Būt par skolotāju – sapnis kopš sākumskolas laikiem
29.09.2023
AKTUĀLI
Jaunā Ilūkstes Raiņa vidusskolas sporta skolotāja Anita Smane par sevi teic tā: “Es esmu meitene no laukiem un ar to lepojos. Pati esmu mācījusies Ilūkstes 1. vidusskolā, tāpēc ir vēl lielāks prieks šeit atgriezties un mācīt skolēnus. Agrāk domāju, ka man ir bail no visa jaunā, no pārmaiņām, bet patiesībā man tas patīk, jo tā es attīstos un uzzinu par sevi ko jaunu.” Anita ir ļoti pozitīvs cilvēks, vienmēr smaidīga, atsaucīga, ar prieku un mīlestību dara savu darbu, jaunās skolotājas moto ir: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Visu laiku attīsties un esi kustībā!”
Pēc astoņiem gadiem atgriezties savā skolā
Skolotāja Anita pati nāk no laukiem, skolas laikā dzīvoja apmēram pa vidu starp Ilūksti un Daugavpili, bet savus skolas gadus pavadīja Ilūkstē, mācoties Ilūkstes 1. vidusskolā. Anita stāsta: “Pat mana mamma vēl aizvien atceras manu sākumskolas skolotāju Ingrīdu Siņuku. Man ļoti patika pie viņas mācīties. Tagad man arī prieks satikt viņu – tikpat smaidīgu un foršu kā agrāk. Kopš tā laika, kad viņa mums bija klases audzinātāja sākumskolā, man bija radies mazais sapnītis, ka vēlos kļūt par skolotāju, kā Ingrīda Siņuka.” Anita skolas laikā arī aktīvi nodarbojās ar sportu, braukāja uz dažādām sacensībām gan Latvijā, gan ārzemēs: “Esmu pateicīga skolotājai Sandrai Dilānei, ka mani iepazīstināja ar sporta pasauli, ka uzaicināja trenēties. Pati, iespējams, neko tādu nebūtu uzsākusi, bet, pateicoties viņai, esmu tur, kur esmu šobrīd.” Pamatskolas un vidusskolas gadus Anita mācījās skolotājas Birutas Gičevskas klasē. Anita skolotāju atceras ar bijību un cieņu, vislabākie skolas gadi pavadīti pie viņas. Jaunā skolotāja teic, ka arī klase bija aktīva, saliedēta, visi kopā piedalījās dažādos pasākumos, konkursos un skolas aktivitātēs. Anita stāsta: “Būtībā viss, ko es daru šobrīd, man nāk no skolas laikiem – cieņa un patika pret skolu, skolotājiem, mīlestība pret sportu un tautas dejām, ko ir radījis skolotājs kā personība. Skolotājs ir ielicis to pamatu, to attieksmi, mācīšanās procesa patiku. Jāsaka, ka Ilūkste bija manas otrās mājas veselus 12 gadus, tāpēc arī ir vēlme te atgriezties un būt, jo šeit glabājas manas labākās atmiņas. Šodien atkal esmu skolā, tikai jaunā statusā.” Jaunā skolotāja ir patiesi priecīga, ka ir atgriezusies atpakaļ savā skolā: “Es šeit atgriezos un jutos ļoti droši, jo apkārt ir tie paši skolotāji, kas bija mums līdzās, kad pati mācījos. Jāsaka, ka nekas gandrīz nav mainījies – kādus es viņus atceros no tiem laikiem, tādi viņi ir arī tagad.”
Skats no malas
Tādas nopietnas domas par profesijas izvēli izglītības jomā Anitai radās jau vidusskolas laikā, kad klases stundās tika pildīti pašvērtējuma testi. Anita stāsta, ka bija arī citi varianti, ko varētu studēt, bet variants par skolotāja profesiju vienmēr bija aktuāls. Skolotāja Anita ir absolvējusi Daugavpils Universitāti kā sporta un sociālo zinību skolotājs. Jau otrajā kursā paralēli mācībām sāka apgūt arī praktiskās iemaņas, strādājot par sporta skolotāju Naujenes pamatskolā. Intensīvais laiks studijās, darbs pamatskolā, arī Covid-19 mājsēdes periods lika mainīt domas par savu nākotni, tāpēc Anita izlēma aiziet no darba skolā un iestājās Valsts Robežsardzes koledžā. Pamainot vidi, nostiprinot savu raksturu un personību, izmēģinot dažādas nodarbošanās, meklējot to, kas iedvesmo dzīvot un darīt, Anita tomēr atgriezās pie saknēm – no šī gada marta atkal ir skolotāja: “Laikam bija jāaiziet no tā visa, lai saprastu, kas man patiešām patīk un ko es vēlos. Tagad ar jaunu sparu, sevis rūdījumu es atgriežos skolā, saprotot to, ka skolotāja darbs ir tas, ko es patiešām vēlos darīt.”
Būt par skolotāju ir grūti, bet forši!
