Viena no skaistākajām un apmeklētāju iecienītākajām vietām Daugavpils novadā ir Līksnas muižas parks, kur iegriežas gan kāzu viesi, gan tūristi. No senās grāfu Plāteru muižas pāri palicis vien ēkas mūra stūris, kura galā apmetušies stārķi, kā arī senā kapela, kas ilgus gadus bija lemta aizmirstībai un bojāejai, iekams nonāca īstajās rokās. Līksnieši Biruta un Leonards Ondzuļi pirms dažiem gadiem ēku iegādājas savā īpašumā, lai neļautu tai iet bojā, un soli pa solim iedveš tajā dzīvību.
Cenšas saglābt piemiņu par grāfiem
Lēmums iegādāties kapelu ticis pieņemts pusstundas laikā, stāsta Biruta. Esot padzirdējuši, ka īpašniece ēku pārdod un par to interesējas svešinieki. Negribējuši, lai kapela nonāk nezināmās rokās, jo tad tā varētu kļūt nepieejama vietējiem. “Atdevām visus savus ietaupījums. Nezinu, cik tas bija prātīgi. Sākums nebija viegls. Tagad gan ir prieks par paveikto,” saka Biruta. Trīs gadu laikā abi ar vīru patiesi daudz paveikuši. Pat daudziem vietējiem kapela bijis īsts atklājums, jo iepriekš to skatam slēpa krūmi, dažādi atkritumi, suņu būdas un gruveši. Pirmais gads pagājis, izvācot no ēkas gružus, kas te bija glabājušies vēl kopš padomju laika, kad kapelā bija ierīkota ģipša plākšņu ražotne. Aizmūrētajā altāra daļā vēl atradās plākšņu pārpalikumi, kas raisīja alerģisku reakciju, visapkārt padomju laiku kultūrslānis – tukšas pudeles un konservu kārbas. Jumts bija ļoti bēdīgā stāvoklī, caur lielajiem caurumiem ūdens gāzies iekšā. Leonards centies salāpīt sapuvušo jumtu, lai pasargātu ēku no nokrišņu postažas. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem bija demontēt ūdenstorni, kas padomju gados tika uzbūvēts uz kapelas altāra daļas. Vienā kapelas daļā saimnieki ierīkojuši apkurināmu telpu, kur var pulcēties arī ziemā un omulīgā gaisotnē iemalkot tasi tējas, ierīkotas arī labierīcības. Kapelas centrā izveidota neliela ekspozīcijas telpa, kur krājas dažādas senlietas, tostarp no pašu ģimenes krājumiem. Sakopta arī kapelas apkārtne un izbūvēta lapene, kur uzkavēties pašiem un aicināt atpūsties apmeklētājus.
Kad uzkopšanas darbi bija pabeigti, prātojuši, ko darīt tālāk, jo saviem spēkiem vien atjaunot ēku neesot iespējams. Tā kā kapela ir kultūrvēsturiska ēka, jebkādi rekonstrukcijas darbi saimniekiem jāsaskaņo ar atbildīgajām instancēm. Lai varētu rakstīt projektus, Biruta izveidoja biedrību “Līksnas muižas kapela”, un jau īstenojusi dažas ieceres. Pirms gada ar Daugavpils novada domes atbalstu iegādāts virtuves aprīkojums – virtuves kombains, galda piederumi un stendi. Šogad biedrībai “Līksnas muižas kapela” izdevies piesaistīt ES līdzekļus savam projektam, kas ļāva uzstādīt jaunus ieejas vārtus un kriptas ieejas durvis, kā arī nomainīt griestu pārsegumu, jo sapuvušie dēļi draudēja uzkrist uz galvas. Jau pērn biedrība sagatavojusi tāmi ēkas kultūrvēsturiskās izpētes veikšanai un plāno sadarbībā ar Daugavpils novada kultūras mantojuma daļu un Latvijas Kultūrkapitāla fondu meklēt iespēju renovēt ēkas jumtu. Tas esot svarīgākais uzdevums tuvākajam laikam.
