Katru gadu novembris rosina pārdomas par mūsu valsts pamatvērtībām. 1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dibināšanas diena. Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja brīvību uz pusgadsimtu. 1986. gada vasarā Daugavas ielejā – mazā, klusā Slutišķu ciemā vēlreiz dzima Latvijas brīvības ideja. 1986. gada notikumi Slutišķu ciemā atgādina – brīvība tā ir mūsu drosme, pašapziņa un atbildība.
Tā laika aculiecinieki ir Īvānu ģimene. Daiņa Īvāna publikācijas atrodamas dažādos preses izdevumos, bet viņa meita Baiba Īvāne ir dalījusies ar savām atmiņām par viesošanos Spruktu ciemā, pie vecmāmiņas Romualdas Lielauses, ko atspoguļo tā laika fotogrāfijas. Patriotiskās nedēļas noskaņās atceramies 1986. gada notikumus Slutišķu ciemā: Daugavpils HES celtniecību un mazā ciema cīņu par izdzīvošanu.
Toreizējais izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas ierēdnis Dainis Īvāns kopā ar savu laulāto draudzeni un četriem bērniem bija sadomājis pavadīt atvaļinājumu pie Daugavas — Slutišķu ciemā netālu no Daugavpils.
Slutišķu ciems iegūlis Markovas kalna pakājē un omulīgi piekļaujas Daugavmalai. Daugavas ūdeņi te plūst kā pulsējoša dzīvības artērija. Daugavas krastu kraujas te ir 20 – 40 m augtsas un paver skatu uz plašām, mežiem klātām ielejām, Daugavas pļavām, laukiem un lauku sētam. Te izenis cilvēki dzīvoja ar mīlestību pret savu tuvāko, pret dabu, pret Dievu un dzīves skarbo ikdienu pārvarēja ar lūgšanu.
Arheoloģiskajos izrakumos atrasta 15. – 17. gs. Slutisķu apmetne – 200 m no Daugavas krasta, 400 m garumā līdz 200 m plata josla. Ar 17. gs. datē arī apmetnei blakus esošo Slutisķu kapsētu. Tikai pārdesmit centimetru dziļumā zem zemes arheologu atrastās senlietas – naži, cirvji, šķiltavas, krami, jostas sprādzes, ādas maciņi ar bronzas apkalumiem, šķēpu uzgaļi un monētas, liecina par lietuviešu izclesmi. Vēlāk te ienākuši krievu vecticībnieki, kuri neko par agrākajiem laikiem nezinādami, uzcēluši savu ciemu tieši virsū kapsētai. Kāda ēka uzcelta sķērsām pa vidu apbedījumam.
“Mēs ar bērniem ogodami un tāpat vien klīdām pa mārsilu aromātiem piesātinātajām nogāzēm, skatījāmies, kā dziļajā dabas klēpī plūda Daugava, kas nekur visā tās lidojumā vairs nebija tik dzīva un pirmatnīga. Tā mainījās ik minūti. Un katrs, te uzkavējies, varēja justies kā Visuma procesu līdzdalībnieks.”
Slutišķu ciema nošķirtība no ārpasaules veidoja ciešu kopības sajūtu starp tās iedzīvotājiem. Te visi bija savējie un kaimiņi, un saimniekoja vēl pa vecam. Te rīts sākās ar gaiļa dziesmu un dzīves iztikšanu nodrošināja pašu saimniecībā izaudzētais, pašcepta maize ikdienā un baltmaize ar magonēm Liedienās. Vīrieši prata visus lauku darbus un varēja izgatavot arī visas zirglietas, jo katrā zemnieka sētā toreiz bija zirgs.
Paši taisīja laivas un makšķerēja milzīgus samus. Ciemā svinēja tradicionālos Vasarsvētkus, Ziemassvētkus un Lieldienas, bet Līgo vakarā vienmēr Slutišķu pakalnos dega ugunskuri. Uz Daugavpils tirgu no Slutišķiem varēja aiziet kājām (8-9 stundas) un meitenes par ietaupīto naudu nopirkt sev lakatiņu. Taču varēja braukt ar kuģīti, kas piestāja Slutišķos. Tas bija jautri: uzliek plates, uz kuģa klāja skan mūzika un sākas dejas.
“Miljonus varēja maksāt par izjūtām un noskaņām, kuras modās tikai šai zemeslodes kaktiņā.”
