Atklāta restaurētās vecticībnieku sētas ekspozīcija “Upāni”
16.05.2022
AKTUĀLI
14. maijā Naujenes pagasta Slutišķos norisinājās restaurētās vecticībnieku sētas ekspozīcijas “Upāni” atklāšana. Sētā ir iekārtotas trīs Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīcijas, kuras tapušas Kultūras ministrijas pārziņā esošā Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansētā projekta “Rīteiropas vērtības” ietvaros. Projekta mērķis ir saglabāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu Latgalē ar augstu simbolisko vērtību un devumu vietējās, nacionālās un eiropeiskās identitātes stiprināšanai.
Sētas iesvētīšana
Jau izsenis vecticībnieki ievēroja svarīgu tradīciju – iesvētīt jaunu dzīvokli. Viņi uzskata, ka bez Dievpalīga un Dieva svētības nav iespējams paveikt neko svarīgu un vērtīgu ne sētā, ne paša dzīvē. Arī šoreiz tradīcija tika ievērota. Ēku ar vīraku, krustu un lūgšanām iesvētīja 1. Daugavpils Jaunbūves vecticībnieku kopienas garīgie tēvi Domentiāns Žilko un Georgijs Zamarajevs ar palīgiem.
“Jebkurš darbs tiek iesākts ar lūgšanu. Lūgsim Dieva palīdzību visos iesākumos. Šodien tika sasniegta noteikta robeža, kad mēs atklājam atjaunoto māju ar ekspozīciju. Lūgsimies arī par to, lai šī vieta Slutišķos attīstās arvien tālāk,” ievadrunā teic D. Žilko. Viņš arī pateicās Augšdaugavas novadam par pozitīvo un pretimnākošo attieksmi pret vecticībniekiem. “Pateicoties tajā skaitā Naujenes Novadpētniecības muzeja darbiniekiem tiek saglabāts svarīgais mantojums, un ikviens var iepazīt to, kā kādreiz izskatījās vecticībnieku sādžas un ikdiena.”
Vecticībnieku kopienas pārstāvji uzdāvināja muzejam vērtīgus eksponātus – senu vīraka tribuli, kā arī psalmu grāmatu, kura, kā atzīst Georgijs Zamarajevs, ir vērtīgākā lieta vecticībnieku mājās. Pēc viņa vārdiem, senos laikos mājās varēja nebūt nevienas citas grāmatas, bet psalmu grāmatai bija jābūt vienmēr: “Kad mēs lūdzam Dievu, mēs runājam ar viņu, bet, kad lasām svētās grāmatas, Dievs runā ar mums.”
HES celtniecības laikā
Pirmo reizi plašākai sabiedrībai Slutišķu sādžas vārds izskanēja 1986. gadā, kad vienā no skaistākajām Daugavas senlejas vietām pie Slutišķiem – noritēja Daugavpils HES celtniecības darbi.
Redzot, kā tiek forsēta HES būvniecība, izraktas Augšdaugavas kapsētas, žurnālists Dainis Īvāns 1986. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” publicēja rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā un aizsāka cīņu pret Daugavpils HES celtniecību.
Toreiz, iesaistoties protesta akcijā, kopējiem spēkiem izdevās nosargāt Daugavas ieleju un tās tuvumā esošo Slutišķu sādžu, radot platformu Tautas frontes darbībai un Latvijas neatkarībai.
Dainim Īvānam pietika drosmes un uzņēmības spert pirmo soli, lai mēs šodien varētu stāvēt “Upānu” sētas pagalmā un noraudzīties uz ēku, kura toreiz tika paglābta no iznīcības, bet tagad piedzīvo savu atdzimšanu.
