Bebrenē nelielā darbnīcā kopmītņu ēkā ik dienu klaudz stelles. Audēja Ārija Gruberte te darina tautiskas jostas un brunčus, ieaužot tajos skaistos Sēlijas toņus un rakstus. Meistarei aiz muguras jau vairāk nekā 40 gadu pieredze aušanā. Viņas darbi atraduši valkātājas malu malās un ir ļoti pieprasīti.
Pati darbnīca ir kā savdabīgs muzejs, kur var redzēt gan sen austas segas un villaines, kas atrastas visā Bebrenes apkārtnē, gan audumu fragmentus ar daudzveidīgiem rakstiem un krāsu toņiem. To visu Ārijas kundze krājusi pašas vajadzībām, lai izpētītu vietējās aušanas tradīcijas. “Te ir dzirnavu maisu paraugi. Kāpēc tie ir raibi? Uzskatu, ka tā ir piederības zīme. Katrai mājai bija savs maisu musturs. Ja visi sabrauc reizē, maisi var sajukt. Kā citādi tos atpazīt?” prāto meistare. Viņa rāda fragmentu no kāda sena cisu maisa, uz kāda arī pati bērnībā gulējusi. Tādos pildīti tieši auzu salmi, jo tie esot īpaši mīksti. “Te vēl viens fragments no ganiņa biksēm. Mani kā audēju interesē pati tehnika. Te ir vienkārtnis, skujiņa, te trinītis. Te vēl ir trīs grozu fragmenti. Tos sēja kāzās, vedot līgavu.”
Radošs ģeogrāfs
Bebrenes Putnu sala ir Ārijas Grubertes dzimtā puse, kur aizritējusi bērnība. Pirmā iepazīšanās ar aušanu bija jau agrā bērnībā, vērojot savas māmuļas darbošanos pie stellēm, palīdzējusi mammai spolēt spolītes, taču tolaik intereses pašai sēsties pie stellēm nebija. Sākoties kolhoziem, mamma bija spiesta mest stelles pie malas, jo tām vairs neatlika laika, ikdiena pagāja, vergojot kolhoza fermā.
Ārija izvēlējusies mācīties par ģeogrāfu. Pirmo darba pieredzi guva Spilves lidostas laika dienestā kā meteorologs, kur nācies ielauzties krievu mēlē. Vēlāk uzaicināta strādāt Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas institūtā “Latgiprodortrans”. Tajā laikā piedalījusies daudzu lielo Latgales un Kurzemes, kā arī Sēlijas ceļu projektēšanā, piemēram, projektējusi ceļus no Ērberģes līdz Aknīstei un no Ilūkstes līdz Bebrenei. Pēdējais gan palicis arhīvos, jo 1980. gadā visa ceļiem paredzētā nauda tikusi novirzīta olimpiādes rīkošanai Maskavā.
Kad piedzima bērni, Ārija Gruberte nolēma atgriezties Bebrenē, lai varētu pieskatīt vecākus. Strādāja toreizējā Bebrenes sovhoztehnikumā par skolotāju, sākumā mācīja ģeogrāfiju, tad pievērsās amatu mācībai. “Tie bija deviņdesmitie pārmaiņu gadi, kad modē nāca rokdarbi. Līdz tam tika uzskatīts par mietpilsonību, ja sieviete strādā rokdarbus. Tā kā es Rīgā biju apmeklējusi aušanas kursus un zināju, ka mājās ir mammas stelles, sapratu, ka pati gribu ar to nodarboties,” stāsta audēja. Kursos apguvusi aušanas teoriju, bet prakse nāca ar laiku. Pirmās mācījusies aust segas, darbojusies studijā “Draudzība”. Pirmais pasūtījums - 11 Gārsenes tautiskie brunči – nāca no uzņēmuma “Ornaments”. “Man atveda platās stelles, materiālu, tehnisko rakstu, bija tikai jāauž,” atceras sirmgalve.
