Augšdaugavas novadā, Vecsalienas pagastā, joprojām stalta stāv Červonkas (Vecsalienas) muižas pils, kas būvēta 1870. gadā. Tā ir viena no retajām Augšzemes muižu ēkām, kas saglabājusies tik labā stāvoklī līdz pat mūsdienām. Gleznainā pils mūsdienās tiek izmantota laulību reģistrēšanai.
Muižas pils celtniecība ilgusi trīs gadus, izmantoti vietējie materiāli – sarkanie ķieģeļi no vietējā cepļa, un no Daugavas krastu dolomīta dedzinātie kaļķi. Ēkas arhitekta vārds nav zināms.
Červonkas nosaukums, iespējams, radies no sarkanās krāsas apzīmējuma poļu valodā (czerwony). Jāpiebilst, ka Augšzemē ir vēl vairākas apdzīvotas vietas, kas nes Červonkas vārdu.
Červonkas (Vecsalienas) muižas pils celta 1870. gadā neogotikas stilā un izvietota 19.gs. veidota parka ieskāvumā. Tā ir visai gleznaina ēka ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju – īsta pasaku pils. Ēka segta ar stāvu divslīpju jumtu. Tās plastiku vairo rizalīti, mezonīni, tornis. Ar sevišķu rūpību izstrādātas detaļas. Tās ir daudzveidīgas un veiksmīgi papildina apjoma telpiskā risinājuma izteiksmību. Piemēram, logailas ir smailloka, segmentveida, taisnstūra un apaļas. Dažāda arī to dekoratīvā apdare un izkārtojums fasādē. Tās grupētas pa divi, trīs un četri, vietām redzama arkāde. Lielās zāles un otrā stāva apaļo logu dekors ir apvienots. Tās ir trīs iespaidīgas smailloka arkas, kolonnu balstītas, kas izceļ šo fasādes daļu starp citām. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža ar fon Hānu dzimtas ģerboni un lielā zāle ar grezniem griestiem. Uz torni ved vītņveida kāpnes, no tā paveras skats uz plašo parku ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. Mūsdienās stādījumi ir būtiski papildināti. Pils priekšā ir plašs zāliena aplis, malā ap lapeglēm puķes. Ceļš no pils līdz krogum apstādīts pīlādžiem, tā malā saglabājies kariešu namiņš. Parka teritorijā atrodas ēkas pamati – tā esot bijusi pareizticīgo baznīcas ēka, iespējams, Červonkas Sv. Nikolaja baznīca – Skrudalienas pareizticīgo baznīca celta kā šīs baznīcas filiāle 1800. gadā.
Saimniecības ēkas daļēji saglabājušās: divas kūtis, kalpu māja, klēts, zirgu stallis. Pēc nostāstiem pilī bijušas 40 istabas.
Pēdējais pils īpašnieks barons fon Hāns sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna, kaut gan baroniem Hāniem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos – auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms pirmā Pasaules kara. 20. gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista. Stāvoklis krasi uzlabojies, kad par muižas pārvaldnieku, jeb, kā tolaik teica, par muižkungu kļuvis latvietis Millers. Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červokā – Zoldeks, Salandzejā – Smarguns, Kirliškos – Krauklis. Tie bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, kas par darba kavējumiem pēruši cilvēkus ar rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja soda naudu 3 līdz 7 rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav ļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt.
Toties Ziemassvētkus, Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam – vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballei no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, un strādnieki tikuši cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu.
1914. gadā barons aizgājis karā, cīnījies Krievijas armijā. Pēc kara atgriezies savā muižā. 1920. gada zemes reformas rezultātā lielie īpašumi muižniekam atsavināti, atstāti vien 50 hektāri. Barons tos pārdevis Romānam Ņikitinam, bet pats ar sievu, meitu un dēlu aizbraucis uz Vāciju.
Pirms II Pasaules kara skaistajā Vecsalienas muižas pilī mācījās bērni un jaunieši, tur atradās latviešu pamatskola, arī lauksaimniecības skola, un tika izveidota lauksaimniecības paraugferma. Kara laikā šo pamatskolu beigusi zinātniece ar valodnieku aprindās labi pazīstamu vārdu, filoloģijas zinātņu doktore Velta Staltmane.
Pilī atradies arī Salienas-Skrudalienas rajona ārsta dzīvoklis, bet 1936. gadā atsevišķa pils kompleksa ēka pārbūvēta par veselības kopšanas punktu mazturīgo iedzīvotāju vajadzībām. Šo nodomu kopējiem spēkiem veicis 12. Ilūkstes aizsargu pulks, Salienas un Silenes pagastu pašvaldības un Sarkanais Krusts.
Salienas-Skrudalienas rajona ārsta amatā no 1939. līdz 1942. gadam strādājis Reinis Sināts (pēc tam pārgājis darbā Daugavpils 1. slimnīcā par ādas un venerisko slimību nodaļas un laboratorijas vadītāju). R.Sināts ir daudzpusīga personība – viņš ar Nikolaju fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe) ir līdzautori 1936. gadā iznākušai, tam laikam izcilai grāmatai dabas zinātnēs “Latvijas putni” (341 lpp.). Šo grāmatu putnu pētnieki joprojām uzskata par cienījamu pētījumu un ievērojamu datu apkopojumu, tādēļ izmanto atsaucēm zinātniskā literatūrā. R.Sināts bijis arī Latgales mednieku savienības priekšnieks.
Pēc kara gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka. Tagad ēkā atrodas Vecsalienas pagasta pārvalde, pasta nodaļa, bibliotēka.
Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, Augšdaugavas novada dome
