Vēsturniece, skolotāja un pētniece – šos un daudzus citus amatus ikdienas darbā apvieno Ilze Ozoliņa, kura jau vairāk nekā 10 gadus darbojas Skrindu dzimtas muzejā kā vecākā speciāliste, pētot brāļu Skrindu un grāfu Plāteru-Zībergu dzīves gaitas, Vaboles pagasta un tuvākās apkaimes vēsturi. Par darbu Ilze runā ar lielu aizrautību, kā jau cilvēks, kam darbs ir arī sirdslieta. Lai arī dzīve piespēlē ik pa laikam dažādas iespējas, Ilze izvēlas palikt Vabolē, jo te esot vēl daudz darāmā, turklāt viņa jūtas savas dzimtās vietas patriote.
Par aizraušanos ar vēsturi pateicīga skolotājam
Interese par vēsturi Ilzei radusies skolas laikā, pateicoties Vaboles vidusskolas vēstures skolotājam Romualdam Gadzānam, kurš pratis aizraut ar savu stāstījumu un interesanti pasniedzis jebkuru tēmu, jo īpaši kultūrvēsturē. “Man patika senās Romas un Grieķijas vēsture, stāsts par seno latviešu dzīvi. Es ar prieku gaidīju nākamo kultūrvēstures stundu.” Vidusskolas pēdējā klasē vēl neesot zinājusi, kur mācīsies tālāk, pēc skolas absolvēšanas iesniegusi Daugavpils Universitātē dokumentus gan pedagoģijas, gan kultūrvēstures studijām, bet beigu beigās izvēle krita tieši uz vēsturi. Jau skolā Ilzi aizrāvusi pagasta lokālā vēsture, grāfu Plāteru-Zībergu dzimtas stāsts, kas vēlāk kļuva par pamatu viņas pētījumiem. Augstskolā Ilze ieguva bakalaura un maģistra grādu kultūrvēsturē, kā arī kulturoloģijas un vēstures pedagoga diplomu. Neilgu laiku paguva pastrādāt skolā, bet pirms 11 gadiem saņēma piedāvājumu strādāt Skrindu dzimtas muzejā un bez ilgas domāšanas piekritusi. Sākumā apvienoja darbu Vaboles vidusskolā un muzejā, kur bija vien neliela slodze, taču darba muzejā izrādījās krietni vairāk, tāpēc Ilze pieņēma lēmumu savu ikdienu pilnībā veltīt muzejam.
Ilze ir pārliecināta, ka viņas profesijas izvēle ir bijusi pilnīgi pareiza, jo vēsture ir tā joma, kas patiesi aizrauj un uzrunā. Šajos gados ir saņemti citi darba piedāvājumi, tostarp dažos lielākos muzejos, tomēr atteikusies, jo uzskata sevi par dzimtā pagasta patrioti. “Man šķiet, ka mazajos muzejos kurš katrs nevar strādāt, te jābūt cilvēkam, kas izprot šo vietu. Es vienmēr palieku uzticīga Vabolei un Līksnai, jo man patīk mans darbs, esmu sava darba patriots. Turklāt nav līdz galam te visas tēmas izpētītas, tāpēc gribas šeit būt un atstāt arī nākotnei daļiņu no sevis.”
Vēsture nav statiska zinātne, arī Ilze piedzīvojusi, ka daudzas zināšanas un pārliecība ar gadiem ir mainījusies, jo pirmā dzīves pieredze gūta padomju ideoloģijas laikā. “Kaut arī biju vēl maza, atceros, kā pārgājām no rubļiem uz latiem. Lai arī Latvija jau kļuva neatkarīga, cilvēkos iekšā bija tā padomju laika domāšana un es ar to dzīvoju. Kad aizgāju mācīties vēsturniekos, daudzas lietas tapa skaidrākas, mainīju arī savas domas. Arī pašlaik sakarā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē saprotu, ka ir citādi domājoši, arī nelojāli cilvēki, bet viņus nevar pārliecināt, iekams viņi nebūs izjutuši uz savas ādas, lai mainītu domas. Zināšanas man dzīvē devušas citādu skatienu uz daudzām lietām, arī loģisko domāšanu. Vēsturniekiem ir jārokas dziļāk, katra lieta jāskata no vairākām pusēm. Cilvēkam visu laiku ir jāmācās, arī es visu mūžu mācos un mācīšos, man patīk palasīt, arī romānus izvēlos ar kultūrvēsturisku novirzienu.”
Prieks par jauniem atradumiem
Strādājot muzejā, Ilze arvien uzzina kaut ko interesantu par brāļiem Skrindām. Šajos gados ir izdevies atrast jaunu informāciju, sazināties ar viņu radiem ārzemēs, kas atsūtījuši muzejam iepriekš neredzētas fotogrāfijas un stāstus. Pamazām nākusi atklāsme, ka kontekstā ar Vaboles, Līksnas un Kalupes vēsturi ir vēl daudz, ko pētīt, un katru dienu var “izrakt” ko jaunu. Kopš pirmās darba dienas muzejā Ilze ir paveikusi milzu darbu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pašā sākumā un arī ugunskristības bijis uzdevums izveidot izstādi, veltītu Tautas frontes kustībai, kas kopā ar muzeja vadītāju Annu Lazdāni tika paveikts godam.
