Pirmais pasaules karš ir atstājis ilgi nedzīstošas rētas ne tikai cilvēku likteņos un sirdīs, bet arī lielā daļā Latvijas un Lietuvas teritorijā, kur vairākus gadus atradās frontes „Dzīvības un Nāves” līnija. Frontes līnijas abās pusēs tika būvēta sarežģīta nocietinājumu sistēma ar ierakumiem, tranšejām un bunkuriem. Tūkstošiem karavīru te cīnījās un krita sīvās kaujās, par ko liecina neskaitāmie kritušo karavīru apbedījumi. Augšdaugavas novada Demenes, Sventes un Medumu pagastu mežos līdz mūsdienām ir saglabājušies ļoti daudzi vācu karavīru veidotie betona bunkuri, iespaidīgas lielgabalu un munīcijas novietnes, ierakumu nebeidzamie līkloči. “Radās iespēja saņemt līdzfinansējumu no Interreg pārrobežu sadarbības programmas. Tādā veidā tika izveidots maršruts pa bunkuriem, kā arī divi muzeji, viens Latvijā, otrs Lietuvā,” teic Augšdaugavas novada pašvaldības iestādes “TAKA” vadītājs Rolands Gradkovskis. Sākotnēji projekta mērķis bija piesaistīt tūristus vietējās uzņēmējdarbības atbalstam. Vienlaicīgi ekspozīciju mērķis ir parādīt kara nestās šausmas un postu. Katrs artefakts un eksponāts atgādina par to, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēku likteņiem. Diemžēl 100 gadus pēc Pirmā un postošā pasaules kara, cilvēce atkal piedzīvo vienas agresorvalsts brutālu uzbrukumu Eiropas kontinentā, tādēļ cerams, muzeja apmeklētājiem, stāstītais un rādītais liks aizdomāties.
Maršruta sākums – Medumu jaunais muzejs
Muzejs ir izvietots ēkā blakus Medumu skolai, bijušajās skolas darbnīcās. Tā jau sen nebija ekspluatēta, bet projekta rezultātā, tika savesta kārtībā un pielāgota muzeja vajadzībām. Pa Pirmā pasaules kara bunkuriem Medumu un Turmantu apkārtnē ir izveidots 100 km garš maršruts, kuru var izbraukt ar elektrovelosipēdiem vai personīgiem velosipēdiem. Protams, katrs var pats veidot savu maršrutu un to saīsināt. Tūristus ar bunkuriem un muzeju var iepazīstināt Medumu skolas vēstures skolotāja Miropija Petkune. Vēsturiskās cīņu vietas Miropijai ir labi pazīstamas, jo saviem skolēniem viņa jau ir vadījusi ekskursijas un mācību stundas pa bunkuriem.
Medumu muzejā ir apskatāmi dažādi Pirmā pasaules kara eksponāti, kuri tika atrasti apkārtnē, bet ekspozīcijas otrajā pusē ikkatrs var iejusties tā laika karavīru ierakumos. Fonā skan šāviņi un sprādzieni, bet ekrānā ir redzamas ainas no spēlfilmas “Dvēseļu putenis”. Krievu koka ierakumi ir atveidoti muzejā, jo tie nav saglabājušies dabā, bet vācu betona bunkurus iespējams apskatīt ar savam acīm.
Netālu no muzeja ikkatrs var apmeklēt arī Stikānu ģimenes senlietu privātmuzeju, kurā kolekcionāri ir apkopojuši daudzus jo daudzus vēsturiskos eksponātus no cīņu vietām Medumu apkārtnē.
Juris Stikāns stāsta, ka daudzus eksponātus viņš atradis pats, staigājot apkārtējos mežos, bet dažus ir nopircis internetā, kur tos pārdod Medumu apkārtnē dienējušo karavīru pēcteči, visbiežāk no Vācijas. Muzejā ir daudz fotogrāfiju vai veselu albumu, ikdienas priekšmetu, atklātņu, ieroču un citu kara artefaktu.
Pazemes pilsētiņa pie Ēģiptes
Ēģiptes baznīcas pakājē vācieši atrada izdevīgu vietu pazemes pilsētiņas izveidošanai. Tā atradās nogāzē. Vācu karaspēka speciālā celtniecības vienība bunkurus būvēja pamatīgi, no betona. Bunkuros ievilka telefona sakarus, elektrību, bet apdare tika veidota no koka. Vācu bunkuri tika pielāgoti diezgan komfortablai dzīvošanai ikdienā, tiesa gan tie bija domāti tikai virsniekiem. Betona detaļas bunkuriem ražoja Turmantā izvietotajā darbnīcā. Miropija Petkune stāsta, ka vāciešu divīzijas bija labi tehniski aprīkotas: “Viņiem bija gan elektrostacija, gan zirgi, gan lidmašīnas. Smelīnes ezerā atradās jahtklubs. Vienas divīzijas vajadzībām, transportēšanai bija nepieciešami 4000 zirgu. Bojā gājušos zirgus vācieši baroja karagūstekņiem.” Vienīgais, ar ko vācu armijai gāja grūti, bija ēdiens. Tas tiek skaidrots ar to, ka Vācija karoja divās frontēs, un piegādes ķēdes no Vācijas atradās patālu. Sākotnēji vācu armija lielākoties pārtika no vietējo iedzīvotāju ēkās atrastajiem krājumiem, bet jau 1916. – 17. gadā situācija krasi pasliktinājās.