Brīvība, kalni, aiz Daugavas lieli meži. Otrpus Daugavai, kur bija bagāti meži, lasīja sēnes un ogas.
Ziemā pa Daugavas ledu veda malku. Daugava pavasarī kļuva draudīga, ledus iešana atbalsojās katrā mājā un lielie ledus gabali nāca pie pašām mājām. Daugava bija liela! Pavasarī tā pienāca pie mājas sliekšņa un appludināja dārzus. No Slutišķu pakalniem kūstot sniegam čaloja strautiņi, bet Putānu strauts, pirms ieteces Daugavā, pārplūda un tikt pāri varēja tikai stāvus braucot zirga ratos. Bērnībā nebija nekāda lutināšana. Audzināšanā valdīja stingrība – mājās vienmēr bija jābūt kārtībai, nekrāsotās grīdas vajadzēja berzt līdz baltumam, lai spīdētu. Tad klāja pašaustos paklājiņus, kurus vasarā mazgāja un žāvēja uz žogiem. Bērniem uz Strautiņu skolu vajadzēja katru dienu mērot 7 kilometru garo ceļu turp un atpakaļ. Ziemā, kad sniegs aizputināja ceļu, pašiem vajadzēja iemīt taciņu. Un kas par to?! – no kāda kalniņa varēja nošļūkt uz skolas somas.
Vēl 20. gs. gadsimta vidū daudzos lauku ciemos nebija elektrības. Nepieciešamība pēc lētas elektroenerģijas tika pamatota PSKP XXVII kongresa dokumentos un 1974. gada 20. novembrī atzina par lietderīgu Daugavpils HES celtniecību 115 milj. rubļu vērtībā. Pirms 13 000 gadu ledāja kušanas ūdeņu izskalotajai 4 km platajai un 40 – 50 m dziļajai Daugavas senlejai starp Piedruju un Daugavpili, kur upe met astoņus lokus, draudēja appludināšana. Latvijas zinātnieki steidza veikt pētījumus pirms Daugavas senlejas pazušanas nebūtībā. 70. gadu sākumā Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts sarīkoja plašu pieminekļu apzināšanas ekspedīciju J. Graudoņa vadībā. 1984.-86.g. arheoloģiskos izrakumus veica vēstures zinātņu kandidāte T. Berga.
“Nāves ēna jau gāzās pāri Daugaviņas gravām, nogāzēm, mājām, cilvēkiem. Slutišķu sādža vēra acis mūža dusai. Daudzu pamesto māju logi bija aiznagloti ar dēļiem. Promiešanai gatavojās pēdējie tās iemītnieki.”
Daugavpils elektriskās spēkstacijas būvdarbi sākās 1984. gadā un līdz 1986. gadam bija paveikti 60% zemes darbu ap 18 miljoniem rubļu vērtībā.
Kopā ar Slutišķiem zem ūdens bija jāpaliek visai Daugavas senlejai, Ververu un Slutišķu kraujām, arheoloģijas pieminekļiem — senlaiku apmetņu vietām un kapulaukiem, citur Latvijā nesastopamiem dabas veidojumiem, unikālai augu un dzīvnieku valstij.
Žurnāls “Literatūra un Māksla” pārņēma iniciatīvu – organizēja diskusijas inženieriem, arhitektiem, zinātniekiem, pedagogiem un rakstniekiem. Te apvienojās Guntis Eberhards, kurš veltījis 20 gadus Daugavas un tās baseina upju ieleju ģeomorfoloģiskai izpētei, hidrologs Imants Rieksts, Meliorācijas institūta galvenais arhitekts Jānis Vilciņš, biologs Artūrs Mauriņš un Gunārs Andrušaitis, rakstniece Regīna Ezera, baltkrievu rakstnieks un vēsturnieks Uladzimirs Ārlovs un daudzi citi.
“Visapkārt ziedēja zāle. Čirkstināja sienāži. Upes skaidrajā plūdumā spoguļojās 1986. gada saule.”
