Valsts svētku mēnesī Kalupes apvienības pārvaldes ēkā var aplūkot neparastu izstādi “Rasējumu grafika un darba rīki no pagājušā gadsimta”, ko sarūpējuši arhitekti Ģertrūde Rasnače un Aivars Melderis. Neskaitāmi ar roku zīmēti rasējumi, projekti, arhitektu darba rīki un vēsturiski materiāli – viss nāk no abu arhitektu personiskā arhīva, kas veidots, ilgus gadus strādājot šajā aizraujošajā profesijā.
Sava aroda “dinozauri”
Gan Aivars, gan Ģertrūde ir sertificēti arhitekti, diplomu ieguvuši Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. Aivars strādājis AS “Komunālprojekts” kā galvenais arhitekts, bija Daugavpils domes Būvvaldes arhitekts, bet kopš 2005. gada ir pašnodarbinātais projektētājs.
Ģertrūde Rasnače ilgus gadus bija Daugavpils domes Būvvaldes vadītāja un pilsētas galvenā arhitekte, kopš 1982. gada ir Latvijas arhitektu savienības biedre, no 2005. līdz 2012. gadam darbojās kā pašnodarbinātā projektētāja.
Izstādē arhitektūras grafika eksponēta caur abu arhitektu darbiem, kuri visu savu darba cēlienu strādā ar rokas instrumentiem. Gertrūde atzīst, ka mūsdienās tas ir liels retums, jo tagad visi arhitekti strādā ar datorprogrammām. Daži izstādē redzamie rasējumi tapuši vairāk nekā pirms 40 gadiem, daži saglabājušies pat no 18. gadsimta, tostarp 1796. gada Latvijas karte, kur visi uzraksti veikti perfektā kaligrāfiskā rokrakstā. Vēl vecāka ir sena Livonijas karte, kur visi ieraksti veikti rokrakstā. “Interesanti, ka pat šķūnīšiem 19. gadsimtā tika izstrādāti projekti, bet mūsdienās zemnieki bliež šķūņus bez projektiem un nav zināms, vai tie turēsies,” smejas arhitekte.
Ģertrūde izveidojusi plašu kolekciju, krāj un rūpīgi glabā dažādas vērtīgas liecības, kas saistītas ar pašas profesiju - kartes, zemes plāni, ēku rasējumi, pašas projekti, dažādi rasēšanas piederumi.
“Esam no pagājušā gadsimta, palikuši pēdējie, kas vēl rasē ar roku, jo jau gadus 20 tas tiek darīts ar datoru, tāpēc gribējām parādīt tās tehnikas un iespējas, ar kurām mēs strādājam,” teic Ģertrūde, kura arhitektes gaitas uzsāka 1974. gadā. Uz viena no stendiem redzama viņas diplomdarba titullapa, rakstīta ar roku ideāli glītā drukas rakstā, kas tapis ar šablonu palīdzību. Nezinātājs noteikti nodomātu, ka tas ir datorraksts. Augstskolā Ģertrūde apguvusi vairākus rokraksta veidus, ko agrāk izmantojusi ne tikai darbā, bet arī dažādu ielūgumu, apsveikumu un galda karšu izgatavošanā. “Mums studijās divus gadus bija burtu mācība, bija jāapgūst desmit šrifti – gotu, kaligrāfiskais, tehniskais, speciālais drukāšanas šrifts, arhitektoniskais un bija jāizdomā personīgais šrifts. Rakstāmmašīna bija jau solis uz priekšu. Kad atnācu strādāt, mums bija drausmīga klaboša mašīna, uz kuras mēs drukājām. Projektēšanu toreiz sākām ar četru krāsu zīmuļu komplektu. Tika izmantoti dažnedažādi varianti, mēs gan šķīdinājām kālija permanganātu, lai dabūtu brūnus toņus, gan akvareļkrāsas izmantojām. Vēlāk, pēc gadiem 10, parādījās flomāsteri, tad bliezām visu sarkanu, cik vien var krāsainu visu, oranžu. Arī materiāli agrāk tika izmantoti dažādi – papīrs, lavsāns, impregnēts audums.” Interesanti, ka visas dokumentu kopijas agrāk tika veidotas bez kopējamām mašīnām, jo tādu nemaz nebija. Kartes tika izgatavotas vairākos eksemplāros. “Kad sāku strādāt, kopijas tika taisītas ļoti interesantā veidā. Mēs rasējām uz caurspīdīgajām tušas un zīmuļu pauzēm, pēc tam tās izgaismojām, likām kastē, kur apakšā bija lampas, virsū bija stikls, uz kura uzlikām savu rasējumu un virsū gaismas jūtīgo papīru. Minūtes 5-10 turējām, pēc tam sarullējām, un sekretāre ātri skrēja uz speciālo melno kabinetu, kur vienā skapī lika šos rasējumus, kas attīstījās ar ožamo spirtu. Tautas valodā tās sauca par siņkām. Bija arī cits veids – ar zīmuli rasēto caur stiklu uz kaļkas pārvilka ar tušu,” Ģertrūde aizraujoši stāsta par dažādām tehnoloģijām, ko arhitekti agrāk pielietoja savā ikdienas darbā.
