Marts visā pasaulē tiek atzīmēts kā sociālā darba mēnesis. Šogad 19. martā tiek svinēta Vispasaules sociālā darba diena, taču sociālās jomas speciālistiem tā ir ikdiena.
Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja Vija Sibirceva katru rītu nāk uz darbu ar smaidu, ko dāvā ne tikai kolēģiem, bet arī klientiem. “Tā nav aizsargreakcija, vienkārši tāda es esmu,” teic Vija, kura jau ilgus gadus strādā sociālajā jomā, palīdzot cilvēkiem risināt dažādas problēmas.Jaunībā mammas mudināta Vija devās studēt par sociālo darbinieku, toreiz nemaz neapjauzdama, cik smagu un nopietnu jomu izvēlējusies.
Labs vārds zāļu vietā
Vija dzimusi Kalupes pagastā. Pēc Kalupes pamatskolas un Vaboles vidusskolas absolvēšanas devās studēt par farmaceiti uz Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolu. Pabeigusi studijas, pēc nosūtījuma nonākusi strādāt Višķu pagastā par aptiekas vadītāju. Višķos satikusi savu otro pusīti, izveidojusi ģimeni. Darbs farmācijā ļoti paticis, un dažkārt Vija prāto, ka labprāt atgrieztos šajā jomā, ja vien atgriešanās ceļš nebūtu pārāk sarežģīts.
“Darbs farmācijā saistīts ar cilvēkiem. No vienas puses tu izsniedz viņiem medikamentus, visu izstāsti par to lietošanu un darbību. Bet no otras puses tu palīdzi viņiem ar vārdiem, kas ir kā otrās zāles,” saka Vija, pie kuras visi apkārtnes iedzīvotāji allaž gājuši pēc palīdzības un padoma. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas turpmākajos plānos. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Vija neatgriezās aptiekā, bet izlēma studēt sociālo darbu Vadības un sociālā darba augstskolā "Attīstība". Ieguvusi sociālā darbinieka diplomu, sāka darba gaitas Višķu sociālās aprūpes iestādē, kuru vadīja vairākus gadus. Lielākoties tas bija darbs ar gados veciem ļaudīm, kas Vijai ļoti patika. Taču pēc kāda laika viņa uzrunāta strādāt novada pašvaldības Sociālajā dienestā, kur jau kopš 2009. gada vada sociālo pakalpojumu nodaļu.
Darbs nav viegls, saka Vija, jo saistīts ar cilvēku problēmu risināšanu, kas prasa ne vien zināšanas, bet arī empātiju, pacietību un lielu iekšēju enerģiju. Sociālais darbs ir arī morāli smags, jo saistīts ar lielu garīgu piepūli, sarežģītas informācijas apstrādi. Tajā pat laikā sociālajam darbiniekam jābūt savaldīgam, psiholoģiski noturīgam. Vijai izdodas ik dienu sagaidīt klientus ar smaidu. “Iekšēji esmu ļoti pozitīvs cilvēks, tāpēc savilkt dusmīgu seju man ir grūti. Es uz visām lietām skatos pozitīvi, esmu apmierināta ar dzīvi, tāpēc arī ar klientiem ir vieglāk runāt.” Vija atzīst, ka iemācījusies nelaist caur sevi svešas problēmas, uzklausa, palīdz rast risinājumu un savlaicīgi distancējas.
“Mūsdienās sociālais darbs sabiedrībā ir tikpat nepieciešams kā ārsta, policista vai pedagoga profesija, jo palīdz cilvēkiem rast izeju krīzes situācijās.” Vija pārliecināta, ka gan mediķa, gan sociālā darbinieka profesija balstās uz humānismu un cilvēkmīlestību. Gan pie ārsta, gan sociālā darbinieka cilvēks nenāk aiz gara laika, bet lai lūgtu palīdzību.
“Mūsdienās sociālajam darbiniekam daudz jāmācās, jāgūst jaunas zināšanas, jāapmeklē semināri. Lai palīdzētu cilvēkam, nepieciešama profesionāla augstākā izglītība, zināšanu pilnveidošana,” saka Vija Sibirceva.
Sabiedrība kļūst vienaldzīgāka
Ikdienā Vijas pienākumos ir palīdzēt dažādām klientu mērķgrupām saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Viņa atzīst, ka kopš 2009. gada, kad sāka strādāt šajā jomā, pakalpojumu klāsts ir kļuvis ļoti plašs un daudzveidīgs.
“Kādreiz bija tikai aprūpes mājās pakalpojums, ilgstoša sociālā aprūpe veciem cilvēkiem un dienas centrs. Gadiem ejot, piedalāmies dažādos projektos, tāpēc pakalpojumu klāsts izveidojies plašs, ir krīzes centra un dienas aprūpes centra pakalpojumi, grupu dzīvokļi, specializētās darbnīcas personām ar garīga rakstura traucējumiem, ģimenes asistenta un psihologa pakalpojumi.” Apvienojoties diviem novadiem, arī darba kļuvis vairāk, ir daudz vairāk klientu un arī problēmu. Taču ar visu var tik galā, visam tiek rasta izeja un risinājums.
