Atmiņas par dzīvi Naujenes pagasta Juzefovas muižā

27.12.2023

AKTUĀLI

Decembris – ekspedīciju laiks Naujenes Novadpētniecības muzejā

Ziemassvētki ir laiks, kas neviļus liek mums apstāties steidzīgajā ikdienas skrējienā, rast klusumu un gremdēties atmiņās. Naujenes Novadpētniecības muzejs šajā Ziemassvētku noskaņā devās ekspedīcijā “Atmiņas par dzīvi Naujenes pagasta Juzefovas muižā” un iedvesmu guva Juzefovas muižas stāstos.

Ekspedīcija ir turpinājums jau iepriekšējos gados iesāktajiem pētījumiem “Jezupovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas vēsture” (2009) un “Poļu kultūras mantojums Naujenes pagastā” (2010). Ekspedīcijas laikā tiek pierakstīti atmiņu stāsti par Juzefovas muižu, parku un dzelzceļa staciju, muzeja arhīvs tiek papildināts ar digitalizētām fotogrāfijām no privātpersonu arhīviem. Iegūtais materiāls tiks izmantots, muzeja jaunajā izstādē “Juzefovas stacija: ceļojums laikā”, kura tiks atvērta apmeklētājiem 2024. gadā.

Augšdaugavas novada Naujenes pagastā ir apdzīvota vieta Juzefova. Te, Dinaburgas pils tuvumā, poļu muižnieki izveidoja muižu. Kā apgalvo poļu vēsturnieks Roman Aftanazy [Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej. Tom 3., Wroclaw, Warszawa, Krakow, 1992], senākais muižas nosaukums bija Hofzumberga [Hof zum Berge] un tikai 18. gs. beigās tā tika nodēvēta Józefów. Latgales vietvārdu rakstībā nav noteiktības, muižas nosaukums rakstīts un izrunāts dažādi: Juzefova, Jezufova, Jezupova. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem muižas tuvumā tika uzcelta koka baznīca Sv. Pētera un Pāvila godam. Sakarā ar Daugavpils cietokšņa celtniecību, 1810. gadā Juzefovas muižā - netālu no Dinaburgas pils (pašlaik tā varētu būt Sandarišķu ciema apkārtne) tika organizēta ķieģeļu ražošana. Te bija arī liels krogs, kas atradās uz muižnieka zemes, 200 metrus no baznīcas.

19. gs. beigās muižu mantoja un pārvaldīja Šahno dzimta. Ap 1900. - 1901. gadu pēdējais šīs muižas īpašnieks - Bogdans Kaļiksts Ludvigs Zacharijs Šahno Juzefovā uzcēla jaunu ēku pēc arhitekta Vilhelma Johana Kārļa Neimaņa projekta. Te bija liela bibliotēka, ar G. Manteifeļa un J. A. Hilzena darbiem par Latgali, karaļu un citu ievērojamu personu autogrāfi, vēstules, monētu kolekcija, seni ieroči, akmenskalumi, Delftas un Drēzdenes porcelāns, Sevras vāzes, pulksteņi un citi izcili mākslas darbi – piem. Salvatora Rosi [Salvator Rosa,1615–1673] gleznas „Sv.Jēkabs no Kompostellas” kopija. Muižas otrajā stāvā atradās Baltais salons, iekārtots Ludviga XVI stilā. Mēbeļu komplektu jaunajai muižas ēkai izgatavoja Varšavas galdnieki pēc Lazenku pilī esošo mēbeļu parauga. Starp jaunajām mēbelēm atradās arī antikvāras, piemēram, sens tualetes galdiņš, apdarināts ar sudrabu un bronzu, kas kādreiz piederējis karaļa Jozefa Poņatovska mātei.

Juzefovas muiža 1935. gada 31.jūlijā

1919. gadā Daugavpils apriņķī sāka īstenot Padomju Latvijas valdības dekrētu par zemes nacionalizāciju. Juzefovas muiža tika nacionalizēta un izveidota valsts saimniecība “Juzefova”. 1930. gadā, kad tika lemts par Naujenes pagasta jaunu robežu noteikšanu, tika izskatīts arī jautājums par pagasta nosaukumu: Naujenes vai Jezupovas pagasts ar pagasta namu Jezupovas muižā.

