Barikādēm – 30. Saruna ar novadniekiem, kas aizstāvēja Latviju

1991. gada janvārī notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums apturēt neatkarības atjaunošanas procesu un gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu. Lai pretotos šādai agresīvai rīcībai, ap daudzām stratēģiskas nozīmes ēkām tika izveidotas barikādes un dežūrās pie tām iesaistījās liels skaits iedzīvotāju. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās. 1991. gada janvāra barikādes ir izcils starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs.

Vēsturiskais konteksts, atminoties barikāžu laiku

Latvijas Republikas valstiskā neatkarība bija zaudēta Otrā pasaules kara laikā, kad 1940. gadā Latviju okupēja PSRS. Ne ilgstošā atrašanās PSRS okupācijas režīma kontrolē, ne uzspiestā padomju ideoloģija un represijas nespēja dzēst Latvijas tautas ilgas pēc neatkarības atjaunošanas. Izmantojot politiskās reformas, kas PSRS tika īstenotas 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, Baltijas valstu sabiedrība nepārprotami pieteica vēlmi atjaunot Baltijas valstu neatkarību. 1988. gadā Baltijas valstīs tika izveidotas tautas kustības (Latvijā – Latvijas Tautas fronte jeb LTF), kuras visai drīz paziņoja, ka to galvenais mērķis ir Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Neatkarības atgūšanas posmā LTF aktīvi sadarbojās ar abu pārējo Baltijas valstu tautas kustībām Lietuvā un Igaunijā. Spilgts sadarbības un spēka apliecinājums bija 1989. gada 23. augustā sarīkotā akcija “Baltijas ceļš”, kad cauri visām trim Baltijas valstīm dzīvā ķēdē sastājās aptuveni 2,2 miljoni cilvēku. 1990. gadā Baltijas valstu tautas kustības uzvarēja vietējo parlamentu vēlēšanās, iegūstot pārliecinošu balsu vairākumu. Arī Latvijā LTF 1990. gada martā – aprīlī notikušajās vēlēšanās guva uzvaru, kas ļāva ar vairāk nekā divu trešdaļu deputātu atbalstu pieņemt 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju. Neraugoties uz uzvaru vēlēšanās un deklarācijas pieņemšanu, reālā varas pārņemšana bija ievērojami sarežģītāka. PSRS centrālā vara neatzina Neatkarības deklarāciju, PSRS prezidents M. Gorbačovs 1990. gada 14. maijā parakstīja dekrētu par Baltijas valstu Neatkarības deklarāciju nelikumību. Jau nākamajā dienā notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums ar spēku ieņemt parlamenta (Latvijas Republikas Augstākās Padomes) ēku. Lai arī tika veidota jauna Latvijas Republikas valdība Ivara Godmaņa vadībā, sadarboties ar jauno valdību nevēlējās atsevišķas Iekšlietu ministrijas struktūras, parlamentam un valdībai nepakļāvās arī Latvijā dislocētā PSRS armija. Arī Latvijas neatkarības pretinieki apvienojās – pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas iniciatīvas Latvijas neatkarības pretinieki (Interfronte, Latvijas Republikas Augstākās Padomes frakcija “Līdztiesība”, Baltijas Karavīru savienība u.c.) apvienojās, izveidojot PSRS un Latvijas PSR pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju. Saasinoties politiskajai situācijai, 1990. gada beigās šī organizācija pārtapa par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju. Notika mēģinājumi šķelt Latvijas sabiedrību, tostarp arī pēc nacionālā principa, cenšoties pretnostatīt latviešus un citus Latvijas iedzīvotājus. 1991. gada janvārī notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums apturēt neatkarības atjaunošanas procesu un gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu. Lai pretotos šādai agresīvai rīcībai, ap daudzām stratēģiskas nozīmes ēkām tika izveidotas barikādes un dežūrās pie tām iesaistījās liels skaits iedzīvotāju. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās. 1991. gada janvāra barikādes ir izcils starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs.