Ilzi aizrāvuši arī grāfu Plāteru Zībergu dzimtas pētījumi. Pašu muzeja ēku savulaik būvējuši grāfi. Šoruden muzejā iegriezies kāds grāfu radinieks, jauns puisis no Norvēģijas, kurš vēlējās redzēt savu senču zemi. “Mēs izstaigājām parku, apskatījām muzeju. Viņa acīs bija tāds lepnums un pacilātība, redzot savas dzimtas vietu,” saka Ilze. Pirms dažiem gadiem uz stendiem tika apkopota informācija par grāfu dzimtas kultūrvēsturisko mantojumu, bet šogad paveikts darbs pie grāfa Ireneja Plātera–Zīberga grāmatas “Dzīve bez rokām” tulkošanas no poļu valodas. Šī grāmata ir īsts atradums muzejam. Pērn vasarā Vabolē tika filmēts raidījums “Tas notika šeit”, kura laikā vēsturniece Inna Gīle rūpīgi izpētīja stāstu par Vaboles muižas Bezroku princi jeb Ireneju Plāteru – Zībergu, kurš 1931. gadā bija uzrakstījis autobiogrāfisku romānu. Pēc raidījuma noskatīšanās ar Ilzi sazinājās vēsturisku grāmatu tirgotājs, Starptautiskās antikvāro grāmatu tirgotāju asociācijas biedrs Kristaps Laucis, kurš uzdāvināja muzejam oriģinālo grāmatu “Dzīve bez rokām”. Ilze teic, ka tādi brīži dzīvē negadās bieži un tas ir ļoti patīkams pārsteigums: “Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, brīnumi mēdz notikt.” Pašlaik jau sagatavots grāmatas manuskripts latviešu valodā un jau nākamgad grāmatas tulkojums varētu nonākt lasītāju rokās.
Strādājot muzejā, kuram ir sava kulinārā mantojuma telpa, Ilze apguvusi daudz jaunu prasmju arī gatavošanas jomā un bieži vien nāk talkā muzeja vadītajai virtuvē, gatavojot cienastu muzeja viesiem. Ilze smejas, ka diža saimniece pati gan neesot, bet pa šo laiku no Annas Lazdānes aizguvusi daudz vērtīgu zināšanu kulinārijā.
Darba dēļ ir nācies iejusties visdažādākajās lomās – uz brīdi kļūt par grāfieni, zaķi vai peli. “Ikdienā jābūt gan muzeja speciālistam, gan pavāram, gan aktierim, gan pētniekam, jāprot kādi rokdarbi, lai var vadīt meistarklases. Lai mazie muzeji turpinātu dzīvot, jāiegulda milzu darbs, jo tā nav tikai apmeklētāju uzņemšana, bet darbs ar krājumu, pētniecība, projekti, grāmatvedība. Mazie muzeji ir tie, kas nes lokālās vietas vēsturi, izceļ vietējo lauku cilvēku būtību.”
Ik pa laikam Ilze kopā ar muzeja vadītāju dodas ekspedīcijās pie vietējiem iedzīvotājiem, tā izdodas iegūt vērtīgas laika liecības, cilvēki atver pūra lādes, izrāda tekstilijas, fotogrāfijas. “Cilvēkam dažkārt šķiet, ka tur nekā vērtīga nav, bet mums, vēsturniekiem, tomēr šīs lietas šķiet vērtīgas. Ja īpašnieks piekrīt, tās ieliekam muzeja krājumā. Tā mums izdodas saglabāt lokālā kultūrvēstures mantojuma taustāmo daļiņu. Taču manā darbā svarīgi saglabāt arī nemateriālo kultūras mantojumu caur dažādiem ierakstiem. Strādājot muzejā, kultūrvēsturiskajam mantojumam esi tuvāk nekā jebkur citur. Man patīk arī darbs ar bērniem un jauniešiem, to izbaudu, darbojoties muzejpedagoģiskajās programmās un uzņemot muzejā skolēnus. Te vienmēr ir kontakti ar interesantiem cilvēkiem, kas sniedz prieku un gandarījumu. Tā ir sava veida svētība, kad kādā kopīgā projektā top kaut kas foršs sabiedrībai un tajā pat laikā ir sirsnīga pazīšanās un sarunas ar cilvēkiem.”
