Cer uz drīzām kara beigām, lai atgrieztos dzimtenē

24. februārī sākās Putina režīma karš pret Ukrainu. Tā rezultātā nešķirojot tiek bombardētas pilsētas, ciemi, bērnudārzi, dzemdību nami, infrastruktūras un militārie objekti. Bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits Ukrainā jau mērāms tūkstošos, kaut gan propagandas mašīna pašā agresorvalstī turpina apgalvot, ka dzīvojamos kvartālus neapšauda.

Harkivas rajona Jakovļevkas ciema sešu cilvēku liela ģimene devās bēgļu gaitās un nonāca līdz Latvijai. Ģimenes galva Sergejs Perepeļica ieradās kopā ar sievu Jūliju, trim bērniem - Iļju, Dāvidu, Ruslanu, un savu māti Ļubovu. Visiem jūtams satraukums, bet Ļubova, stāstot par pārdzīvoto, nevar savaldīt asaras:

“Pirmajā kara dienā no paša rīta mans mazbērns, kurš dzīvo Harkivā, piezvanīja un satraukts paziņoja, ka pilsētā krīt bumbas. Pilsēta tiek bombardēta. Viņš mums teica, lai mēs nekavējoties savācam visu nepieciešamo un pametam reģionu.” Ļubova piebilst, ka sākumā nenoticēja teiktajam, centās nomierināt gan sevi, gan ģimenes locekļus, nenojauzdama, cik nopietna ir situācija. Ļubovas mazbērns, kurš pirmais paziņoja par kara sākšanos, ar ģimeni devās bēgļu gaitās, jo tieši viņa apkaimē notika pirmās apšaudes.

Bombardēja nešķirojot

Arī Jakovļevkā, kurā dzīvoja Perepeļicu ģimene drīz vien bija atnācis karš. Sākumā šāvieni un sprādzieni bija dzirdami tālumā, bet pamazām tie tuvojās un kļuva skaļāki. Vietējā skola tika slēgta, un bērniem tika piešķirts divu nedēļu brīvlaiks. Ļubova skaidro, ka visas svarīgākās lietas jau bija sakravātas somās, lai nepieciešamības gadījumā varētu evakuēties. Privātmājas pagrabā kartupeļu un pārējo krājumu vietā pašu spēkiem ierīkoja bumbu patversmi, kur paglābties uzlidojumu un apšaudes laikā. Tur tika pavadītas naktis. Sergejs stāsta, ka 2. martā Jakovļevkā iestājās “klusums pirms vētras”, kad apšaudes vairs nebija dzirdamas un diena pavadīta samērā mierīgi. Bet jau 3. martā sākās tieši viņu ciema masveidīga bombardēšana.

“Apmēram plkst. 22:30 sadzirdējām zemu lidojošu lidmašīnu skaņas un visapkārt sprāgstošās bumbas, kas krita, kur krita. Ātri paķerot bērnus azotē, visi devāmies uz pagrabu. Bērni, paldies Dievam, paspēja nokāpt, bet es nokritu uz grīdas. Mūsu mājai izlidoja logi,” satraukti teic Ļubova.

Ģimene šo nakti pavadīja savā “bunkurā”, bet no rīta pusstundas laikā pameta apdzīvoto vietu. Iebraucot blakus esošajā ciematā, sadzirdēja, ka izsludināta kārtējā gaisa trauksme. Arī tur tika sameklēta patversme jeb bunkurs, kur slēpties. Pa ceļam ģimene redzēja kādreiz tik skaistās iedzīvotāju mājas, kuras lielākas, kuras mazākas, bet tagad, noslaucītas līdz ar zemi. Iznīcinātas vai cietušas skolu ēkas, bet apkārtnē nevar atrast celtni, kurai būtu veseli logi. No tuvākajiem paziņām vai kaimiņiem miruši četri cilvēki, arī jauns puisis. “Mūsu mājai paveicās, ka tā netika sagrauta pilnībā, bet šķiet, vēl vienu sprādzienu tā nepārdzīvotu,” raudot teic Ļubova.

Katru dienu Perepeļicu ģimene cenšas sazināties ar radiniekiem, draugiem, paziņām, kaimiņiem, kas lielākoties palikuši uz vietas. Viņi ziņo, ka turpinās aktīvas apšaudes un miera nav. Jo īpaši cieš Harkiva, kā liels administratīvais centrs. Pastāvīgi tiek ievesta arvien jauna okupantu tehnika.

Svarīgi nepanikot un zināt, ko darīt 

“Visās apdzīvotās vietās darbojās komandantstunda. Apkārtnē darbojās teritoriālās apsardzības vienības (Сили територіальної оборони Збройних сил України). Vietējā vara pastāvīgi sazinājās ar iedzīvotājiem, skaidrojot visas nianses un sniedzot aktuālo informāciju,” teic Sergejs. Māju iedzīvotāji sāka aizlīmēt logus, lai nebūtu redzama gaisma. Arī pārējie gaismas avoti ārpusē, kā skaitītāji u.tml., bija jāaizlīmē, jāaizsedz. Cik reizes tika skriets pagrabā, ģimenes locekļi pat neatminas, jo tas tika darīts ikreiz, kad tika dzirdēti skaļāki sprādzieni. Dažkārt tie bija tik stipri, ka logi un ēkas trīcēja, un šķita, ka tūlīt saplīsīs. Daudziem tā arī notika. Šādos apstākļos ne tikai Perepeļicu ģimene, bet arī visi apkārtnē esošie iedzīvotāji dzīvoja vairākas dienas pēc kārtas.