Neraugoties uz M. Gorbačova solījumiem neizmantot vardarbīgas metodes varas maiņai Baltijā, Lietuvā un Latvijā 1991. gada janvārī notika PSRS armijas un iekšlietu struktūru uzbrukumi vietējām varas iestādēm un stratēģiskiem objektiem. Latvijā situācijas saasināšanās savu augstāko eskalācijas punktu sasniedza 14.–20. janvārī, kad notika periodiski PSRS specvienību kaujinieku uzbrukumi Latvijas varas iestādēm. Šajos uzbrukumos gāja bojā dienesta pienākumus pildoši darbinieki un civiliedzīvotāji: milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, Iekšlietu ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, skolnieks Edijs Riekstiņš, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. 1990. gada 21. janvārī negadījumā (barikāžu būvniecības laikā pie Augstākās Padomes ēkas) bojā gāja Ilgvars Grieziņš. Sabiedrības aktīvā iesaiste, bloķējot pieejas valsts pārvaldes iestādēm un stratēģiskiem objektiem (barikādes), izjauca mēģinājumu gāzt likumīgo varu Latvijas Republikā. Cīņā ar agresoriem 1991. gada janvārī prasmīgi tika izmantotas nevardarbīgās pretošanās metodes. Pēc valdības un LTF aicinājuma ap valstiski svarīgiem objektiem operatīvi tika izveidotas barikādes, ko apsargāja neapbruņoti civiliedzīvotāji. Barikāžu izveidošanā iesaistījās iedzīvotāji no visas Latvijas, lauku reģionu pārstāvji ieradās ar smago lauksaimniecības, mežizstrādes u.c. tehniku. Tika organizētas dalībnieku dežūras un, ja nepieciešams, nodrošināta regulāra dalībnieku nomaiņa. Brīvprātīgie piegādāja pārtiku, bija sagatavoti medicīniskās palīdzības sniegšanas punkti, kuros dežurēja mediķi. Barikādēs tiešā veidā piedalījušies aptuveni 40–50 tūkstoši cilvēku, netiešā veidā dažādos mītiņos – vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Katrā objektā barikādes tika veidotas, vadoties pēc reālās situācijas. Veidojot barikādes ap Ministru Padomes ēku, tika izmantotas gan smagās automašīnas, tās novietojot ciešā kolonnā, gan arī kokmateriāli. (No Ministru kabineta izstādes ”Ceļā uz Latvijas valsti”).

Novadnieki barikādēs – Jānis Ģipters

Situācijai saasinoties palīdzēt Latvijas valsts tapšanai atsaucās cilvēki no visas Latvijas, tostarp arī no Daugavpils novada. Informāciju par notiekošo iedzīvotāji smēlās no radio, kur arī atskanēja aicinājums doties aizsargāt svarīgos objektus. Viņu vidū bija arī Jānis Ģipters, kurš dzīvo Vaboles pagastā. Tolaik viņš strādāja vietējā kolhozā un bija nedaudz vecāks par 30 gadiem. Sākumā neviens nezināja, kurā vietā nāksies būt. Vabolietis atzīmē tā laika vietējos entuziastus - elektromehāniķi Jāni Rageli un melioratoru Jāni Šaušu, kuri lielākoties arī bija visu noorganizējuši:

”Kad sakās Barikāžu laiks, viņi sarunāja transportu – lielo Kamazu ar piekabi, kurā ievietoja kāpurķēžu traktoru. Bija arī cita smagā tehnika, jau neatceros. Vabolieši devās uz televīzijas pussalu, lai veidot barikādes pie televīzijas torņa. Vēlāk ar transportu (Moskviču 412) izpalīdzēja arī vietējā kolhoza priekšnieka šoferis Jānis Zeļinskis, kurš ik pēc diennakts veda cilvēkus dežūras nomaiņai.”

Jānis Ģipters bija viens no daudziem vaboliešiem, kas devās uz Barikādēm

Ģipters atminas, ka ierodoties Rīgā izbrīnīja lielais tehnikas daudzums - smagās automašīnas un krāni bija it visur. Divās stundās pie televīzijas torņa salika milzīgos paneļus, ar kuriem aizbloķēja ceļu, atstājot tikai šauro eju cilvēkiem. Tornī atradās miliči un, ja notiktu apšaude, tad vabolieši būtu pa vidu. Taču viss beidzās laimīgi, apšaudes nebija, un netika dzirdēti arī šāvieni, neskatoties uz to, ka tajās dienās traģisko notikumu Rīgā netrūka. Mašīnās pa radio nemitīgi klausījās pēdējās ziņas, sekoja līdzi notikumiem. Apkārt valdīja vienotības gaisotne. Cilvēki bija izpalīdzējuši ar ēdienu, kurš kā varēja:

”Atceros piebrauc kravas mašīna (Gaz 53), apstājas, izkāp kāda dāma. No aizmugures attaisa mašīnai durvis, paņem lielu siera ripuli un iedod mums, kas dežurējam,” atminas Jānis, piebilstot, ka arī kopumā tiem, kas piedalījās barikādēs tika noorganizēts ēdiens, tādēļ par šo domāt nevajadzēja.

