“Es neesmu vecs, tikai pasē daudz gadu,” jautri teic kalupietis Henrihs Kivlinieks, kurš šoruden nosvinējis savu 90 gadu jubileju. Tikai retais nav dzirdējis viņa vārdu. Henrihs ir vietējais sabiedriskais aktīvists, piedalījies visās Latvijas Atmodas norisēs, pēta novada vēsturi un laidis klajā piecas grāmatiņas par savu dzimto Kalupi, tostarp savu autobiogrāfiju.
Uz viņa rakstāmgalda milzums fotogrāfiju, albūmu un manuskriptu. Vai top vēl kāda grāmata? Sirmgalvis domīgi atteic, ka drīzāk nē, taču esot viņam vēl kāda iecere – izveidot skaistu parku pagasta centrā, lai atstātu piemiņu nākamajām paaudzēm.
Dzīve liek pielāgoties
Henrihs dzimis Kalupē 1931. gada 30. septembrī “Mednieku” mājās Pētera un Ludvises Kivlinieku ģimenē. Pabeidzis Kalupes sešgadīgo skolu, 1946. gadā iestājās Rīgas 1. dzelzceļnieku arodskolā, pēc kuras absolvēšanas sāka strādāt Rīgas vagonu rūpnīcā.
Viņa tēvs šajā laikā jau bija notiesāts uz 10 gadiem kā bijušais aizsargs par kalpošanu Ulmaņlaika režīmam. Pusgadu tēvs nobija Rīgas cietumā, līdz tika nosūtīts uz Noriļsku, kur pavadīja visu soda termiņu līdz 1956. gada aprīlim. Represijas skāra arī Henriha māti un abus brāļus.
1949. gada 25. martā māte ar četrgadīgo Jāni tika izvesta uz Omskas apgabalu, bet vecākais brālis Pēteris – uz Tomskas apgabalu. Henriham represijas gāja secen, jo viņš iestājās komjaunatnē un bijis priekšzīmīgs rūpnīcas strādnieks, par ko saņemts daudz apbalvojumu. “Lai arī ģimene bija represēta un lai ko es arī domātu par padomju varu, nācās pielāgoties toreizējiem dzīves apstākļiem. Man bija labas runas dotības, nācās slavināt tā laika vadoņus,” skumji teic sirmgalvis.
1952. gadā Henrihu iesauca armijā Krievijas tālēs dienēt daļā, kas bija pakļauta toreizējam PSRS iekšlietu ministram Berijam. Izrādījies, ka turp dienēt nosūtīti jaunieši no t.s. šaubīgām ģimenēm, kas bija nonākušas melnajos sarakstos. Pēc Berijas nāves daļa tika izformēta un dienestu Henrihs pabeidzis jau netālu no Maskavas. Lai tiktu ātrāk demobilizēts, apņēmies ar savu daļu nokrāsot vietējā kluba ārsienu. 1955. gadā Henrihs atgriezās mājās, prātā skanēja rotas komandiera atvadu vārdi, kuros viņš pateicās latviešu puišiem par priekšzīmīgu dienestu. Henrihs tika uzņemts atpakaļ vagonu rūpnīcā tajā pašā tramvaju cehā. Pēc gada no Sibīrijas atgriezās vecāki un jaunākais brālis, savukārt Pēterim jau bija izveidota ģimene izsūtījumā. Henrihs joprojām par piemiņu glabā finiera čemodānu, ko tēvs bija uzmeistarojis pats, lai būtu, kur salikt ceļā mantas. Tobrīd atgūt konfiscēto ģimenes māju neizdevās, tāpēc Henrihs nolēma atgriezties Kalupē un būvēt ģimenei jaunu māju. Drīz vien mijis laulību gredzenus ar vietējo meiteni Antoņinu, pasaulē nāca divas meitas Aina un Līvija. Pats dabūjis darbu kolhozā, sākumā strādājis par atslēdznieku un virpotāju, tad pašmācības ceļā apguva elektriķa profesiju, zināšanas papildināja Malnavas tehnikumā un ieguva diplomu, 17 gadus kolhozā nostrādāja par vecāko elektroenerģētiķi.
