Veneranda Putroma ir viena no pieredzes bagātākajām un arī vecākajām dziedātājām etnogrāfiskajā ansamblī “Vabaļis”. Ar savu balsi viņa piedalījusies visu četru ansambļa dziesmu albumu tapšanā, bet īpašs ir sirmgalves ieguldījums ceturtā diska “Aj, moseņa…” izveidē, kam Veneranda Putroma veltījusi savus ietaupījumus.
Ar lielu gandarījumu viņa groza rokās disku, kas veltīts senajām kāzu dziesmām. Sirmgalve ir viena no lielākajām teicējām un dziesmu zinātājām, taču pati savās kāzās apdziedāšanu neesot piedzīvojusi, arī tradicionālās kāzas ar baltu kleitu un plīvuru izpalikušas. Padomju laikos laulāties baznīcā bija aizliegts, laulības tika reģistrētas ciema padomē, kur jāvārdu savam līgavainim teica arī Veneranda. Mājās radu pulkā pieticīgi nosvinējuši. Taču nedaudz vēlāk abi slepus tomēr salaulājušies Nīcgales baznīcā, klātesot tikai vecākiem. “Nīcgales draudzes baznīckungam bija “melnais” saraksts, kurā viņš rakstīja tos pārus, kurus nedrīkst parādīt, ka viņi ir laulāti baznīcā. Tā mēs tikām šajā sarakstā un pa kluso tikām salaulāti. Es tolaik strādāju skolā, ja tur uzzinātu, ka esmu laulājusies baznīcā, būtu laukā no darba,” atceras sirmgalve.
Venerandas Putromas dzīve nav bijusi viegla, agri zaudējusi vīru, palīdzējusi izaudzināt mazdēlu, palicis neizsapņots sapnis par savu māju. Gan bērnību un jaunību, gan mūža nogali viņa pavadījusi vecā lauku pirtiņā. Kādreiz uz šīs zemes saimniekojis viņas vectēvs, kas ar abiem dēliem šeit bija sabūvējis dažādas saimniecības ēkas un arī dzīvojamo māju, izraka dīķi, no kura pirtij ņēma ūdeni. 1944. gadā vācu armija atkāpjoties visu nosvilināja. Tolaik Venerandai bija trīs gadi, bet viņa atceras, kā viss apkārt bija liesmu apņemts. Uz laiku ģimene apmetās pie radiem, pamazām savu veco pirtiņu pārbūvēja un pielāgoja pagaidu mītnei un plānoja būvēt māju. Tēvs bija sagādājis baļķus mājas celšanai, bet sākās kolhozu laiks, nekāda būvniecība netika atļauta, un baļķi nonāca malkā. “Tā es arī izaugu šajā muižā,” par veco pirtiņu teic sirmgalve. Viņas mamma agri nomira, un tēvs apņēmis par sievu mammas māsu, Venerandas krustmāti.
Veneranda pabeigusi vidusskolu un kādu laiku strādāja Āmuļu palīgskolā Arendolē. “Ar vidējo izglītību tolaik cilvēks skaitījās ļoti izglītots. Mana sirdsdraudzene aizgāja uz matemātikas fakultāti Daugavpilī, bet mani vilka uz valodu. Biju Āmuļos par audzinātāju.”
Veneranda sadraudzējusies ar puisi no Kļocku sādžas, ar kuru izveidoja ģimeni. Tā kā vīram bija liela saime, jaunajiem viņa mājā vieta neatradās, bet savu māju būvēt kolhozs neļāva. Tā abi devušies uz Ogres rajona Lauberi. Tur nāca pasaulē abas meitas, Veneranda kādu laiku strādāja par pastnieci, iznēsājot pa mājām korespondenci, tad bija pasta priekšniece. Bijušais klasesbiedrs, kurš strādāja Lauberes kolhozā, pārvilināja turp arī Venerandu, kura strādāja par iecirkņa zootehniķi un cūku fermas priekšnieci. Šajā vietā ģimene iesakņojās, iegādājās 5 govis, teļu, sivēnmāti un zirgu, iekrāja naudu. Taču padomju saimniecības sāka jukt ārā. “Tā es tos 30 gadus cēlu komunismu Ogres rajonā. Bet laikam slikti cēlu, ka neizdevās uzcelt un tas izjuka,” jautri teic sirmgalve.