Sēlijas krāsu un rakstu varā
Darbnīcā var aplūkot rakstu fragmentus, ko meistare ir ieaudusi tautiskajos brunčos. Tie visi aizgājuši tautiņās, un pašai jau grūti atminēties, cik brunču dzīves laikā noausts. Lielākoties tos rotā Bebrenes un apkārtnes raksti, taču uz pasūtījumu austi arī Raunas, Rubes un Lielvārdes brunči.
Audējai tuvāki ir Sēlijas raksti, jo no šī novada nāk pašas senči. “Bērnībā mēs zinājām, ka esam zemgalieši. Mācoties augstskolā Rīgā, uzzināju, ka esmu latgaliete. Sāku pētīt, kāpēc tā. Atceros, ka kravas automašīnā braucām uz dziesmusvētkiem ar lielu lozungu “Zemgale”. Tikai vēlāk uzzinājām, ka te ir Sēlija. Man kā ģeogrāfam tuvāks nosaukums ir Augšzeme. Arī etnogrāfiskie brunči skaitās Augšzemes, toreiz neteica Sēlija,” saka audēja.
Uz sienas meistare salikusi nelielus špiķerus, kur aprakstītas brunču aušanas tehnikas un krāsu toņi. Viņa stāsta, ka Sēlijai ir raksturīga sarkana rūsas jeb ķieģeļu krāsa, tumši sarkana jeb bordo un sūnu zaļa. “Pierobežā pie Lietuvas ir nedaudz iekšā rozā un violets, kas pavisam nedaudz tiek izmantoti arī Kurzemē un Vidzemē. Bebrenes pusē vairāk tumši zaļš un zils, arī saules dzeltens. Bebrenes tautas brunčos parādās ielasītā rozīte, ir sarkanmelni rūtains un zaļi sarkani rūtains, svītraini ir darba brunči. Bebrenē raksturīgas ne tikai vertikālas, bet arī horizontālas svītras.”
Kādreiz, kad nebija ķīmisko krāsu, vilnas dziju krāsoja ar augiem, tāpēc senākos paraugos nav koši sarkanās krāsas un citu spilgtu toņu. Kādreiz arī pati dziju krāsojusi, to mācījusi arī stundās tehnikumā. Mūsdienās krāsu gamma izskatās daudz košāka, un visu var nopirkt gatavu. “Dabiskām krāsām krāsota dzija izskatās ļoti pelēcīga. Mums daba apkārt jau tā ir ļoti pelēcīga, vajag kaut ko spilgtāku.” Diegus aušanai meistare pērk Rīgā, lielākoties tie ir vienkārtīgi nešķeterēti diegi, no kādiem austi brunči arī senāk. Vienkārtīgie nešķeterētie labāk pieguļ un labāk izskatās.
Meistares stellēs tikšanās dienā ir kāds aizsākts audekls pavasara toņos. Nupat te pabeigti kārtējie brunči, kas jau nogriezti, taču audēja nesteidz noņemt atlikušos velkus, bet izmanto tos radošiem eksperimentiem. “Atradu grāmatā Sēlpils brunčus, nolēmu izaust paraudziņu. Labāk vispirms noaust paraugu, ko vēl var labot, iekams ķerties pie brunčiem. Man nepatīk, ka te baltais raksts pārāk spilgts izceļas, mēģināšu citu variantu,” stāsta audēja.
Īpaši daudz Ārija Gruberte ir darinājusi tautiskās jostas. Viena no pēdējām ir platā Ceraukstes josta, kas tiek uzskatīta par vissenāko. “To aužot, šķiet, ka tas ir kaut kāds kosmiskais haoss. Platās jostas līdz 6 cm platumā un 3 m garumā top vismaz 20 stundas. Dienā aužu 2-3 stundas. Tik plata kā Lielvārdes vai Ceraukstes josta, top krietni ilgāk. Vecām sievām bijuši zili zaļi brunči un zaļas jostas, jaunām meitenēm sarkanās. Esmu noaudusi visas iespējamās, ko varēju atrast. Man pašai patīk tās zaļās.”