Motivācija visiem bija viena – atgūt savu, neatkarīgu republiku. Jānis Ģipters saka, ka daudzi tagad prasa vai darītu to pašu, vai dotos uz barikādēm, uz ko viņš atbild: ”Ar kājām aizietu!”

Tautfrontietis – barikāžu dalībnieks Roberts Kudiņš diskusijā ar vaboliešiem (J. Ģipters pa labi)

Patlaban Jānis strādā kā vadītājs Vaboles pagastā, un labprāt arī jaunai paaudzei izstāsta kā ir gājis barikādēs. Viņam ir piešķirta medaļa un pateicības raksts par dalību 30 gadu senos notikumos. Tiek ņemta dalība arī Skrindu dzimtas muzeja pasākumos, kas ir veltīti tiem notikumiem.

No Vaboles pagasta, izņemot pašu Jāni Ģipteru un Jāni Rageli, barikādēs piedalījās: Jānis Pabērzs, Vitālijs Keišs, Jānis un Voldemārs Sauši.

Tautas vienotība

Novadpētnieks un vēsturnieks Romualds Gadzāns atceras Atmodas laikus tā: ”Padomju Savienībā valdīja krīze – gan ekonomiskā, gan politiskā. Tajā laikā neviens nevarēja paredzēt ar ko Perestroikas periods beigsies. Labi, kas viss beidzās diezgan miermīlīgi, jo varēja būt arī citādi. Barikādes bija notikušas arī Igaunijā, bet ne tik izteikti un spilgti kā pie mums, jo Rīgā bija arī upuri.”

Viņš piebilst, ka Barikādes skaidri iezīmēja Padomju valsts agoniju tanī laikā. Vēl bija spēki, kas vēlējās to glābt, bet īstenībā nekas jau nebija glābjams. Tauta pierādīja savu vienotību un nostāju, ka mēs varam pastāvēt par savu neatkarību.

Romualds uz Barikādēm devās kopā ar novadniekiem – Edgaru Ivbulu, Eduardu Jukšu, Gunāru Komarovski, Pēteri Malnaču. Viņi bija pirmie, kas brauca tieši Zaķusalā. No Līksnas piedalījās arī Daris Žuks, Alfons Skrinda, Jānis Teniss, Francis Rimicāns, Peteris Kapčjunas, Andris Slics. Vēlāk uz barikādēm devās arī cita līksniešu grupa. Kā atminas novadpētnieks - laiks bija diezgan vējains un auksts.

”Pilnīgi visos mītiņos neesmu bijis Atmodas laikā. Tā bija vairāk ”runāšana”. Barikādēs savukārt bija jānostājas – kurā pusē tu īsti esi. Man vēl bija mazi bērni. Gribējās, lai viņi dzīvo brīvā Latvijā. Zaķusalā, vējā pie torņa, tanī naktī es sapratu, ka arī turpmāk nebūs viegli,”  tā savu motivāciju skaidro R. Gadzāns.

Notikumu fotoliecinieks

Barikāžu laikā Rīgā devās arī kalupietis Rihards Seilis. Patlaban viņš nodarbojas ar lauksaimniecību, bet tajos laikos strādāja par fotogrāfu. Rihardam barikāžu laiks iesākās līdz ar 1991. gada 13. janvāri, kad notika traģiskie notikumi Viļņā. Tolaik visi klausījās radio, daudzi arī televīziju:

”Mēs, jaunie cilvēki, klasesbiedri, diezgan kuplā skaitā devāmies uz Vislatvijas tautas sapulci. Tā arī devāmies ar kolhoza autobusu un šoferi. Autobuss bija praktiski pilns ar kalupiešiem.”

