Daugavpils novads ir Olesjas Ņikitinas laimes zeme
28.03.2018
AKTUĀLI
Ar Naujenes pagastu Olesjai Ņikitinai saistās visa dzīve – šeit viņa augusi, mācījusies, aktīvi līdzdarbojusies kā jauniete un joprojām dzīvo ar savu ģimeni. Olesja Ņikitina kopš 2011. gada strādā par Izglītības pārvaldes Jaunatnes lietu speciālisti, aktivizējot jauniešu dzīvi novadā un ar savu piemēru apliecinot, ka novads ir lieliska vieta, kur dzīvot un sevi realizēt. Šī sasaukuma pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēta par deputāti. Olesja Ņikitina darbojas Izglītības, kultūras un sporta jautājumu, kā arī Sociālo un veselības jautājumu komitejā.
- Pirms septiņiem gadiem sākāt darbu domē kā jaunatnes lietu speciāliste. Pastāstiet, kas bija grūtākais, uzsākot šo darbu?
Olesja Ņikitina: Aktīvs darbs ar jaunatni Daugavpils novadā sākās 2011. gadā, kad bija jāapstiprina Jaunatnes politikas attīstības stratēģija. Sākt visu no nulles bija ļoti grūti. Sākumā apzinājām visus jauniešus, kuri dzīvo mūsu novadā. Šo jauniešu bija daudz, tomēr vairākums no viņiem nezināja, kā var piedalīties un līdzdarboties pašvaldības dzīvē. Sākums bija visgrūtākais, jo bija jāapciemo visus 19 pagastus, kur mēs jauniešus uzrunājām, sakot : “Ir uzsākts aktīvs darbs ar jaunatni, mēs lūdzam jūsu palīdzību un aicinām aktīvi līdzdarboties. Daugavpils novads ir tā pašvaldība, kura vēlas būs jauniešiem draudzīga.”” Novadā ir ļoti dažādi jaunieši – vairāk aktīvi, mazāk aktīvi, atšķirības ir arī valodā un mentalitātē. Diez gan grūti bija viņiem iemācīt, ka var viens pie otra braukt ciemos uz citu pagastu, rīkot kopīgus pasākumus, jo sākumā viņi darbojās tikai sava pagasta ietvaros. Mums bija nepieciešams jauniešus sapulcināt vienā lielā lokā un palīdzēt saprast, ka viņi kopā var paveikt daudz interesantu lietu, realizēt dažādus projektus un organizēt aktivitātes novada mērogā. Apbraukājot pagastus, ar kolēģi ieguvām vērtīgu informāciju, kas palīdzēja izstrādāt pirmo plānošanas dokumentu. Ielikām tajā visas atziņas, kuras jaunieši sniedza, jo viņi labāk par mums pārzināja situāciju pagastos uz vietas. Beigās sanāca viens nopietns un mums ļoti dārgs dokuments “Daugavpils novada jaunatnes politikas attīstības stratēģija 2011. - 2017. gadam”.
-Kā izdevās šo stratēģiju ieviest dzīvē? Par ko vislielākais gandarījums un pie kā vēl būtu jāpiestrādā?
O.Ņ.: Noteicām vairākas prioritātes darbā ar jauniešiem. Visvairāk jauniešiem rūpēja tas, ka viņiem nebija, kur lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Tobrīd vairākos pagastos nebija jauniešu pulcēšanās vietu, bet, pateicoties mūsu novada un valsts rīkotajiem projektu konkursiem, viņiem izdevās šādas pulcēšanās vietas ierīkot. Tagad katrā pagastā strādā jaunatnes lietu atbildīgā persona, kas ir saikne starp mums un jauniešiem.
Ļoti grūti bija iemācīt jauniešiem runāt un drosmīgi atklāt savas domas. Daļai jauniešu traucē valodas barjera, tā ir ļoti aktuāla problēma. Prieks, ka pagājuši septiņi gadi un var manīt progresu, salīdzinot, kā jaunietis runāja sākumā un, kā runā tagad. Vairāki jaunieši ar kuriem sākām strādāt, tagad paši strādā par jaunatnes lietu atbildīgajiem. Viņi nav aizbraukuši prom un ir palikuši savos pagastos.
Esam ieviesuši tādus tradicionālos pasākumus, kurus jaunieši ar nepacietību gaida katru gadu - tas ir Jauniešu salidojums, intelektuālās spēles, sporta spēles, Daugavpils novada domes atbalstīti projektu konkursi. Viņi paši var rakstīt un iesniegt projektu idejas. Sākumā saskārāmies ar problēmu, ka jaunieši nevarēja tikt uz pasākumiem. Te jāsaka paldies pagastu pārvaldēm par aktīvu atbalstu, kuri iedala transportu un šoferus, kuri aizved uz pasākumiem vakaros un brīvdienās.