Audēja nav īpaši pētījusi rakstu nozīmi, bet uzskata, ka ikdienā valkājamām jostām labāk likt vienu vai divus rakstus, savukārt daudzu rakstu salikumam, kā Lielvārdes jostā, ir pavisam cita nozīme. “Jostas nāk no seniem laikiem, un kā lai mēs zinām, kā tur īsti ir bijis. Senās rakstu zīmes tulko kā piederības zīmi. Senāk latvietes savādāk sauca tos rakstus – ragaiņi, cūkactiņas. Katrā mājā bija stelles un auda praktisku priekšmetus, lai tie atšķirtos no citiem. Es kā audēja izjūtu aušanas tehniku, kur pārstaips pa pieciem vai trijiem diegiem, kā tos salikt. Bet rakstu nozīmi es nezinu,” saka Ārija Gruberte.
“Audēja nav princese uz zirņa”
Par sevi meistare teic, ka esot kā kurpnieks bez kurpēm, jo kādreiz sev pašai noaustos brunčus esot palaidusi tautiņās. “Es nekur īpaši nepiedalos, kur lai velk. Tos vajag tiem, kas dzied un danco, iet sabiedrībā. Bet meistars ielīdis savās četrās sienās un strādā. Darbs paņem mani visu, tā ir atkarība. Man arī mājās ir stelles. Kad ir slikts noskaņojums vai pašsajūta, sāku aust un uzreiz viss ir labi. Tā ir meditācija. Sēdēt četrās sienās ir ļoti grūti. Kad pastrādā, šķiet, ka diena ir piepildīta,” par savu aizraušanos stāsta audēja.
Darbnīcā stelles rotā gada skaitlis “1887”. Audēja atklāj, ka dažas detaļas ir saglabājušās no ļoti senām stellēm, taču vairums konstrukciju bija sapuvušas. Iztrūkstošās detaļas Ārija izgatavojusi pati un visu sastiķējusi kopā, tāpēc labi pieprot ne tikai aušanas mākslu, bet var uzmeistarot arī pašas stelles. “Audēja nevar būt princese uz zirņa. Audējai jābūt pa pusei vīrišķim iekšā. Skolā mums bija astoņas stelles, visas vajag sastellēt, sakārtot, palīst apakšā un sasiet paminas, tas ir drausmīgs darbs, tikai no malas viss skaisti. Ar gadiem palīst apakšā kļūst arvien grūtāk. Velku iekārtošana vien aizņem 20 stundas, pati aušana mazāk laika prasa,” stāsta meistare.
Strādājot par pasniedzēju, mājās aust laika gandrīz nav atlicis, tāpēc tam pievērsusies pēc aiziešanas pensijā. Ļoti ražīgs aušanā bijis pandēmijas laiks, kad nāca daudz pasūtījumu. Tagad apaust veselu kolektīvu vairs nebūtu pa spēkam, bet ietērpt kādu tautumeitu brunčos gan varētu. Meistare domā, ka katrai īstai latvietei gan būtu vajadzīgs mājās sava novada tautastērps.
Vai kāda no bijušajām audzēknēm turpina šo aušanas tradīciju, Ārija nemāk teikt. Visi nevarot būt amatnieki, bet, ja kāda ļoti gribētu apgūt aušanu, viņa gatava mācīt, ja vien audzēknei ir pašai savas stelles mājās. Ārijas meita Zane savulaik studējusi mājturību Smiltenē un lietišķo mākslu augstskolā, strādā par mājturības skolotāju. Arī viņa prot aust jostas, bet nopietni ar to neaizraujas, varbūt kādreiz, teic sirmgalve. Arī pašai drīzumā būs neliela atelpa no stellēm, jo vasarā Ārija Grūberte vairāk laika pavada savā dārza mājā, kur smeļas enerģiju, lai jau rudenī varētu atsākt aušanas aktīvo sezonu.