Augšdaugavas novadā vienmēr vispieprasītākais ir bijis ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojums veciem cilvēkiem un aprūpe mājās. “Mūsdienās daudzu veco ļaužu tuvinieki ir aizbraukuši uz ārzemēm un vecie cilvēki palikuši vieni, tāpēc viņiem nepieciešama aprūpe mājās vai ilgstoša aprūpe. Šo klientu skaits pieaug,” saka Vija. Viņa ievērojusi arī negatīvu tendenci, proti, liela sabiedrības daļa neinteresējas par saviem vecākiem vai vecvecākiem, cenšas nogrūst uz pašvaldību, līdz ar to viss gulstas uz sociālo darbinieku pleciem, kuriem ir jārisina šīs problēmas, jāpiedāvā ilgstoša aprūpe vai aprūpe mājās, jo nevienu nedrīkst atstāt bez palīdzības. “Tuviniekiem ir pienākums piedalīties savu ģimenes locekļu problēmu risināšanā, bet viņi nevēlas, uzskata, ka to izdarīs sociālais darbinieks viņu vietā. Ja bērni ir ievietojuši sociālās aprūpes iestādē savus vecākus, šis pakalpojums ir jāapmaksā, bet ir tādi, kas pazūd ārzemēs un vairs nav sazvanāmi, maina adresi, izvairās no atbildības. Rezultātā par visu maksā pašvaldība. Diemžēl sabiedrība kļūst vienaldzīgāka.” Taču esot arī labi piemēri, kad bērni regulāri seko savu vecāku ikdienai pansionātā, interesējas, apciemo.
Ļoti pieprasīts ir krīzes centra pakalpojums, ko sniedz personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušajiem novada iedzīvotājiem. Klientam tiek nodrošinātas naktsmītnes, aprūpe un ēdināšana. Krīzes centrā bieži vien nonāk cilvēki, kuru mājoklis cietis ugunsgrēkā.
Vija Sibirceva atzīst, ka darbs sniedz gandarījumu, ja klients aiziet apmierināts un pateicīgs, taču tā nenotiek vienmēr. “Gadās, ka klients atnāk lūgt pakalpojumu saviem vecākiem, saņem detalizētu informāciju, ar kādām institūcijām jāsadarbojas, pie kādiem ārstiem jāiet, kādas izziņas vajadzīgas. Kad visu izstāsta, klients saka – jūs neko nepalīdzējāt. Tas ir sāpīgi, jo tu visu centies izskaidrot, bet klients vienaldzīgi uztver, viņam vajag tūlīt un tagad, turklāt pats neko nevēlas darīt. Un aiziet neapmierināts,” saka Vija un atgādina, ka ikvienam jābūt līdzatbildīgam, saņemot pakalpojumu, nevar visu novelt uz sociālo dienestu.
Ikdienas darbā dažādu negāciju netrūkst, tāpēc ir svarīgi pašam sociālajam darbiniekam neizdegt. Lai tas nenotiktu, katru gadu tiek rīkotas supervīzijas, kuru laikā darbinieki atgūst enerģiju, psiholoģisko līdzsvaru un sirdsmieru. Atslēgties no darba lietām Vija cenšas arī ikdienā. “Kādreiz mēdzu darbu ņemt mājās, bet nekas labs nesanāca, jo rezultātā tu neesi atpūties un no rīta ar to pašu domu mosties un brauc uz darbu.” Dzīvojot laukos, Vija cenšas rast mieru dabā, dodas pastaigā pie ezera, dara dažādus lauku darbus, kas palīdz atslēgties un atpūsties.
Sociālā darba mēnesī un profesionālajos svētkos Vija Sibirceva vēl saviem sociālā darba kolēģiem izturību, enerģiju, veselību un gandarījumu par paveikto.
Augšdaugavas novada Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova:
“Vijas izvēlētā profesija nav nejaušība. Būt par sociālo darbinieku tā ir misija, kas savā ietvarā iekļauj zināšanas, prasmes, pacietību, toleranci. Ar katru darba soli ir jābūt atbalstošai izpratnei, dažreiz tiešām “jāiekāpj klienta kurpēs”. Dažreiz gadās, ka ir personīgās šaubas un profesionālās grūtības, bet tas nav par Viju.
Darba kolēģi vienmēr nāk pie Vijas pēc uzmundrinājuma vai padoma sociālo pakalpojumu jomā kā pie “zāļu skapīša”, kur vienmēr ir pieejama supervīzija, iespējas mācīties un stiprināt ticību savai profesionalitātei un profesijas attīstībai, kā arī sociālā darba kopīgai virzībai novada iedzīvotāju labā.”