1936. gada “Rīgas Vēstnesī” ekskursanti šo vietu aprakstīja šādi: “45 km garais grunts ceļš no Daugavpils līdz Krāslavai vijās līču loču Daugavas labajam krastam, vietām pieiedams gandrīz pie pašas upes. No sākuma ceļš labs un apkārtne līdzena, vēlāk, pietuvojoties Krāslavai, kalnains un smilšains. Starp kalniem, īpaši pie Vasargališķiem, dziļas gravas, noaugušas krūmiem un sīkiem kociņiem. Šur tur kalnu pakājēs izkaisītas vientuļas zemnieku mājiņas, maziem lodziņiem un vienveramām durvīm. Tūliņ aiz mājiņas sākās lauki. Braucot garām Juzefovas nelielai koka baznīciņai, satiekam baznīcēnus, kas dodas uz dievnamu, gan braukšus, savos īpatnējos līnijratos, gan bariem kājām. Braucējiem zirgi labi un jau pieraduši pie auto trokšņa, jo nemaz nebaidās. Kājām uz baznīcu devās jaunatne, ģērbušies svētdienas drēbēs. Apģērbi tiešām glīti un šūti pēc jaunākās pilsētu modes.”

Otrā pasaules kara laikā Juzefovas muižas pils nodega, bet atmiņas par muižu un muižkungu Bogdanu Šahno vēl nav aizmirstas un dzīvo vietējo ļaužu atmiņās. Ekspedīcijas laikā muzeja darbinieki tikās ar Ausmu Hmeļnicku. Viņas vectēvs Jānis Lebedzs [1888-1941] bija kalējs Juzefovas muižā un viņam bija arī mācekļi, kam viņš tālāk nodeva savas amata prasmes. Daugavpils jātnieku pulkam J. Lebedzs apkala zirgus, bet Juzefovas muižas spirta brūzim izgatavoja dūmvadu.

Jānis Lebedzs bija zaudējis ģimenes atbalstu un tēva labvēlību, jo par spīti vecāku gribai apprecēja mīļoto meiteni, kas nāca no nabadzīgas ģimenes. Paņemot 2600 latu bankas kredītu (šis dokuments ir saglabājies), viņš nopirka 9 ha zemes un zirgu. Zeme toreiz maksāja 500 Ls un zirgs 1000 latu. Līdz ar zemi viņš nopirka kādreiz muižai piederošo saimniecības ēku, kuras pamati 50m x 15m ar 3 metrus augstām sienām saglabājušies līdz šodienai. Kā stiprinājums starp akmeņiem izmantots māla, salmu un kaļķa maisījums. Šeit droši vien atradās arī kalēja smēde, jo šajā vietā vēl var atrast daudz pakavu un naglu. Viņš bija viens no retajiem, kam tolaik saziņai ar pagastu un muižu bija telefons ar numuru 2 (1937. gada telefonu grāmata), jo viņam bieži vien nācās muižkungu Šahno, vai arī pagasta ļaudis aizvest uz pilsētu vai uz Juzefovas staciju. Vectēvs Jānis tika nošauts Otrā pasaules kara trešajā dienā – 1941. gada 28. jūnijā.

Ausmas Hmeļņickas vecāki kāzu dienā Juzefovas parkā. Foto no A. Hmeļņickas arhīva

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados te bija aktīva saviesīgā dzīve. Par to zināja stāstīt A. Hmeļņickas tēvs Jānis Lebedzs (1930-2023), dzimis Juzefovā, šeit pavadīja bērnību un jaunību. Vēl pēc daudziem gadiem ikreiz atgriežoties šajā vietā viņš atminējās sevi kā mazu zēnu, kas skrien cauri muižas parkam un stāstīja par labvēlīgo muižkungu, kurš bērnus cienāja ar konfektēm, atļāva spēlēties muižas parkā un dīķī zvejot zivis. Muižas zosis gan bija niknas un baidīja bērnus. Viņš atminējās arī kādu īpašu lietu – vaļa kaulu, par ko atrodam ziņas arī tā laika preses izdevumos: “pils priekšā uz seno lielgabalu akmens lodēm novietots 3-4m garais nezināma aizvēsturiska dzīvnieka kauls (varbūt riba).”