Godalga un rājiens par pirmo gājēju ielu
“Tagad arhitektam ir vieglāk strādāt, visu var dabūt gatavu datorā. Kad mēs sākām, nebija nekā, ne datoru, ne grāmatu, ne žurnālu. Bija tikai čehu un poļu melnbaltie žurnāli, viss bija tikai galvā.” Daugavpils gājēju iela – Rīgas iela – bija viens no Ģertrūdes projektiem, kas tapa 1988. gadā. Tā bija pirmā gājēju iela Latvijā, par kuras izveidi saņēmuši Tautas sasniegumu izstādē godalgotas vietas un pie viena arī rājienu par to, ka tika ignorēts ģenerālplāns, kurā Rīgas iela bijusi iezīmēta kā maģistrāle, kas savieno Daugavas un Stacijas ielu. Toties tajā pat laikā izdevies panākt, ka Daugavpils vēsturiskajam centram piešķīra valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statusu.
Ilgajā darba mūžā ir paveikts ļoti daudz, projektēti gana nozīmīgi objekti, tostarp baznīcas. Pēc Aivara Meldera projekta 1996. gadā uzbūvēta Neretas katoļu baznīca, kurai Ģertrūde projektējusi interjeru. Viņas paveikto darbu sarakstā ir sabiedriskā pirts Jaunbūvē, bankas ēka uz Rīgas ielas stūra, Silenes atpūtas bāze, daudzas privātmājas un kafejnīcas, arī kādreizējais Daugavpils tirgus ar sarkano ķieģeļu ēkām, kas nu jau ir vēsture. Deviņdesmitajos gados kopā ar Aivaru izstrādājuši Latgales lauku mājas projektu, kas vietumis arī ticis īstenots dzīvē, izbūvējot dzīvojamās mājas Krāslavas novadā un Daugavas lokos.
Laikā, kad notika Rīgas ielas rekonstrukcija, Ģertrūde veidoja veco namu fasāžu skices, fotografēja ēkas un visos sīkumos veidoja rasējumus. Tas bija nepieciešams, lai vēlāk varētu veikt fasāžu renovāciju. Pilsētā un tās nomalē esot daudz ēku ar interesantu arhitektūru, skaistiem logiem un durvīm. Savulaik, strādājot par pilsētas galveno arhitekti, Ģertrūde paņēma praksē piecus arhitektūras fakultātes studentus un deva uzdevumu detalizēti sazīmēt visas centra senās durvis. Tā bijusi vērtīga prakse, jo šie rasējumi paliks vēsturē un var lieti noderēt.
Iesākto turpina mazdēls
Izstādē var aplūkot stendus ar neparastām kolāžām, kas ir arhitektes brīvās fantāzijas lidojums. Kolāžas veidotas no fotogrāfijām, vecām kartēm, tajās ielikta visa viņas dzīve un vaļasprieki – meži, ziedi, dārzi. Ar šim kolāžām Ģertrūde vēlas parādīt, ka arhitektam jābūt apveltītam ne tikai ar radošumu, bet arī milzu pacietību, velkot perfektas līnijas un veidojot smalku detalizējumu.
Par savas profesijas izvēli Ģertrūde teic, ka skolas gados gribējusi kļūt par izmeklētāju. Taču viņas rokās nonākusi grāmata par kādu arhitektu, kura uzrunājusi tiktāl, ka bija noteicošā turpmāka dzīves ceļa izvēlē. “Tikai vidusskolas pēdējā klasē izdomāju, ka būšu arhitekte. Bet zīmēt man nepatika, skolai zīmējumus man zīmēja mamma.” Taču tieši zīmēšana bija noteicošā iestājeksāmenos, tāpēc Ģertrūde zīmēšanu ļoti ātrā laikā apguva pie profesionāliem māksliniekiem un iestājeksāmenos priekšmetu nokārtojusi gandrīz teicami. Komisija gan brīnījusies, ka viņa nav pabeigusi nevienu mākslas skolu. Konkurss bijis milzīgs, gandrīz pieci cilvēki uz vietu. “Studijas bija aizraujošas, bija interesantas prakses. Mums bija akvareļu prakse Brīvdabas muzejā un Rīgas komunālprojektā Vecrīgā. Augstskolu pabeidzu ar diviem diplomdarbiem – Bauskas pils rekonstrukciju un pusgadu veco Evelīnu,” smejas Ģertrūde.