Kopumā, mums ir gājis visādi – gan labi, gan slikti. Tagad top turpinājums mūsu Jaunatnes politikas stratēģijas dokumentam. Labi var just atšķirību, kādi viņi bija sākumā un cik gudri ir tagad. Ar savām idejām viņi devuši mums labu materiālu pārdomām, kuras varam izmantot, plānojot mūsu attīstības dokumentu nākamajiem gadiem.
-Tomēr joprojām savu aktualitāti nezaudē tādas smagas problēmas kā jauniešu nodarbinātība.
O.Ņ.: Protams. Tas ir ļoti grūts jautājums, kuru, diemžēl, nav iespējams atrisināt pašvaldību līmenī. Tā ir viena no valsts lielākajām problēmām, ka jaunieši, apgūstot vidējo izglītību, izlemj doties uz ārzemēm, jo tur ir atšķirīgs algu līmenis un dzīves veids. Diemžēl, viņi meklē vieglāku veidu, kā kārtot savu dzīvi. Mums novadā ir nodarbinātības programma, tāpat tiek piedāvātas iespējas pastrādāt nometnēs, iespēja sevi pierādīt, darbojoties kā brīvprātīgais. Šobrīd novadā brīvprātīgais darbs ir likumiski pamatots un reglamentēts. Pagastu pārvaldes arī ir ieinteresētas, lai jaunieši paliktu un strādātu. Ir vairākas pārvaldes, kuras labprāt piedāvā darbu tiem jauniešiem, kuri mācās un saista savus dzīves plānus pagasta teritorijā. Ir ļoti daudz labu programmu arī no valsts puses uzņēmējdarbības uzsākšanai. Protams, ir jābūt izglītotam, lai spētu pielietot šīs programmas. Tāpat mums ir vairākas institūcijas, ar kurām var sadarboties un kuras var sniegt padomu – Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība “Kaimiņi” , Daugavpils novada domes Attīstības pārvalde, arī mēs – jaunatnes lietu speciālistu. Protams, vieglākais veids ir nopirkt biļeti, aizbraukt uz Angliju vai Vāciju, kur mierīgi strādāt un ne par ko nedomāt. Tad ir jāizvēlas, ko tu savā dzīvē vispār gribi.
-Kādas prioritātes un mērķus esiet sev izvirzījusi, iegūstot deputāta mandātu?
O.Ņ.: Tas ir jaunatnes darbs un viss, kas ir saistīts ar jaunatni – tā ir Jauniešu centra izveide, Jaunatnes nodarbinātības programma, arī darbs ar skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm. Tie mazie bērni, kuri šobrīd aug un mācās, ir mūsu nākamā jaunatne, ar kuru mums būs jāstrādā. Ir jācenšas, lai viņi nedomātu, ka, aizbraucot prom, viņiem būs vieglāk un labāk – lai viņi paliktu tepat, jo, gan skolas izglītība, gan universitātes izglītība mums ir ļoti laba. Man nepatīk, kad jaunieši apgalvo, ka pie mums nav labu studiju programmu un vispār studijām neatliek laika, jo ir jāstrādā. Tā nav. Daugavpils Universitāte (DU) piedāvā ļoti labas programmas, arī ar budžeta vietām. Tāpēc tas ir vairāk stāsts par to, ka negrib, nevis nevar.
Protams, mans mērķis ir arī darbs ar pagastu pārvaldēm, virzienā, lai jaunie speciālisti tiktu piesaistīti aktīvam darbam, lai viņi zinātu, ka var te palikt, nevis domātu par emigrēšanu.
Vispār, darbs pašvaldībā ir ļoti interesants un pamācošs, kur var iegūt vērtīgas zināšanas, ierosinājumus no kolēģiem, priekšlikumus, komentārus un arī kritiku, kura arī reizēm ir konstruktīva un pareiza, lai nākamreiz tādas kļūdas nepieļautu. Es sevi vēl varu saukt par jauno paaudzi, kuru ir jāmāca. Skatoties pašvaldības darbu no malas, varētu šķist, ka tur nekā grūta nav, bet, kad esi tajā iekšā, tu saproti cik atbildīgs un grūts darbs tas ir. Lai viss būtu pamatots, lēmumi pareizi pieņemti un iedzīvotājiem būtu apziņa, ka Daugavpils novads ir tā vieta, kur viņi vēlētos palikt.
-Ko esat studējusi? Kāpēc šāda izvēle un, kā tas palīdz darbā?