Darbs visam mūžam
Interese par vēsturi Birutai radās jau skolas gados, pateicoties Vaboles vidusskolas vēstures skolotājai Raisai Žilinskai. Šajā priekšmetā pieraksti burtnīcā bijuši visbagātākie. “Vabolē mācījāmies bijušajos Plāteru staļļos. Tur bija visādas leģendas un spoku stāsti, varbūt arī tas vairoja interesi par Plāteriem,” prāto Biruta. Iespējams, tieši interese par vēsturi palīdzēja pieņemt lēmumu par labu kapelas iegādei. Pati Biruta gan kļuva par krievu valodas skolotāju un veltījusi pedagoga darbam visu dzīvi, šobrīd māca krievu valodu Sventes vidusskolas skolēniem. Viņa sapņo, ka pēc aiziešanas pensijā būs vairāk laika vēstures izpētei, taču līdz tai vēl esot tālu. “Ar kolēģi esmu noslēgusi derības, ka aiziešu pensijā jau nākamajā dienā, tiklīdz to varēšu darīt,” jautri teic Biruta. Leonards ilgus gadus nostrādājis Valsts meža dienestā, ieguvis otru augstāko izglītību, kas nepieciešama viņa darbā, taču vienlaikus ar augstskolas diplomu saņēma darba uzteikumu, jo visā valstī meža dienests tika reorganizēts. Taču zināšanas tāpat noder, turpinot darboties ar meža nozari saistītā jomā. Abi izaudzinājuši trīs bērnus, sagaidījuši jau četrus mazbērnus. Meita Ligita ar ģimeni jau pirms laika pārcēlās uz dzīvi Spānijā un visticamāk tur arī paliks, prāto Biruta. Abi dēli Kaspars un Valdis dzīvo tepat Latgalē.
Brīvos brīžus Biruta un Leonards pavada kapelā, kur darba pietiek jebkurā gadalaikā. Vasarā zāles pļaušana vien prasa daudz laika. Birutai patīkot rušināties arī pa zemi, ierīkot puķu dobes. Viņa atzīst, ka augsne ap kapelu esot daudz bagātīgāka nekā pašu netālu esošajā saimniecībā. Turklāt ik pa laikam no zemes var izrušināt kādu lausku, kas visticamāk palikusi no muižnieku laikiem. “Bērni smejas, ka esam sev nopirkuši vasarnīcu, dzīvojot laukos. Te ir ļoti laba aura,” saka Biruta. Lai arī zem kapelas reiz atradušies apbedījumi, viņa te nekad nav jutusies neomulīgi. “Pirmo reizi, kad vakarā paliku ilgāk strādāt dārzā, atjēdzos, kad bija jau satumsis. Iegāju tumšajā kapelā, taču sajutos ļoti labi. Grāfi Plāteri mūs ir pieņēmuši.”
Vēsture nenoveco
Līksnas muižas kapela ir baroka stila arhitektūras piemineklis, celta 1770. gadā, un ir vienīgais Līksnas muižas apbūves objekts, kurš saglabājies līdz mūsdienām. Diemžēl visi vēsturiskie arhīvi atrodas Polijā vai Baltkrievijā, Birutai izdodas vien pa kripatiņai savākt kādus vēstures faktus, taču nevar zināt, vai tie ir ticami vai tikai fantāzijas auglis. “Reiz bija atbraukuši lietuvieši, viens metās dārzā un apgalvoja, ka tur jābūt apraktai porcelāna servīzei. Man tur bija puķu dobe izveidota. Lūdzu, lai tagad nerok, bet atbrauc rudenī,” stāsta Biruta. Nesen Biruta uzzinājusi, ka Mežciemā dzīvo grāfa Plātera ārlaulības meitas Rozas pēcteči, ar kuriem izdevies sazināties un aprunāties. Roza esot dzimusi Viļņā, bet grāfs viņu iekārtojis Līksnas muižā, kur viņa izaugusi un bijusi priviliģēta kalpone. “Vairāk ar Plāteru dzimtas izpēti nodarbojas Skrindu dzimtas muzejs. Tas viss prasa laiku. Ceru, ka pēc aiziešanas pensijā visu izpētīšu sīkāk,” saka Biruta.