Projekta realizācija gadu garumā
Projekta ieviešanu dzīvē īstenoja Kultūras ministrija sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. “Gods un lepnums būt šeit un prieks redzēt rezultātu. Kultūras ministrijas programmas ietvaros par 68 miljoniem 68 objekti visā Latvijā. Protams, katrs no tiem ir īpašs un ar savu stāstu, bet nenoliedzami, ka, iebraucot “Daugavas lokos” un Slutišķu sādžā mēs sajūtam kaut ko pavisam īpašu,” skaidro Kultūras ministrijas ES fondu departamenta Finanšu instrumentu attīstības nodaļas vadītāja Linda Krūmiņa. No vienas puses ir objekti, kas sniedz vērienības sajūtu, bet ir arī objekti, kas vairāk skar kopienu identitāti. L. Krūmiņa piebilst, ka, jo īpaši šodienas kontekstā, projekts “Rīteiropas vērtības” liek mums aizdomāties par draudzīgu un cieņpilnu līdzāspastāvēšanu, kā arī kultūras mantojuma saglabāšanu.
“Nonākt līdz redzamajam rezultātam nemaz nebija tik vienkārši,” rezumē Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Arvīds Kucins. Kādreiz dome bija izpirkusi Slutišķu sādžas ēku, kura bija dramatiskā stāvoklī. Radās aizdomas par to, vai vispār šo ēku ir iespējams paglābt. “Cerams, ka šī ēka nostāvēs vēl ilgas desmitgades. Skaidrs, ka muzejam tas sagādās papildus pūles, jo ēkas vienmēr jāuztur tehniskā kārtībā.”
Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne atzīmēja, ka restaurācijas procesā sadarbība notika ar daudziem ekspertiem, galvenokārt ar arhitektu un restaurācijas vecmeistaru Pēteri Blūmu, kas veica izpēti un izteica vairākus padomus mājas atjaunošanā. Viņš bija inventarizējis katru baļķi un spēja pārliecināt, ka tikai daži no tiem ir nomaināmi, bet pārējos ir jārestaurē. Jumts, savukārt, tika nomainīts pilnībā, jo tas bija ļoti sliktā stāvoklī. “Arhitekte Ināra Caunīte, kas ir fanātiska mantojuma cienītāja un izpratēja, palīdzēja uzraudzīt stingrās restaurācijas prasības, jo mūsu misija un mērķis bija parādīt, kas patiesībā ir vecticībnieku kultūra,” teic I. Mukāne. Viņa atzīmēja ne tikai vecticībnieku stipro ticību un pārliecību, bet arī darba tikumu, amatniecības prasmes, pieticību, jo ierobežoto resursu dēļ, ģimenes dzīvoja ārkārtīgi šauros apstākļos. Samērā nelielajās mājās dzīvoja, izdzīvoja, saimniekoja un lūdza Dievu ļoti lielas ģimenes. Šodien varam tikai apbrīnot, kā vecticībnieki spēja to paveikt tādos mazajos zemes pleķīšos.
Pateicības vārdi par ieguldīto darbu tika veltīti arī bijušai pašvaldības darbiniecei Vasilisai Pudovkinai, kura savulaik norādīja tieši uz šo māju, kā arī veica dažādus smagus birokrātiskus darbus, lai īpašums nonāktu pašvaldības pārvaldībā.
Valsts zemes dienesta Latgales pārvaldes vadītājas Irinas Lines vecvecāki bija Naujenes pagasta vecticībnieki. Viņiem piederēja saimniecība un bija daudz bērnu. Irina stāsta, ka vecmammai vispār nebija izglītības, ne vienas klases, toties viņa bija izcila lauku šuvēja, pie kuras vērsās daudzi “klienti”. Labas attiecības uzturēja starp dažādām tautām, jo blakus dzīvoja gan latgaļi, gan romi, gan ebreji: “Mūsdienās mēs varētu no viņiem pamācīties,” teic Irina. Pasākuma atklāšanā viņa muzejam uzdāvināja vecmammas šūto dvieli, vectēva kreklu un ikoniņas – ap gadsimtu vecas lietas, kuras brīnumainā kārtā saglabājās pēc ugunsgrēka un tagad papildinās muzeja kolekciju.