1934. gada maijā zemkopības ministrs atļāva Juzefovas muižā atvērt spirta dedzinātavu, piešķirot tam 2 ha Juzefovas muižas zemes (laikraksts „Latgolas vords”, 1934. gada 2. maijs). Spirtu ražoja no kartupeļiem, miežiem, rudziem, auzām, kurus diedzēja pagrabtelpās. Vietējie zemnieki, kas nodarbojās ar sakņkopību – audzēja kartupeļus, kurus par piemērotām cenām pārdeva Naujenes spirta dedzinātavai Juzefovas muižā (laikraksts „Brīvā zeme”, 1937.g. 12. marts). Tā bija laba peļņa. Saražoto spirtu 200 litru mucās veda uz Rīgu. Jānis Lebedzs bija beidzis grāmatveža kursus Rīgā un strādāja Naujenes spirta dedzinātavā par grāmatvedi un ekonomistu līdz 1951. gadam (to apliecina ieraksts J. Lebedzs darba grāmatiņā), kad spirta brūža iekārtas pārveda uz Kalkūniem.

Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Juzefovā iecienītas bija zaļumballes un svētki Naujenes aizsargu parkā pie Naujenes gravas. Naujenes lauksaimniecības biedrība un aizsargu nodaļa kopā ar citām sabiedriskām organizācijām šeit rīkoja Jāņu vakaru ar dziesmām, līgošanu un jāņuguns dedzināšanu, dejām un rotaļām. Te tika rīkoti arī ražas novākšanas svētki ar lauksaimniecības mašīnu un darba rīku demonstrēšanu. Svētkos spēlēja pūtēju orķestris un tika aicināti visi pagasta iedzīvotāji. Te tika rīkotas arī zaļumballes. Vīrieši spēlēja vijoli (arī vectēvs Jānis Lebedzs), jaunieši ieradās ar velosipēdiem, bet meitenes glīti ģērbušās pēc tā laika modes: visām baltas zeķītes.

Naujenes pagasta aizsargu nodaļas koncertvakara afiša, 1937

1931. gadā šeit izveidojās katoļu jauniešu biedrība (Sauleite, Nr.9, 1935)). Darbīgā vadītāja O. Koluža vadībā biedru skaits sasniedza 60: “Jaunōtnes sapulces un koru mēģinōjumi nūteik jaunajā draudzes nomā, kur pasateicūt pravestam tyka iereikōta biblioteka, losomgolds un radio, kur jaunōtne bauda jaukus atpyutas breižus, pasakavejūt pi literaturas un radio skaņom.” (Katoļu Dzeive, Nr.8 (01.08.1937)).

Pirmais koris Juzefovā tika izveidots jau 1897. gadā, bet 1937. gadā ērģelnieka B. Jermaka kunga vadībā biedrības korī bija 50 dziedātāju. Te darbojās arī Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Jezupovas nodaļas aktieru pulciņš. Īpašu atzinību guva viņu iestudētā J. Akuratera luga “Viesturs”, ko Naujenē noskatījās 1500, Krāslavā – 700, Indrā 3000 un Dagdā ap 1500 iedzīvotāju. Laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” Nr.34 (01.08.1939) toreiz tika rakstīts: “Tie dabūs redzēt jaunu priekšzīmīgi sagatavotu lugu, jaunas vēl nekur līdz šim neredzētas tautiskas dejas, piem., dvieļu deju, ko iestudējusi sab. kult. dep. māksliniece Z. Krūtaine, viņi dzirdēs arī kapt. Baloža vadīto 10. Aizputes kājnieku pulka orķestri pilnā sastāvā”. Šajā teātrī darbojās arī A. Hmeļņickas tante Helēna Locika no Jurīšiem.

Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Jezupovas nodaļas aktieru pulciņš. Foto no A. Hmeļņickas arhīva

Jezupovas L.K. jaunatnes Biedrības valde ar prāvestu A. Turku un sabiedriskiem darbiniekiem (Katoļu Dzeive, Nr.8 (01.08.1937))

Ekskursantiem demonstrē rindu sējmašīnu Jezupovas novadā (Meža Dzīve, Nr.83-84 (01.07.1932))

20. gs. periodikā atrodam arī ziņas par Ziemassvētku svinēšanu: “Skaists parodums ir Jezupovas jaunōtnei pulcētīs pi Zīmassvātku egleites…Bīdreibas vaļde ar kapelanu prīkšgolā nabeja taupējuse pyules, lai lyugtajim vīsim un ari pōrejim bīdrim byutu pēc īspējas pateikami. Nabeja aizmērsta nedz mīsa, nedz gors. Pi skaisti klōtajim goldim puļcējōs natikai jaunōtne, bet ari visi pogosta radzamōki sabīdriski darbinīki ar pogosta vacōkū prīkšgolā.”