O.Ņ.: Šobrīd es esmu DU doktorante, studēju salīdzināmo literatūrzinātni. Tuvojas tas laiks, kad man ir jāiesniedz disertācija, un es ļoti ceru, ka man izdosies aizstāvēt doktores grādu. Studējot salīdzināmo literatūrzinātni, man pavērās plašākas iespējas - valodas apguvē, grāmatu lasīšanā, aktīvā darbā ar izciliem pasniedzējiem. Studijas sniedz prasmes, kuras noder arī darbā - prasmi runāt, komunicēt, pamatot, aizstāvēt, tekstā meklēt zemtekstus. Vispār, man ļoti patīk studēt, tāpēc es nezinu, ko darīšu pēc absolvēšanas, varbūt atradīšu jaunu studiju programmu. Pirmkārt, tas ir lieliski, ka par studijām nav jāmaksā un ir tik izcila zināšanu bāze. Neskatoties uz to, kādu programmu studē, tā vienmēr būs lieliska pieredze, kuru īpaši var novērtē pēc laika. Mans pētāmais lauciņš ir mūsdienu bērnu literatūra. Tā kā esmu divu bērnu mamma, man tas ļoti noder. Disertācijas tēmu es uzskatu sev par liktenīgu. (Smejas) 22. augustā es nokārtoju doktorantūras iestājeksāmenu un 23. augustā man piedzima meitiņa. Kopš tā laika manā mājā ir ļoti daudz bērnu grāmatas krievu, latviešu un angļu valodā, kuras lasu gan es, gan mani bērni.
- Kā izdodas paspēt apvienot daudzos pienākumus?
O.Ņ.: Liels nopelns tajā ir manai ģimenei - vecākiem, vīram un māsām, kuri man palīdz un labprāt pieskata manus bērniņus. Ir ļoti svarīgi, ka ģimene motivē. Neviens no maniem vecākiem nekad nav teicis, ka tagad, kad esmu kļuvusi mamma, mans pienākums ir sēdēt mājās. Tieši otrādi – viņi mudināja, ka man ar maģistra grādu būs par maz, ka ir jātiek tālāk. Tāpēc es uzskatu, ka, ja kaut ko ļoti vēlies un ir ģimenes atbalsts, visu var paspēt. Galvenais to darīt kvalitatīvi.
-Naujene ir Jūsu dzimtais pagasts, joprojām te strādājat un te mācās Jūsu bērni. Kas notur dzimtajā pusē?
O.Ņ.: Mans tētis nāk no Ukrainas, savukārt mamma no Lietuvas – abi iepazinās Daugavpils rajonā un palika te uz dzīvi. Viņi izveidoja piemājas saimniecību “Bišu drava”, kur piedzimām mēs - trīs māsas. Atklāti sakot, es nekad neesmu aizdomājusies par iespēju kaut kur aizbraukt. Pēc Vecpils pamatskolas, aizgāju mācīties uz Daugavpils Mūzikas vidusskolu. Pēc vidusskolas absolvēšanas man bija iespēja braukt uz Rīgu studēt Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Dažādu dzīves apstākļu dēļ man bija jāizvēlas – braukt uz Rīgu vai palikt tepat Daugavpilī. Kaut kādas priekšnojautas vai kāds no augšas apturēja mani, un es paliku studēt Daugavpilī.
Naujenes pagasts ir ļoti unikāls pagasts, tur es esmu gadiem aktīvi darbojusies kā jauniete. Man vispār nebija vēlmes braukt prom, jo man te ir ļoti labi - te es iepazinos ar savu vīru, izveidojām ģimeni, te top mūsu māja. Te ir mani vecāki, bez kuriem es nevaru iedomāties savu dzīvi un apciemoju viņus katru nedēļu. Es esmu mājas cilvēks - manuprāt, te ir visas iespējas strādāt, te atbalsta cilvēkus, kuri vēlas palikt un būt piederīgi novadam. Varbūt galvaspilsētā vai ārzemēs ir lielāka alga vai var atļauties vairāk, bet tur brīvdienās nav blakus vecāku, tur nav pirtiņas sestdienās, tur bērniem nav tādu iespēju sabiedrībā runāt dzimtajā valodā, nav iespējas komunicēt ar draugiem vai aiziet ciemos pie kaimiņiem. Es nevaru iedomāties savu dzīvi citā vietā.
-Uzskatāt, ka laukos ir bērniem labvēlīgāka dzīves vide?
O.Ņ.: Jā. Tā ir labvēlīgāka dzīves uztveres ziņā, viņiem te veidojas ģimeniskāka piederības sajūta. Es esmu ģimenes cilvēks, redzu, ka arī mani bērni tādi paliek, jo katru piektdienu izskan jautājums, vai šodien brauksim pie vecmammas. Man tas liekas ļoti svarīgi audzināšanas procesā, ka bērni saprot, ka šī ir vieta, kuru jāmīl stiprāk par visu pasaulē un, ka tā ir vieta, kur tevi vienmēr gaidīs atgriežamies.
-Kas ikdienā sagādā vislielāko prieku?
O.Ņ.: Kā jau visiem cilvēkiem - tas, ka, pārnākot no darba, tevi mājās sagaida mīļotais vīrs, bērni. Viņi stāsta, kā pagāja viņu diena, dalās nopietnās un gudrās atziņās. Tie ir viņu smiekli, sajūta, ka esi mājās un vari piezvanīt mammai, pastāstīt, kā gāja un dzirdēt atbildi, ka arī viņiem viss ir kārtībā.