Vietējais tulpju barons
Iztikt ģimenei palīdzēja Henriha aizraušanās ar tulpju audzēšanu. Viņa piemājas dārziņā ik pavasari uzziedēja 42 000 tulpju. Tulpju sīpolus pircis pie paziņām Siguldā. Labas šķirnes bijušas Scarborough, Apeldoorn, Oxford, Elizabet Arden un Lustīgā vitve, ko Ļeņingradā sauca par jautro atraitni. Visdārgākā bijusi Forgotten Dream, kuras viens sīpols tolaik maksājis 25 rubļus. Kad dārzā sākās tulpju ziedēšanas laiks, skats bijis apburošs. Henrihs nožēlo, ka nav to iemūžinājis fotogrāfijās. Pārdošanai audzējis gan sīpolus, gan uz 8. martu uzziedinājis tulpes, ko veda uz Ļeņingradu, bet vēlāk, kad Krievija jau bija pārsātināta ar Latvijas tulpēm, brauca uz Rovnu Ukrainā. Savā žigulītī varējis iekraut 4000 tulpju, sēdekļus izņēma, lai var salikt kastes ar ziediem. Pa nakti nobraucis gandrīz tūkstoš kilometru līdz galapunktam, dienā notirgojis ziedus un braucis mājās ar pamatīgu naudas žūksni. Vienā sezonā sanācis nopelnīt 5000 rubļus. “Siguldieši teica - ja nevari gada laikā ar puķēm nopelnīt žiguli, tad esi švaks audzētājs,” saka Henrihs. Viņam izdevies ar puķēm gan žiguli nopelnīt, gan meitām māju uzcelt pie Rīgas. Pašlaik gan no tulpēm dārzā vairs nekas nav palicis.
Izņemot tulpes, Henriham bija vēl kāda pelnoša aizraušanās – auto remonts. Pie viņa sabuktētas automašīnas atguva savu sākotnējo izskatu, tāpēc meistars ātri vien kļuva pieprasīts.
Jaunībā Henrihs bija arī aizrautīgs mednieks, mājā sienas rotā dažādas trofejas. Ne velti māju nosaukums ir “Mednieki”, tas gan saglabājies vēl no Ulmaņlaikiem. Deviņdesmitajos gados Henriha mājās tika izveidots pieņemšanas punkts un liela saldētava, kurp mednieki no visas apkārtnes nodeva savus medījumus. Tālāk tie devās uz pārstrādi Ādažos.
Nemiera gars
Henrihs Kivlinieks aktīvi iesaistījies visos Atmodas pasākumos, sākot ar tautas manifestāciju “Par tiesisku valsti Latvijā”, bet gadu vēlāk Baltijas ceļā kopā ar domubiedriem sadevās rokās pie Ķekavas uz Bauskas šosejas. “Vienmēr biju pasākumu epicentrā, nestāvēju malā. Lielās manifestācijas laikā Mežaparkā Dainis Īvāns tā tika apkrauts ar ziediem, ka tos veda projām ar smago mašīnu. Bet kaut vienu ziediņu būtu iedevuši toreizējās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas 1.sekretāram Jānim Vagrim, kurš daudz bija darījis tautas labā,” atceras sirmgalvis. Viņš piedzīvojis gan barikādes, gan puča laiku, kad visam notiekošajam tauta sekojusi ar aizturētu elpu.
Jau brīvā Latvijā nācis klajā ar dažādām idejām, kuras izdevies arī īstenot. Pirms 20 gadiem Henrihs pieteicās palīdzēt Baltaču kapsētas sakopšanā, rīkoja talkas un vāca ziedojumus, lai varētu atjaunot seno žogu, ierīkot ūdensvadu un atjaunot zvanu. Ar viņa aktīvu līdzdalību pagasta centrā tika izveidots piemiņas akmens kalupiešiem, kas krituši karā vai cietuši no represijām. Henrihs panāca arī piemiņas zīmju izveidi Vārkavā un Arendolē.