Rihards Seilis atrāda paša uzņemtās foto liecības

Neskatoties uz to, ka pa ceļam autobuss bija salūzis, uz manifestāciju Rīgā visi tika. Tajā cilvēku bija milzum daudz, kas ir palicis atmiņā, turpina Rihards. Kad jautājums jau stāvēja par došanos barikādēs, jāatceras, ka tie vēl joprojām faktiski bija komunistu laiki. Uz visu to priekšniecība skatījās ”gariem zobiem”. Nevarēja vienkārši paziņot, ka dodies uz barikādēm, jo tam varētu būt arī zināmas sekas. Galu galā došanās uz tām tika noorganizēta, un kopumā Rīgā Rihards ar saviem līdzgaitniekiem pavadīja trīs dienas. Viņš atzīmē Leonardu un Jāzepu Draškas, Ivaru Grosbergu, Imantu Rancānu, Ilmāru Griķi, Heinrihu Kivlenieku, u.c. kalupiešus, kas toreiz devās, lai aizstāvēt Latviju.

”Paņēmu līdzi somu ar fotoaparātu, lai varētu veikt fotoreportāžu no notikumu vietām, kas paliktu vēsturiskai atmiņai. Mēs pārsvarā atradāmies ap Doma laukumu, pie radio mājas. Bail nebija, jo visi bija noskaņoti diezgan miermīlīgi. Naktī gulējām Doma baznīcā uz soliņiem,” stāsta Seilis.

R. Seiļa piemiņas apbalvojums par dalību barikādēs

Cilvēki apkārt bija ārkārtīgi draudzīgi savā starpā, un kopēja atmosfēra, kas valdīja Rīgā bija laba. Viens otram izpalīdzēja, kā varēja. Laikapstākļi nebija īpaši bargi, varbūt neliels sals, naktī kurināja ugunskurus, turpina kalupietis.

Kopējais fotogrāfiju apjoms, ko nofotografēja Rihards bija liels. Laika gaitā daudzas fotofilmiņas ir zudušas. No tām, kuras saglabājās var redzēt daudzas ainas – gan no Zaķusalas, kur ir redzami plakāti, kas uzkārti uz televīzijas ēkas ar uzrakstiem ”Par brīvu Zaķusalu brīvā Latvijā! Smaidīsim un uzvarēsim!”, gan dažādas smagās tehnikas pārvietošanās pa Rīgas tiltiem, gan ugunskuri pie tagadējās Ministru kabineta ēkas (Brīvības, bet toreiz vēl Ļeņina ielā), ka arī plakāti ar pretpadomju aģitāciju u.c.

Kā skaidro barikāžu laika iemūžinātājs, PSRS sabrukšanas process tika iekustināts jau iepriekš. Tolaik daudzi klausījās radio ”Amerikas balss” un ”Brīvā Eiropa”, mājās lasīja vecos žurnālus, grieza ārā Latvijas krogus, zināja himnu: ”Agri vai vēlu jebkurā gadījumā bija jānotiek šim procesam”.

Riharda Seiļa vēsturiskās fotogrāfijas var apskatīt galerijā zemāk.

Kā ziņo oficiālā izdevēja ”Latvijas Vēstnesis” uzturētā valsts, pilsoniskās un tiesiskās informācijas platforma lvportals.lv: ”1991. gada janvāra barikādes Rīgā bija viens no Trešās atmodas laika izšķirīgajiem brīžiem. 1990. gada nogalē Baltijā parādījās reāli draudi par “PSRS prezidenta pārvaldes” ieviešanu, kas nozīmētu faktisku pasludinātās neatkarības likvidēšanu. Barikādes ilga no 13. līdz 27. janvārim, kad, saskaroties ar apņēmīgu neatkarības aizstāvju pretestību un nosodošu pasaules reakciju, PSRS vadība atteicās no nodoma izmantot militāru spēku. Barikāžu laiks Latvijai prasīja septiņas dzīvības.”

Šo notikumu 30. jubilejā nevarēsim pulcēties kopā, tādēļ ikkatrs tiek aicināts barikāžu notikumus izzināt un atcerēties interneta tiešraidēs, televīzijā un radio.

Autors un foto: Dainis Bitiņš Rakstā izmantotie vēsturiskie barikāžu foto: no Riharda Seiļa arhīva.