Ceļš līdz Latvijai

Sergejam Polijā dzīvo brālis, kurš jau kādu laiku iepriekš bija aicinājis viņus bēgt uz Poliju. Līdz pēdējam ģimene tomēr cerēja, ka situācija atrisināsies, ka nebūs tik iznīcinošas karadarbības. Izbraucot no sava ciema, tika sasniegta Merefa - neliela pilsētiņa Harkivas apgabalā. Ar evakuācijas elektrovilcienu tika sasniegta Lozovajas pilsētiņa, vēlāk arī Dņipro. Pēc Dņipro ģimene nonāca līdz Ļvivai, kur 12 stundas tika nostāvētas rindā uz vilcienu.

“Cilvēku skaits bija šausmīgs. Tādēļ arī tik ilgi bija jāgaida. Taču kad tikām evakuācijas vilcienā, jau varējām paelpot vieglāk. Šķērsojot Polijas robežu, sākumā tika paziņota viena galastacija, vēlāk cita, tad trešā. Nevaru izskaidrot, ar ko tas ir saistīts. Tādēļ galastacijas vietas nosaukumu nemaz neatceros,” skaidro ģimenes galva. Polijā viņus sagaidīja brīvprātīgie un policijas pārstāvji. Uzreiz tika piešķirta pajumte vietējās sporta skolas telpās. No sākuma ģimeni savāca jau minētais Sergeja brālis, kurš uzturas Polijā, bet vēlāk māsīca, kas aizveda uz Latviju.

Jaunā mītnes vieta

Par sniegto atbalstu, ierodoties Latvijā, Ļubova un visa ģimene izteic milzīgu pateicību visiem, kas pielika roku. Bēgļu ģimenei sporta skolā tika izsniegtas telpas dzīvošanai, arī vietējie cilvēki atnesuši daudzas mantas, kas atvieglo dzīvi ikdienā. Tika piemeklēts apģērbs. Patlaban viņi atrodas sociālā dienesta uzraudzībā. Ir arī vairāki radinieki, kas dzīvo netālu un atveda ēdienu. “Patlaban mums visa pietiek,” rezumē Ļubova.

Uz jautājumu “Cik ilgi paliksiet šeit?”, visi vienbalsīgi atbild, ka patlaban to nevar noteikt, bet cer, ka atgriezīsies dzimtenē drīz, tiklīdz beigsies karš. Izaicinājums būs arī jaunā mācību gada sākums, tādēļ ģimene cer, ka līdz tam laikam situācija uzlabosies. “Mēs pagaidām nevaram bērnus vest atpakaļ, jo notiek karš. Vēl pāris dienas atpakaļ, pastaigājoties ar mazbērnu pa mierīgajām Ilūkstes ielām, atskanēja skaņa, bet nevar noteikt, kas tieši. Un mazbērns uzreiz satraukti sāka skatīties debesīs. Viņš iegaumēja to, kas notika pie mums mājās,” stāsta Ļubova, atminoties, ka Iļja un Dāvids, lielākie no trim bērniem, bombardēšanu laikā uzvedās ļoti vīrišķīgi, bez ierunām pildīja visu, ko teica pieaugušie, kā arī iegaumēja visu, kas bija jādara kritiskajā situācijā.

Pirms intervijas ģimene apmeklēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kur tika kārtoti dokumenti. Sergejs teic, ka esot gatavs uzsākt darbu, jo ir jāpelna iztika. Viņam jau izteic dažādus piedāvājumus, jo ir pieredze dažādās jomās, gan kā metinātājam, gan tirdzniecībā.

Ģimene arī pauž neizpratni par tiem cilvēkiem, kuri tic Kremļa dienaskārtībai par to, ka Ukraina ir vainīga karā, par “nacionālistiem” un citām nepatiesām, melīgām un dezinformatīvām ziņām. “Ukraina nav iesākusi šo karu. Te pat nav, ko apspriest,” saka Sergejs. Daudzi cilvēki, kas palikuši Ukrainā, dzīvo okupācijā, bet tomēr nezaudē cerību. Neviens neapmeklē ne darbu, ne skolu, ne citas iestādes. Taču cilvēki viens otram palīdz, un tikai klausās tajā, kas notiek. Pagaidām ir dzirdamas aviobumbu sprādzienu skaņas un smagās tehnikas dārdoņa. Ik pa laikam iestājas klusums, bet mazāk baisi nepaliek, jo nezini, kas konkrēti notiek. Daudzi slēpjas bumbu patversmēs vai bunkuros, bet dzīvošanai tie nav piemēroti. Dzīvojot šādos apstākļos vairākas dienas, bērni un vājākie sāk slimot. “Daudzu mikrorajonu, nevis māju, bet veselu apkaimju, vairs nav uz zemes kartes vispār, vai varat to iedomāties?” teic Jūlija.

Ļubova piebilst, ka šeit ģimene jūtas drošībā: ”Pat nevarējām iedomāties, cik mājīga, mierīga un skaista ir vietējā pilsētiņa (Ilūkste). Pirms kara, vēlējāmies te atbraukt ciemos pie radiem. Likās, ka tas ir tik tālu. Kas to būtu domājis, ka liktenis tieši tā mūs satuvinās. Raudu katru dienu. Gribam uz mājām…”

✎Teksts, foto: Dainis Bitiņš