Laiks darboties arī sabiedrības labā
Pirms dažiem gadiem, kopā sanākot vietējiem vēstures entuziastiem, radās doma izveidot biedrību, ko nosauca par Lixten un uzticēja vadīt Ilzei, par ko viņa ir pateicīga, jo gūta milzu pieredze gan projektu rakstīšanā, gan finansējuma piesaistē. Ar biedrības palīdzību izdodas īstenot dzīvē dažādas idejas. Doma par biedrības izveidi pārvērtusies neskaitāmos īstenotos projektos. Biedrības darbība aptver četrus pagastus – Vaboli, Līksnu, Kalupi un Nīcgali. Jautāta, kur smeļas idejas saviem projektiem, Ilze teic, ka klikšķis rodas pēkšņi, strādājot ar muzeja krājumu vai pētot periodiku. Meklējot vienu tēmu darbam, cita uzrodas kā ideja pētījumam vai projektam. “Dažkārt pati sev jautāju, no kurienes šī enerģija. Laikam tā ir mīlestība pret savu darbu un šo pusi, gribas visu laiku kaut ko rakt un meklēt, šīs sajūtas grūti izskaidrot.”
Darbs nenotiek, tikai pētot muzeja krājumu, bet arī pavadot laiku dažādos arhīvos. Tieši kovids un pandēmija veicināja to, ka daudzi arhīvi nu ir digitalizēti, kas ļauj taupīt resursus un laiku.
No visiem īstenotajiem projektiem Ilzi visvairāk aizrāvusi grāfu dzimtas pētīšana, viņa ar nepacietību nu gaida grāfa Ireneja grāmatas tulkojuma iznākšanu, bet tam vēl būs jāraksta kāds projekts un jāmeklē finansējums. Veiksmīgs projekts izdevies kopā ar biedrību “Mūsu Līksnai”, kur Ilze pētīja latgaliešu rakstu valodas celmlaužu, katoļu garīdznieku Jozefa Akeleviča un Tomaša Kosovska biogrāfiju un ieguldījumu. Pašlaik viņas veikumu var redzēt uz stendiem Patmaļu kapos.
Šogad ļoti nozīmīgā datumā, 11. novembrī, nodibināta vēl viena jauna biedrība “Mana Vabole”, kuru vadīs vietējais puisis Antis Daniļevičs ar sievas Egitas atbalstu. Atsaucās 25 vietējie entuziasti, kas vēlas pārmaiņas sava pagastā, viņu vidū arī Ilze Ozoliņa. “Patriotisku jūtu vadīti, visi kopā nolēmām, ka palīdzēsim zelt un plaukt mūsu pagastam, caur dažādiem projektiem, sadarbībā ar Augšdaugavas novada pašvaldību un Līksnas apvienības pārvaldi.” Tā kā jaunajā biedrībā darbosies ģimenes ar bērniem, tad liela uzmanība tikšot veltīta tieši ģimeņu vajadzībām. “Šogad pagastā izbūvēts jauns rotaļu laukums ar apvienības pārvaldes atbalstu. Taču gribas vairāk kaut ko jauniešiem, āra trenažierus, atjaunot kultūras pasākumus, kas ir izzuduši, meklēt tiem finansējumu, lai pagasts būtu draudzīgs ģimenēm un dažādām paaudzēm.”
Prioritāte vienmēr būs ģimene
Lai arī darbs un sabiedriskā darbošanās ir reizē Ilzes sirdslieta, tomēr dzīves pamatu pamats ir ģimene un bērni. To Ilze jau sen noteikusi par prioritāti, kurai pakārto visu pārējo. Taču Ilzei lieliski izdodas visu apvienot un būt arī lieliskai mammai savai meitai Annijai un sešgadniekam Miķelim. “Nesen izlasīju kaut kur domu, ka brīdī, kad tev uzber trīs saujas smilšu, darbā tevi aizvietos, varbūt atcerēsies ar labu vārdu, bet visvairāk pietrūks tieši ģimenē. Tāpēc esmu pārskatījusi savas prioritātes. Kad piedzima Miķelītis un meita jau bija pusaudža vecumā, es sapratu, ka, lai cik es mīlētu savu darbu un cienītu savus kolēģus, man vienmēr pirmajā vietā būs mana ģimene”. Ilzes vīrs strādā ārpus Latvijas, taču ģimene cenšas turēties kopā pēc iespējas biežāk, tā ir arī iespēja paceļot. Ikdienā viņas brīvais laiks tiek ziedots bērniem, tas esot darbs 24 stundas diennaktī. “Tāpat kā jebkura mamma, es mācu bērniem, kas ir labs un kas slikts, ko drīkst un nedrīkst, mācu mīlestību pret valsti un dzimto vietu. Taču ļauju arī pašiem apdedzināties un gūt pieredzi, te laikam noder pedagoga izglītība,” saka Ilze Ozoliņa.
***
Valsts svētkos Ilze Ozoliņa saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Pateicības rakstu par sirdsdegsmi un profesionālo ieguldījumu novada kultūrvēstures izpēte un aktīvu dalību sabiedriskajā dzīvē.