Beidzamos gadus pievērsies novadpētniecībai un vācis materiālus par Kalupi un tās ļaudīm, tādejādi ļaujot saglabāt nākamajām paaudzēm sava pagasta vēsturi. Doma pievērsties novadpētniecībai radusies pēc kāda dievkalpojuma Kalupes luterāņu baznīcā, kur Henrihs aicināts klātesošajiem pastāstīt viņam zināmos faktus par baznīcas celtniecību, kurā 1938. gadā piedalījies Henriha tēvs ar savu būvbrigādi. Tēvs bijis augstas klases galdnieks. Pēc Henriha interesantā stāstījuma mācītājs viņu mudinājis visu stāstīto izklāstīt rakstiski. Tā tapa četras burtnīcas ne tikai par baznīcu, bet arī kalupiešiem. Savukārt Daugavpils Universitātes profesors vēsturnieks Henrihs Soms, izlasot manuskriptus, ieteicis rakstīt grāmatu. Ar pagasta un novada pašvaldības finansiālu atbalstu 2008. gadā tika izdota pirmā grāmatiņa “Kalupe un kalupieši”. Henrihs Kivlinieks turpināja vākt materiālus, tikties ar vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc pēc gada iznāca atkārtots papildināts izdevums, kam sekoja vēl divi un paša autora autobiogrāfisks darbs. “Visi gaidīja, ka es te savas brūtes sarakstīšu,” smejas autors, dāvājot par piemiņu savu autobiogrāfiju.
Savas vecumdienas sirmgalvis vada viens, abas meitas dzīvo Āfrikā Ruandā, vienīgais mazdēls Krišjānis aizbraucis uz Holandi. Taču Henrihs uzņēmības pilns remontē atgūto tēva māju ar cerību, ka tur pēc atgriešanās dzīvos meitas. Vēl viņam ir sapnis izveidot pie pagasta pļavā skaistu parku ar ziedošiem apstādījumiem, celiņiem un soliņiem, lai vietējiem ļaudīm būtu vieta, kur pastaigāties un ievilkt elpu.
Pateicīgs Dievmātei
“Kāpēc man Dievs man devis arī šādā vecumā daudz veselības un enerģijas? Es bieži braucu uz Aglonu, eju pie Dievmātes. Savulaik, kad par priesteri bija Pēteris Onckulis, es daudz esmu darījis Aglonas bazilikā, veidoju apgaismojumu. Stāvot uz vienkāršām trepēm, kājas trīcēja, lūdzu Dievmātei mani sargāt, jo taisu viņu skaistāku. Un viņa sargāja,” saka sirmgalvis. Uz Aglonu viņš dodas bieži, apmeklē Dievmāti, dodas uz avotu pēc ūdens, pārmet krustu un noglāsta lielos akmeņus, jo tie dodot enerģiju. “Visu dzīvi esmu centies darīt tikai labus darbus, nevienam nekad neatdaru ar ļaunu. Kas pāri dara, saņem sodu no augšējiem spēkiem.” Henrihs Kivlinieks cenšas arī tagad būt noderīgs sabiedrībai, varbūt dažkārt savas uzņēmības pēc nonāk citu nežēlastībā un drīzāk tiek atstumts, taču viņš par to nebēdā un turpina iet savu ceļu. “Nāciet, jautājiet, vienmēr esmu atvērts un būšu kopā ar jums, jo bez jums neesmu nekas. Būsim saticīgi un draudzīgi, vēlēsim viens otram labu veselību un dzīvesprieku dzīvot brīvā neatkarīgā valstī Latvijā. Lai Dievs svētī un sargā šo skaisto svēto zemi – Latviju!” ar aizkustinājumu teic sirmgalvis.