Piemiņas lielakmens un kapi pie Turmantas
Zarasu rajona pašvaldības pārstāvis Ramūnas Keršis izklāsta, ka Pirmā pasaules kara laikā Turmantā uzturējās ap 14 000 vācu karavīru. Frontes līnijā starp Medumiem un Turmantu abās karojošajās pusēs atradās aptuveni viens miljons karavīru. Var tikai iedomāties kādu infrastruktūru bija nepieciešams uzbūvēt šādam cilvēku skaitam.
Divīziju, kas bāzējās Turmantā, sauca par “Mengesdivīziju”, par godu ģenerālim Mengesam. Viņš šeit pat kara laikā nomira no sirdstriekas, un par godu ģenerālim, kā arī visiem kritušiem vāciešiem, tika uzstādīts gigantiskais piemiņas akmens. To atveda ar speciāli šim pasākumam izveidoto dzelzceļa līniju. Apkārt lielajam akmenim, tika izveidota mazo akmens pieminekļu aleja ar karavīru vārdiem.
“20 gadus pēc Pirmā pasaules kara, padomju karaspēkam ienākot Zarasu apriņķī, 88. vācu Mengesdivīzijai domātos uzrakstus no akmens notīrīja, un pārveidoja par godu padomju armijai. Apkārt lielajam akmenim esošo mazo akmens pieminekļu aleju okupantu vara ar buldozeru “nobīdīja” 15 m attālumā esošajā grāvī un bez īpašas piepūles aizraka,” teic Ramūnas.
Mazos pieminekļus izdevās atrast šī projekta ietvaros, jo līdz šim neviens nezināja, kā konkrēti ar kapakmeņiem izrīkojās un kur tie atradās.
Izbraucot no Turmantas var redzēt pauguru, kurš atgādina pilskalnu. Pirmā pasaules kara laikā tur atradās ieroču un amunīcijas glabātava. Pazemē esošās telpas ir aizraktas, bet kara laikā telpas stiepās dažu metru dziļumā. No otras puses var iekāpt iekšā. Gar Turmantu gāja dzelzceļš, kurš bija vitāli svarīgs armijas apgādei. Pa dzelzceļu uz Turmantu atveda divas elektrostacijas. Pirmās elektrolampas šajā apkārtnē iedegās tieši Pirmā pasaules kara laikā.
Muzejs Turmantā un blindāžas
Līdzīgs muzejs kā Medumos, 17. martā tiks atklāts arī Turmantā. Tas atrodas vietējās sākumskolas ēkā. Izglītības iestāde divus gadus atpakaļ tika slēgta, un projekta ietvaros daļā telpu izdevās ievest dzīvību. R. Keršis skaidro, ka aizmugurējā frontes līnijā vācieši uzbūvēja pat teātri, jo bija rūpējušies par savu karavīru atpūtas iespējām. Vācu karavīri arī varēja pa dzelzceļu aizbraukt atpūtā Kēnigsbergā. Muzejā iespējams apskatīt daudzus kara eksponātus – ieročus, munīciju, apģērbus, instrumentus. Ir saglabājies Pirmā pasaules kara darbojošais gramofons, kurš darbojas un atskaņo mūziku. Liela daļa eksponātu Turmantu muzejā ir iegūta Latvijā.
Tūrisma maršruta posmos ir uzstādītas speciālās norādes, pēc kurām vadoties ir iespējams nokļūt pie objektiem. Vieni no tiem ir betona blindāžas, kuras diezgan labā stāvoklī mežos ir saglabājušās līdz mūsdienām. Blindāžas parasti tika veidotas nogāzēs, un no tām bija izejas uz divām pusēm, lai nepieciešamības gadījumā evakuēties. Raksturīga iezīme – ļoti biezs betona jumts, kas nodrošināja aizsardzību pret artilērijas sprādzieniem. Pirmā pasaules kara laikā Lietuvas pusē bija ap 8000 dažāda veida pazemes objektu, bet mūsdienās saglabājušies ap 40. Blindāžas iekšienē kādreiz bija iekārtotas ar koka apdari.
Maršruts tika izveidots pateicoties INTERREG V–A Latvijas un Lietuvas pierobežu sadarbības programmas projektam “Pirmā pasaules kara mantojuma un ekspozīcijas izveide ar mērķi piesaistīt apmeklētājus pierobežā”.