Deviņdesmito gadu sākumā bija iespēja atgūt tēva zemi. Vīrs ierosinājis atgriezties Latgalē. “Ja nebūtu izjukuši kolhozi, gan jau nebūtu atgriezušies, jo Ogres rajonā bijām par pajām izpirkuši Līvānu mājiņu. Taču gribējām atgriezties uz tēva zemes.” Venerandas vīram bijusi iecere būvēt uzkalnā jaunu dzīvojamo māju, bet ģimene uz laiku apmetusies pirtiņā. Diemžēl šī iecere tā arī netika īstenota, jo vīrs smagi saslima un nomira. Mājas būvniecībai nopirktie ķieģeļi tā arī palika sakrauti kaudzē. Taču Veneranda nekad nav nolaidusi rokas, jo bija jārūpējas par bērniem, jāapkopj zeme un lopi, sirmgalve palīdzējusi arī savam mazdēlam. Viņa allaž dega par brīvu Latviju, atcerējās tēvu stāstam par Ulmaņlaikiem, kurus gribēja piedzīvot pati, devusies uz barikādēm, bet vīlusies politiķos, kuriem sava kabata izrādījusies tuvāka par tautas vajadzībām. Iztiku sev gādāja pati, gan turot lopus, gan kopjot dārzu. Vecā pirtiņa tā arī kļuva par viņas mājām, kur gandrīz 20 gadus dzīvojusi bez elektrības, iekams tā beidzot tika ievilkta.
Lai arī pašai mūžs nav bijis viegls, viņa allaž centusies palīdzēt citiem, turklāt atradusi arī laiku pašdarbībai. 2006. gadā Vaboles pagastā tika izveidots etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis”, pulcējot pagasta sievas, kas pārzina Latgalei raksturīgos garīgos dziedājumus un vietējo folkloru, kas agrāk skanēja dažādos godos un večerinkās. Veneranda Putroma aktīvi iesaistījās ansambļa darbībā. Būdama lieliska teicēja, sirmgalve ikvienu pasākumu bagātina ar dažādām teikām, ticējumiem un anekdotēm, ko krājusi visas dzīves laikā. Garīgās dziesmas skanējušas pašas ģimenē jau no mazām dienām. Katra jauna diena tika sākt ar dziesmu “Lobais reits”, kuru dziedot tika iekurta uguns pavardā, lai vārītu brokastis pašiem un ēdienu rukšiem. Ik rītu noteikti tika dziedāta arī dziesma „Dievs mūsu glābējs un stiprums”. Garīgās dziesmas tika dziedātas dažādās dzīves situācijās, piemēram, gavēņa vai veļu laikā, Ziemassvētkos un Lieldienās. Dziesma svētā Antona godam skanēja, lai mazinātu zobu sāpes un arī pērkona negaisa laikā. Viņa atceras, ka reiz ceļā pie krustmātes viņu pārsteidzis pērkons. Ienākusi istabā, sastapa krustmāti dziedam Svētā Antona dziesmu, bet bērni bija paslēpti zem gultas. Veneranda Putroma no bērnības atceras arī dažādu svētku ieražas, piemēram, Miķeļu svinēšanu. Tie esot saukti par rudens saulgriežiem, kad diena kļūst tikpat gara kā nakts. Līdz Miķeļdienai visiem lauku darbiem jābūt padarītiem, atliek tikai apart laukus. Kad raža jau novākta, ļaudis sanāk kopā pie klātiem galdiem, dzied, dejo. Tas arī bijis laiks, kad puiši sev lūkojās līgavas, lai vestu mājās saimnieci un dzimtai būtu turpinājums.
Kad ansamblis nobrieda laist klajā savu ceturto disku, radās problēmas ar finansējuma piesaisti. Kolektīva vadītājs Artūrs Uškāns stāsta, ka Veneranda Putroma bija uzreiz klāt un teikusi: “Vajag naudu? Man ir!” Sirmgalve nesen bija pārdevusi visus savus lopus un nolēma iekrātos 1800 eiro ziedot diska izdošanai, tādejādi iemūžinot ne tikai Vaboles pagasta folkloras bagātības, bet arī savu piemiņu.
Savu lēmumu viņa pamato ar to, ka vēlējusies atdarīt ar labu Vaboles pagastam, kas viņai vienmēr ir palīdzējis gan grūtā brīdī, gan ikdienā. “Kad šeit atbraucu viena ar lopiņiem un sāku saimniekot, pagasts palīdzēja, nekad neviens neatsaka, ja kas vajadzīgs. Tā ir mana pateicība,” teic Veneranda Putroma.
***
Par nozīmīgu ieguldījumu Latgaliskās identitātes un kultūras tradīciju saglabāšanā un personīgo devumu mūzikas albuma “Aj, moseņa…” izdošanā Venerandai Putromai piešķirts Augšdaugavas novada pašvaldības Atzinības raksts.
