Dace Teivāne turpina savu senču aušanas tradīcijas
25.09.2024
AKTUĀLI
Līksnas pagasta rokdarbniece Dace Teivāne ir viena no nedaudzajām, kura mūsdienās turpina saglabāt jostu aušanas tradīcijas Augšdaugavas novadā. Ar īpašu gandarījumu un lepnumu Dace Teivāne popularizē jostu aušanas mākslu meistarklasēs un izstādēs. Audējas darbi ir bijuši skatāmi vairākās izstādēs novada pagastos. Ar Daces austajām jostām rotājas novada dziesmu un deju kolektīvu dalībnieki.
Mīlestību uz rokdarbiem Dace manto jau trešajā paaudzē. Gan viņas vecmamma Anna Vanaga, gan mamma Valentīna Kurtiša bija izcilas rokdarbnieces: auda segas, galdautus un dvieļus, izšuva, adīja, tamborēja un šuva.
“Aušana man ir asinīs, jo mana vecmamma auda, viņa dzimusi 1907. gadā, tajos laikos vajadzēja aust, dzīvojot laukos. Un mana mamma arī to mantoja,” saka audēja.
Dace Teivāne ir dzimusi Vabolē, vēlāk ģimene pārcēlās uz Kalupi, kur Dace mācījās astoņgadīgajā skolā. Jau no agras bērnības Dace tika radināta darināt rokdarbus. Vecmammas un mammas stingrā uzraudzībā viņai vajadzēja satīt vilnas dzijas šķeteri kamolā vai ziemā satīt ar ratiņa palīdzību uz saiviņu kociņiem krāsainos vilnas dzijas pavedienus. Paaugoties lielākai, Dacei atļāva reizēm iesēsties stellēs un noaust kādu gabaliņu audekla.
Profesionālos aušanas aroda pamatus Dace ieguva Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas audēju nodaļā. Vairākus gadus viņa strādāja Līksnas kolhozā par mākslinieci – noformētāju, taču šis darbs neesot gājis pie sirds.
Savu audējas karjeru viņa uzsāka Radošās apvienības “Daiļrade” Daugavpils filiālē. “Tur es audu dažādus dekoratīvos spilventiņus, galdautus, dažādas linu sedziņas. Un tad 1998. gadā bija Daiļradei liels jostu pasūtījums, pamēģināju jostas, vajadzēja atcerēties, ko skolā mācīja. Pirmās jostas tapa lielajās stellēs, visi brīnījās, kas atnāca ciemos, – lielas stelles un tāds mazs darbiņš! Un tad man palaimējās iegādāties šīs mazās stellītes, tās atbraukušas no Limbažu rajona. Vīrs bija priecīgs, ka lielās stelles iznesa, varēja vismaz sekciju ielikt.”
Šajos gados Daces noausto jostu kopējais garums mērāms jau kilometriem. Jostas tiek darinātas dažādās tehnikās – adītas, pītas, celu jostas, taču vispopulārākās ir austās jostas.
Audēja izrāda lielu jostu kolekciju. Pašas pirmās bijušas adītās jostas, tās senāk izmantotas, lai savīstītu mazu bērnu, jo ir elastīgas. Tālāk seko pītas jostas, bet tās nav tik populāras. Vispieprasītākās esot rakstainās jostas, tās atšķiras ar rakstu skaitu – ir jostas ar vienu vai vairākiem rakstiem. Katrai jostai ir atšķirīgas maliņas. Pati pazīstamākā un populārākā ir Lielvārdes josta, kas ir gana plata ar daudziem rakstiem. Audējai piemīt no dzimtas mantota un izkopta krāsu un kompozīcijas izjūta, mākslinieciskās un tehniskās prasmes.
Ne viens vien deju kolektīvs no Latgales un mūsu novada ir piedalījies Dziesmu un deju svētkos Daces austajās jostās. Līdztekus jostām Dace auž arī tautiskas prievītes un jostas kristībām, vada meistarklases, ierādot novada sievietēm jostu aušanas pamatus, bet jauniešiem māca aust rokas sprādzes un prievītes.
Daces rokdarbu klāstā ir arī grīdceliņi un plecu lakati. Tos savulaik audusi arī pašas mamma. Audēja stāsta, ka mamma lakatos izmantojusi pamīšus zilo, sarkano un zaļo toni. Arī viņa iecerējusi darināt līdzīgu lakatu, kādu kādreiz auda mamma.
Audējas istabas rotā niedru puzuri. Tas ir viens no audējas vaļaspriekiem, kas gan nav viegls, jo niedres jāsavāc lielā daudzumā un tām jāizgriež tikai vidējā daļa, kas der darinājumiem. Līksnā pirms laika varēja aplūkot puzuru izstādi, bet tagad tie rotā Skrindu dzimtas muzeja telpas.
Dace Teivāne aktīvi darbojas Līksnas aktīvo sieviešu apvienībā “Saules taka”, kur vada gan meistarklases, gan iesaistās dažādos pasākumos. Gan šai apvienībai, gan deju kolektīviem ir uzaudusi karogus, tāds tapis arī savai Teivānu dzimtai.