Bieži vien pietrūkst ideju, kā ieinteresēt mūsdienu jaunatni, jo, lai vai cik banāli tas neskanētu, bet bērni šodien ir savādāki nekā pirms desmit gadiem. Skolotāja stāsta, ka sporta stundās to it sevišķi var redzēt – bērniem ir dažādas intereses un vēlmes, viņi ir arī ļoti gudri. Tāpēc ir jāatver sava radošuma vācelīte un regulāri jāizdomā kaut kas jauns, lai bērnus ieinteresētu, lai viņiem patiktu kustēties un darboties. Jaunā skolotāja stāsta, ka viņa gribētu būt skolotājs – draugs. Lai nav tā, ka skolēni no viņas baidās, bet lai nav arī otra galējība, kad bērni “kāpj uz galvas” un dara, ko grib. Anita teic, ka svarīgi ir atrast līdzsvaru šajā visā, lai skolēns var uzticēties skolotājam un ar prieku un aizrautību darbojas stundās: “Tā apziņa, ka aug jauni cilvēciņi un tu viņiem māci, cik svarīga ir kustība un veselība. Tas nenozīmē, ka tagad visiem ir jāskrien uz sporta skolu, bet gan to, ka svarīgi ir kustēties ikdienā, daudz pārvietoties ar kājām, spēlēties ārā kopā ar draugiem. Mūsdienās liela problēma jauniešu vidū ir mobilie telefoni, kas bieži vien izrādās interesantāki, nekā viss apkārt. Mans galvenais uzdevums ir iemācīt, ka ir arī dzīve ārpus viedierīcēm, ka svarīgi ir rūpēties par sevi un aktīvi dzīvot.”
Dzīvē visam ir jābūt līdzsvarā
Anitai lielākais gandarījums ir par skolēniem, kuriem deg acis, kuri uzdod jautājumus, vēlas darīt vēl un vēl. Skolotāja teic, ka visforšākie ir aktīvie un ziņkārīgie, tie, kuri arī paliek pēc treniņa futbola laukumā un spēlē bumbu tālāk. Liels prieks ir par bērniem, kuri piedalās arī citās ārpus stundu aktivitātēs – dzied korī, dejo tautas dejas vai mācās mūzikas un mākslas skolā. Kā saka Anita, ir bērni, kas dara to visu, skrienot no viena pulciņa uz otru, kas nav slikti, bet ir jāatceras viena svarīga lieta – bērnam nevajag būt izcilam visās jomās uzreiz. Ja labāk padodas sports, tad ir jātrenējas ar pilnu atdevi, bet pārējie pulciņi lai paliek kā brīvā laika pavadīšana un atslodze no sporta. Savādāk arī bērns var nonākt pie liela pārguruma, kas ietekmēs gan atzīmes skolā, gan veikumu ārpus stundu aktivitātēs.
Arī pati skolotāja ir atradusi, kā savā dzīvē visam būt līdzsvarā. Darbs skolā prasa lielu koncentrēšanos un daudz personīgo resursu, tāpēc Anita no darba “atslēdzas”, dejojot tautas deju ansamblī “Laismeņa”, un ir atradusi jaunu hobiju – krāsošana pēc cipariem un gleznu veidošana ar dimantiņiem: “Tā ir liela atslodze, koncentrējos uz smalkajām lietām, uz darbībām šeit un tagad, tas palīdz atslēgties no domām par darbu, palīdz pārslēgties uz mājas dzīvi. Tāpat ir ar tautas dejām, tā ir atpūta un baudījums gan ķermenim, gan prātam.”
Tautas dejām Anitas dzīvē ir īpaša loma – tā ir mīlestība jau no mazotnes, būt dejā, būt kopā ar draugiem deju kolektīvā. Skolotāja stāsta, ka viņas mīļākie svētki ir Dziesmu un deju svētki, ko viņa gaida, kā sportists gaida Olimpiskās spēles: “Mani pirmie Deju svētki bija, man pavisam mazai esot, mācījos trešajā klasītē. Kopš tā laika ir palikušas labas atmiņas un sajūtas, ļoti iepatikās šie svētki un dejošana kā tāda. Par to esmu pateicīga skolotājai Anitai Meikšānei, ka iemācīja dejot un mīlēt deju. Ceru, ka dejošu līdz sirmam vecumam.”
Ja gribi būt mūžam jauns, esi skolotājs!
Skolotāja Anita Smane stāsta, ka darbs skolā sniedz patiesu gandarījumu par savu paveikto darbu. Kā jau visiem, ir gan vieglākas dienas, gan grūtākas, bet pēc mācību stundas, ja skolēns pasaka frāzi “Skolotāj, paldies par foršo stundu!” vai kāds cits atkal pienāk un samīļo – tas paceļ spārnos, un diena turpinās ar jaunu enerģijas devu. Lai labi justos un varētu savu darbu darīt pilnvērtīgi, ir arī regulāri jāpapildina savas zināšanas, daudz jālasa, jāatrod ārpusdarba nodarbes, tas palīdzēs neizdegt un ar jaunām idejām doties pie skolēniem. Arī paši skolēni dod prieku un enerģiju strādāt: “Ja tu gribi būt mūžam jauns, esi skolotājs! Tu skaties no malas uz bērniem un pats gribi būt atpakaļ tajā bezrūpīgajā dzīves posmā, kur vienmēr ir jautrība un smiekli. Es tiešām no sirds varu teikt, ka tagad labprāt atkal mācītos skolā, tad bija tik labi!”
Nesen ir sācies jaunais mācību gads, tāpēc sporta skolotāja Anita vēl bērniem: “Baudiet skolas laiku! Nesēdiet telefonos, bet esiet kopā ar saviem draugiem, klases biedriem, kopā apmeklējiet pulciņus, pēc skolas spēlējaties ārā, esiet aktīvi! Dariet visu to, lai pēc skolas beigšanas jūs ar prieku atcerētos šo laiku, arī savus skolotājus un klases audzinātājus. Skolas laiks ir labākais laiks!”