Par pašu kapelu esot zināms, ka to grāfi ļāvuši izmantot vietējiem kā dievnamu, iekams tuvākā apkaimē tika uzcelta pirmā baznīca. Vēlāk grāfi to izmantoja kā dzimtas kapliču. Biruta stāsta, ka apbedījumi kriptā atradušies vēl padomju varas sākumā, bet tika izvazāti, kaut kas ticis pārapbedīts. Pati kripta ir samērā labi saglabājusies. Tumšajā telpā uz sienas ieskrāpēts gada skaitlis “1941”. Padomju gados šeit tika uzglabāti kartupeļi, tāpēc pirmās nišas pie ieejas tika izlauztas, veidojot apcirkņus, taču Biruta ar Leonardu jau sagādājuši materiālu, lai tās atjaunotu sākotnējā izskatā. Par kriptu tūristi interesējas visvairāk, jo šajā telpā joprojām valda neparasta aura.
Ar dažādiem eksponātiem pamazām tiek papildināta ekspozīcija kapelā. Tā radusies diezgan spontāni. “Pirmais, kas ienāca prātā, – beidzot būs vieta, kur nolikt vīramātes skaisto drēbju skapi, jo mājās nebija vietas,” teic Biruta. Skapim piebiedrojusies dāvāta kumode, senlaicīgs dīvāns, kuram līdzīgs atrodas Raiņa mājā Berķenelē, un daudzas citas senlietas. Restaurāciju gaida divi koka svečturi, kas te nonākuši no Sunākstes baznīcas, kur mētājušies šķūnī. Biruta iecerējusi jau šogad savest kārtībā vīramātes stelles, lai vietējās sievietes var apgūt aušanas pamatus, jo interese par aušanu esot liela. Savukārt nākotnes plānos esot īstenot kādu projektu, lai varētu atjaunot kapelu no iekšpuses.
Apejot kapelu riņķī apkārt, var redzēt, kādu ļaunumu tai nodarījis laika zobs un vandāļi. Padomju gados vairākas vēsturiskās logu ailes aizmūrētas, sienās izlauzti caurumi. Taču priecē, ka beidzot ēkai ir īsti saimnieki, kam ir svarīgi saglabāt vēsturiskas liecības.
Lai arī kapela ir savas atdzimšanas sākumposmā, tai jau ir liela nozīme Līksnas pagasta kultūrtelpā. Šeit notikuši dažādi pasākumi sadarbībā ar pagastu, Līvānu novada Gardēžu klubu, audžuģimeņu biedrību “Muna sāta”, notiek Muzeju nakts pasākumi, tiek rīkotas dažādas izstādes. Sadarbībā ar pagasta aktīvo sieviešu apvienību “Saules taka”, kurā darbojas arī Biruta, tiek rīkotas ražas balles, kad pagalmā uz ugunskura top garda zupa. Par jauku tradīciju ir kļuvusi Jāņu sumināšana un vainagu pīšana, grāfienes Emīlijas Plāteres dzimšanas dienas svinēšana, kad tiek godināta ne tikai poļu nacionālā varone, kura ir dzīvojusi Līksnas muižā, bet suminātas arī Līksnas pagasta sievietes. Šogad pandēmija izjaukusi daudzus plānus. Pēc projekta realizācijas paguvuši vien sarīkot rudens ražas svētkus, taču Biruta domā šo laiku izmantot lietderīgi un ķerties pie daudzu citu ieceru īstenošanas.
Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā biedrības „Līksnas muižas kapela” dibinātājai Birutai Ondzulei piešķirts Daugavpils novada domes Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu Līksnas pagasta kultūras mantojuma saglabāšanā, uzņēmību biedrības projektu īstenošanā un aktīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē.