Žurnālists Dainis Īvāns un publicists, bijušais Ķeguma spēkstacijas inženieris Artūrs Snips pētīja celtniecības projektu, tehnisko aprēķinu tabulas, dažnedažādu dokumentu kaudzes un laikrakstā „Literatūra un Māksla” publicēja rakstu sēriju „Par Daugavas likteni domājot”.“Taču visvairāk mēs meklējām tādu spēkstacijas ekonomisko raksturotāju kā plānotā ražotās enerģijas pašizmaksa. Te nu mums atklājās, ka šis rādītājs ir tik ārkārtīgi slepens un jebkura interese par to tika uztverta ļoti slimīgi. Jau sasparojāmies uz meklēšanu Maskavā, “Hidroprojekta” institūtā, kad, par laimi, kāds līdzjūtīgs darbinieks ieteica nešķiest velti laiku, jo gan jau arī pašizmaksa izrādīšōties tāda, kādai tai jabūt (?!)”.
Pēc daudziem vienprātībā nodzīvotiem gadiem sabiedrībā aizsākās diskusija par latviešu tautai un Latvijai svarīgām vērtībām, to saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Apmēram 30000 Latvijas sabiedrības iestājās pret šīs spēkstacijas celtniecību. Tā bija tiem laikiem neiedomājama iedrošināšanās.Sākotnēji ekoloģiskā un tehniski ekonomiskā diskusija pārtapa par politisku cīņu un bija kā pamats Latvijas Atmodai un Tautas frontes sākumiem. Tautai saliedējoties Slutišķu ciems un Daugavas augšteces gleznainie loki tika glābti. Tā nebija cīņa tikai par Daugavu vien, tā bija cīņa par Latviju un Likteņupi Daugavu. “Ar manām acīm skatījās viņi, mūsu senči, mums apsolītajā Latvijā. Tāpat kā ar bērnu acīm rītdienā lūkosimies paši”.
Rakstu sagatavoja vecākā muzeja speciāliste Māra Kampāne.
Raksta tapšanā izmantota Baibas Īvanes fotogrāfiju kolekcija, Daiņa Īvāna rakstu fragmenti, Naujenes Novadpētniecības muzeja Mutvārdu vēstures avotu kolekcija un publikācijas periodikā.
Daiņa Īvāna sievasmātes Romualdas Lielauses [dz. Boldaševiča, 1. vīra uzvārds Hrščenoviča] mājas Naujenes pagasta Spruktos. 20. gs. 2.puse.
Fotogrāfs Atis Ieviņš
Daiņa Īvāna dēls Ansis ar mammu Elvīru Hrščenoviču pie 1905. gadā ražotās Zinger šujmašīnas vecmāmiņas Romualdas Lielauses [dz. Boldaševiča, 1. vīra uzvārds Hrščenoviča] mājas pagalmā Naujenes pagasta Spruktos. 1986
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Slutišķu arheoloģiskā ekspedīcija Naujenes pagasta Slutišķu sādžā, 1986. Arheologiskie izrakumi Slutišķu viduslaiku kapsētā un apmetnē. Cilvēku grupa pie izrakumu laukuma. No kreisās puses 1.- Daiņa Īvāna sievasmātes draudzene, Daugavpils iedzīvotāja Eleonora Tenis , 2. un 4. [pāris brillēs] - Lielaušu ģimenes viesi no Polijas, 3. - izrakumu vadītāja, Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece, vēstures zinātņu kandidāte Tatjana Berga [09.12.1944 - 02.10.2020]. 5. - Romualdas Lielauses vīrs Valentīns. No labās puses Daiņa Īvāna ģimene: meita Baiba, dzīvesbiedre Elvīra Hrščenoviča ar dēlu Jurģi uz rokām un meita Karlīna, 1986.
Ageja Spiridonova saimniecība Slutišķos. Īvānu un Spiridonovu bērni zirga Bujana pajūgā . No labās puses 1.- vectēvs Agejs Spiridonovs ar mazbērniem 2.- Ruslanu, 3.-Juriju, 4.- Kasparu 5.- Alekseju Spiridonoviem un Daiņa Īvāna meitām 6.- Baibu un 7.-Karlīnu. Aizmugures fonā 2 nezināmi bērni. Naujenes pagasts, ~1986
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Slutišķu arheoloģiskās ekspedīcijas laikā. Cilvēku grupa pie Daugavas Slutišķos.