Savu izvēli rakstīt augstskolas diplomdarbu par Bauskas pils parka rekonstrukciju Ģertrūde pamato ar to, ka visu dzīvi viņu interesē dendroloģija. “Esmu ļoti daudzus parkus un skvērus projektējusi, privātos dārzus. Ļoti patīk strādāt ar kokiem un augiem.” Pirms pāris gadiem kopā ar mazdēlu Viesturu izveidojusi Kalupes parka labiekārtošanas plānu, kas pagaidām gaida labākus laikus un finansējumu. Autori tajā iecerējuši mazu estrādi, divas nojumes ar galdiem, simboliskus ieejas vārtus, bet lielākais un svarīgākais objekts esot skatu platforma, no kuras pavērtos skats ne tikai uz Mazo Kalupes ezeru un upes deltu, bet arī uz veco muižas kompleksu un Kalupi. 20. gadsimta sakumā Kalupē bijis šāds parks, kur notika gan balles, gan sporta svētki, bet padomju laikā teritorija tika aizlaista. Šī iecere pagaidām ir tikai sapnis, tāpat kā ideja par mazu tējas namiņu mājas pagalmā, ko viņa sapņo uzbūvēt.
Ģertrūde teic, ka arhitektam esot ļoti svarīgi, ka viņa projekti tiek īstenoti, jo pretējā gadījumā tā ir mirusi arhitektūra. “Atceros kā mūsu kolēģi Pētera baznīcā bija atveduši lielu zārku un salikuši tajā visus nerealizētos projektus. Tas ir sāpīgi, ka ieliec savu enerģiju, bet projekts aiziet miskastē. Mēs priecājamies par katru realizēto darbu.” Pašai gandarījumu sagādā Slutišķu estrādes projekts, arī citi darbi. Kopš Ģertrūde politiskās situācijas dēļ aizgāja no arhitektes darba Daugavpilī, viņa kādu laiku darbojās kā
pašnodarbinātā. Pa to laiku tapusi gan Latgales sēta Slutišķos, gan Māla mākslas centrs, dažādas privātmājas, viesnīcas ēka Stacijas ielā, Kalupes kapliča, rekonstruētas ēku fasādes. Arhitekte jautri teic, ka tagad var mierīgi gulēt, ja jau kapliča uzbūvēta. “Šis projekts man patīk. Kā smejas Aivars, visi klienti ir apmierināti.”
Ģertrūde gandarīta, ka viņas pēdās iet vecākais mazdēls Viesturs, kurš izmācījies par arhitektu. Puisis jau vidusskolā licis manīt, ka viņam patīk zīmēt un skicēt, ļoti precīzi zīmējis objektus perspektīvā. “Reiz pienāku un skatos – viņš zīmē pili. Priekšā nav nekā, no kā noskatīties. Viņš zīmēja pēc atmiņas TV redzēto. Viesturam vienmēr paticis vērot, kā mēs ar Aivaru strādājam.”
Pirms vairākiem gadiem veselības dēļ Ģertrūde pielika punktu arhitektes darbam, toties aktīvi pievērsusies rakstniecībai un savas dzimtas izpētei. 2018. gadā klajā nāca viņas grāmata “Aiz upes aizupieši”, kurā viņa ļaujas savām bērnības un skolas laika atmiņām. Nupat dienasgaismu ieraudzījusi otrā grāmata “Pusaudzes kods”, kura atspoguļo savas dzīves jaunības posmu. Autore atklāj, ka iecerēta arī trešā grāmata par jaunību un studiju laiku.
Ģertrūde teic, ka rakstniecība viņu saistījusi vienmēr. Jaunībā sarakstītā dzeja pagaidām glabājas īpašā kladē un, iespējams, kādreiz nonāks pie plašāka lasītāju loka. Atsevišķi dzejoļi ir bijuši publicēti žurnālos. “Nopietnāk uztrenējos, rakstot brošūras par Daugavpili, Atmodas laikā apkopoju grāmatā Daugavpils Skolotāju institūta absolventu atmiņas, tapa dažādas brošūras par Sēliju, Latgali un Skrindu dzimtas muzeju.”
Kamēr nav uzsākts darbs pie jaunās grāmatas, atelpas brīžus aizņem dažādi rokdarbi un dārza darbi.
***
Izstāde “Rasējumu grafika un darba rīki no pagājušā gadsimta” būs skatāma līdz 20.novembrim.
