš bija viens no bērniem, kas trenkāja Lutausi. Tā arī bija uznākšana uz lielās skatuves. Pirmā lielā loma bija Ješka R.Blaumaņa lugā “Zagļi”. Māris sevi izmēģinājis gan komiskās, gan nopietnās lomās, visās jūtas vienādi labi.
Sākums gan nav bijis viegls, jo pilsēta nebija pieradināta pie teātra, varbūt arī repertuārs nebija pārdomāts, zāle bieži vien bijusi pustukša. Kopš teātri sāka vadīt Oļegs Šapošņikovs, viss radikāli mainījās, zāles pārpildītas, biļetes izpērk jau mēnešiem uz priekšu. “Tagad līdz sezonas beigām nav nevienas izrādes, kur varētu vēl nopirkt biļetes, viss sen izpirkts” saka Māris. Viņš secina, ka teātrim pietrūkst vēl vienas zāles, kur var spēlēt un mēģināt. Taču esot jau sarunas par otras zāles izveidi pagrabstāvā.
Izmēģina spēkus režijā
Pēdējos pāris gadus Māris kā aktieris uz skatuves kāpj retāk, jo nopietni pievērsies režijai, sezonai iestudē vismaz divas izrādes, paralēli vēl strādā kā pasniedzējs ar topošajiem aktieriem. Pirmos spēkus režijā Māris izmēģinājis jau pirms daudziem gadiem, kad teātri vadīja Inese Laizāne. Tolaik lielajā zālē notika remonts, direktore palūgusi iestudēt bērnu izrādi. Pieredzes nebija, mēģinājumi notika Daugavpils Universitātes lielajā zālē. Māris atzīst, ka bijis grūti pārkāpt pašam sevi un uz skatuves mācīt savus kursabiedrus. Pamazām ievilcies, iestudējis vairākas bērnu izrādes. Mārim galvenie kritiķi vienmēr bijušas abas meitas, kuras ņēmis uz mēģinājumiem un vērojis, kurā brīdī bērns sāk garlaikoties, lai var izlabot situāciju. “Bērnu ir grūtāk apmānīt nekā pieaugušo. Ja agrāk bērnu izrādes bija garas, divos cēlienos, tagad maksimums ir 50 minūtes, jo bērni, skatoties multfilmas, pieraduši pie ātrām kadrējuma maiņām. Jāprot noturēt uzmanību.” Pirms pieciem gadiem Oļegs Šapošņikovs pateica, ka jāķeras klāt kam nopietnam. Pirmā iestudētā izrāde pieaugušajiem bija “Simts nakts pārpratumi”, kas joprojām ir iekļauta repertuārā un allaž piepilda pilnu zāli ar skatītājiem.
Kā režisors Māris strādā tandēmā ar aktieri Egilu Viļumovu, kurš viņa izrādēs ir kostīmu mākslinieks un scenogrāfs. Māris sevi sauc par klasiskā teātra piekritēju, tāpēc modernajām vēsmām necenšas pievērsties. “Tagad teātris iet visādos virzienos. Man tomēr patīk, ka viss notiek šeit un tagad, nevis kaut kur kaut kas nesaprotams, kaut kādi murgi. Taču mums ir Lūcija Sosnovska no Polijas, kurai ir modernais teātris, kas arī ir vajadzīgs cilvēkiem tepat Daugavpilī. Ir, kuri iet prom spļaudami, bet daudzi arī klasisko teātri sauc par garlaicīgu, nesaprot, kāpēc neviens tur ar galvaskausu kādam nemet. Katram žanram ir savs skatītājs,” teic Māris un uzsver, ka Daugavpils teātris ir vienīgais Latvijā, kur runā trijās valodās – latviešu, latgaliešu un krievu, katru sezonu ir viena izrāde latgaliski.
Māris Korsiets uzklausa kritiku, taču pieturas pie sava viedokļa, jo katram režisoram ir savs redzējums. Par savu veiksmīgāko iestudējumu uzskata izrādi “Dzīve uz ledusskapja durvīm”, kurai tēmu pateikusi priekšā paša meita. Stāsts ir par mātes un pusaudzes meitas attiecībām, kuras, aizņemtas ikdienas skrējienā, sarunājas ar īsu zīmīšu starpniecību, atstādamas tās viena otrai uz ledusskapja durvīm. Mūžīgais laika trūkums satikties un izrunāties kļūst par normu, līdz ir par vēlu. Šī izrāde ir atgādinājums vienmēr atrast laiku tiem, kas sirdij dārgi. “Tas ir viens no rekordiem, kad izrādes ceturtajā minūtē skatītāji jau sāk raudāt. Uz visām izrādēm biļetes tiek izpirktas. Smaga izrāde. Kasiere teica, ka ir cilvēki, kas nāk jau trešo reizi. Esmu pats bijis divās izrādēs, eju uz mēģinājumiem, bet izrādē ir viena vieta, kad pats nevaru novaldīt asaras,” atzīstas režisors. Viņš arī dzirdējis reālu dzīvesstāstu, kad pēc izrādes apmeklējuma kāda mamma ar meitu satuvinājušās, uzlabojušas attiecības. Arī pašam tā liek aizdomāties, ka dzīve paiet skrienot, par maz laika veltot saviem tuvajiem. Arī Alfa loma izrādē “Tumšie brieži” Mārim raisa līdzīgas pārdomas – ir jāveltī laiks tuviem cilvēkiem, ir jārunā. “Pats sevi pieķeru, ka visam nepietiek laika. Vienīgi sestdiena, svētdiena, kad ģimene ātri pārrunā svarīgāko.”
Māris jau gatavo savu jauno izrādi nākamajai sezonai. Viņš tikai nedaudz paver priekškaru, ka tā būs monoizrāde par to, kā kaķi uztver un ko domā par cilvēkiem. Taču priekšā vēl vasara, kad darba netrūks, jo kopā ar “Maskām” jāpošas uz 15. Latvijas amatierteātru salidojumu Valkā.