Priekšplānā Lielaušu ģimenes mīlule Žizele, Daiņa Īvāna dzīvesbiedre Elvīra Hrščenoviča ar meitu Baibu pie rokas. Tālāk, no kreisās puses 1.-Daugavpils iedzīvotāja Eleonora Tenis ar Lielaušu ģimenes viešņu no Polijas. Aizmugures fonā aizgriezies Daiņa Īvāna dēls Ansis, blakus arheoloģisko izrakumu vadītāja, Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece, vēstures zinātņu kandidāte Tatjana Berga [09.12.1944 - 02.10.2020] ar viesi no Polijas un Romualdas Lielauses vīru Valentīnu. Naujenes pagasta Slutišķu sādža, 1986.
Dzimšanas dienas svinības vecmāmiņas Romualdas Lielauses mājas pagalmā Naujenes pagasta Spruktos. No kreisās p. stāv Daiņa Īvāna dzīvesbiedre Elvīra Hršcenoviča ar māti Romualdu. Pie galda sēž: Daiņa Īvāna dēls Ansis un meita Karlīna, galda galā - vecmāmiņas vīrs Valentīns Lielausis un viņam blakus Daiņa Īvāna meita Baiba, 1986
Daiņa Īvāna un Oļega Spiridonova bērni siena vezumā. No kreisās puses: 1.- Baiba Īvāne, 2.- Jurijs Spiridonovs, 3. - Ansis Īvāns, 4.- Ruslans Spiridonovs, 5.- Kaspars Spiridonovs, 6. Aleksejs Spiridonovs, 7.- Karlīna Īvāne. Naujenes pagasts, Spiridonovu saimniecība Slutišķos, ~1986
Daiņa Īvāna meita Baiba un dēls Jurģis vecmāmiņas Romualdas Lielauses mājas pagalmā Naujenes pagasta Spruktos, 1986
Īvānu un Spiridonovu bērni zirga Bujana pajūgā dodas pa ceļu, kas ved gar Spruktu Svētā Antona Romas katoļu baznīcu. Priekšplānā [ar seju pret skatītāju] - Ansis un Karlīna Īvāni, viņiem aizmugurē Baiba Īvāne. No kreisās puses ar muguru: 1.- vectēvs Agejs Spiridonovs ar mazbērniem Juriju [aizmugurē], Ruslanu [tuvāk zirgam], Kasparu [Baibai aizmugurē] un Alekseju Spiridonoviem. Naujenes pagasts, ~1986
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Slutišķu arheoloģiskās ekspedīcijas laikā. Cilvēku grupa pie Slutišķu jeb Veras gravā.
Priekšplānā Lielaušu ģimenes mīlule Žizele, attālāk Daiņa Īvāna dzīvesbiedre Elvīra Hrščenoviča ar Daugavpils iedzīvotāju Eleonoru Tenis. Aizmugures fonā arheoloģisko izrakumu vadītāja, Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece, vēstures zinātņu kandidāte Tatjana Berga [09.12.1944 - 02.10.2020] ar Romualdas Lielauses vīru Valentīnu un nezināmām personām. Naujenes pagasta Slutišķu sādžā, 1986.
Slutišķu arheoloģiskā ekspedīcija Naujenes pagasta Slutišķu sādžā, 1986.
Arheoloģiskie izrakumi Slutišķu viduslaiku kapsētā un apmetnē. Cilvēku grupa pie atsegtā 16. gadsimta sievietes skeletkapa. Centrā pie kapa nometusies ceļos arheoloģisko izrakumu vadītāja, Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece, vēstures zinātņu kandidāte Tatjana Berga [09.12.1944 - 02.10.2020]. Blakus, ar kaķēnu klēpī, – T. Bergas meita.
Dainis Īvāns ar kāpostu maisu sievasmātes Romualdas Lielauses mājas pagalmā. Mājas durvīs stāv sievasmātes vīrs Valentīns Lielausis. Naujenes pagasts, Sprukti, 20 gs. 2.puse. Fotogrāfs Atis Ieviņš
Dainis Īvāns ar dēlu Jurģi Slutiškos pie Daugavas. Naujenes pagasts, 1992
Ints Miķelsons [Daiņa Īvāna radinieks no tēva puses] ciemošanās laikā pie Daiņa sievasmātes Spruktos. Uz pleciem Daiņa Īvāna bērni Baiba un Ansis. Fonā skats uz Slutišķu apbūvi no centrālās sādžas ielas puses. Naujenes pagasts, Slutišķi, 1987.