Trīs ekspozīcijas
Sētas “Upāni” ekspozīciju dizainu ir veidojis dizaina birojs H2E, kurš ar savu darbību ir plaši pazīstams arī ārpus Latvijas. Ekspozīciju satura atslēgas vārdi ir “noslēgtība”, “skarbums”, “pašizolācija”. Katrā no trim ekspozīcijām ir definēta sava atmosfēra, kas palīdz izprast noslēgto vecticībnieku kultūru. Sadzīviskie un garīgie aspekti savijās vienā. Sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota trīs varoņu – Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos.
Izveidoto ekspozīciju mērķis ir parādīt tautas koka būvniecības prasmes, iepazīstināt ar vecticībnieku nemateriālo un materiālo kultūras mantojumu, ievērojamiem novadniekiem un dzimtu stāstiem, kā arī radīt apmeklētājiem iespēju aktīvi līdzdarboties.
Restaurētajā mājā ir iekārtota ekspozīcija “Lūgšanu istaba”, kura atspoguļo 20. gs. sākuma vecticībnieku dzīvojamās istabas interjeru – “Sarkano stūri”, kurā apskatāmi reliģiskā kulta un sadzīves priekšmeti, “Melno” jeb ķēķa kaktu ar krievu krāsni, plīti un virtuvē izmantojamiem priekšmetiem. Telpas centra ir saimes galds un lauku sētas interjera priekšmeti. 20. gs. sākumā šajā mājā dzīvoja Isaja un Feodosijas Jermolajevu ģimene, un viņu 5 bērni. Istabā saimnieki svētdienās aicināja sādžas iedzīvotājus, visbiežāk gados vecus, slimus cilvēkus, arī bērnus, kuriem bija grūtības nokļūt līdz attālajam dievnamam uz kopējām lūgšanām. No šejienes arī ekspozīcijas nosaukums “Lūgšanu istaba”.
Restaurētajā šķūnī ir izveidota ekspozīcija „Galdnieka amats Latgalē 20. gadsimta 1. pusē”. Ekspozīcija iekārtota kā mājas saimnieka Isaja darbnīca, kura iepazīstina ar galdnieka amata prasmēm, izmantotajiem darbarīkiem, parāda kokapstrādes procesu, galdnieka radītos sadzīves priekšmetus un būvdetaļas. Katrs var pamēģināt radoši darboties ar logu būvdetaļām, vienlaikus klausoties Isaja stāstu par galdnieka ikdienu. Atjaunotajā kūts ēkā ir iekārtota ekspozīcija “Lopkopība Latgalē 20. gs. 1. pusē”, kas iepazīstina ar lopkopības īpatnībām un izmantotajiem darbarīkiem. Centrālo vēstījumu veido 19. gs. beigu – 20. gs. 1. puses kūts iekārtojums ar tai raksturīgo plānojumu. Kūts atmosfēru un sētā valdošo noskaņu raksturo ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstījums.
Mūsdienās Slutišķi ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Augšdaugava” sastāvdaļa. Teritorija ir iekļauta UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. Projekts “Rīteiropas vērtības” pavēra Augšdaugavas novada pašvaldībai iespēju uzsākt “Vecticībnieku kultūras mantojuma centra” veidošanu.
Pasākuma laikā viesus ar dziedājumiem priecēja Naujenes Kultūras centra slāvu tradīciju ansamblis “Radenie”.
Par ES projektu
Projekta “Rīteiropas vērtības” vadošais partneris ir Daugavpils pilsētas dome un sadarbības partneri – Augšdaugavas novada pašvaldība, Krāslavas novada dome, Ludzas novada pašvaldība, Preiļu novada dome.
Projekta mērķis ir saglabāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu Latgalē ar augstu simbolisko vērtību un devumu vietējās, nacionālās un eiropeiskās identitātes stiprināšanai, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus ilgtspējīgai ekonomiskās izaugsmes veicināšanai reģionā. Kopumā tiks atjaunoti seši valsts nozīmes kultūras pieminekļi Latgalē.
Kopējā līguma summa 7 159 258,03 eiro, tai skaitā ERAF līdzfinansējums 4 953 471,29 eiro. Augšdaugavas novada pašvaldības daļa projektā ir 500 000 eiro. Projekta īstenošanas termiņš – 2022. gada 17. septembris.
