6. aprīlī senioru deju kolektīvs “Ozolzīles” Ilūkstes kultūras un mākslas centrā atzīmēja 10 gadu jubileju koncertā “Dejot ar ozolu spēku”. Kā teic kolektīva vadītāja Sandra Stašāne: “Šī ir zelta paaudze, zelta dejotāji, cilvēki ar dažādu dejošanas pieredzi. Vadīt seniorus, tas ir īpašs gods un tā ir īpaša atbildība.”
Senioru deju kolektīvam ir īpašs stāsts, kā tas tika dibināts. Dejotāji stāsta, ka “Ozolzīļu” vecāki ir Marija un Henrihs Slavinski, bet krustmāte ir Ingūna Svarāne, jo bez viņu artavas netiktu izveidots kolektīvs. Dejotājas Alvīne un Regīna stāsta: “Sociālajā dienestā bija izgājis projekts par senioru aktīvā dzīvesveida veicināšanu, bet nevarēja izdomāt, kādas aktivitātes lai piedāvā. Henriham radās ideja – iespaidojoties no senioru deju kolektīva snieguma kādā koncertā Krāslavā, tika pieņemts lēmums organizēt nevis kārtējo nūjošanu, bet gan tautas dejas. Tā Henrihs un Marija Slavinski ieguldīja lielu darbu, lai uzrunātu vietējos seniorus un aicinātu dejot.” Sākumā dejoja pieci pāri, vēlāk pievienojās arvien vairāk dejotāju. Daži bija atnākuši tikai uz projekta laiku, sākumā pat teikuši “nu kad tas vienreiz beigsies?”, bet vēlāk palikuši dejot līdz pat šai dienai vai arī vēlas dejot, bet gadi un spēks vairs neļauj. Deju kolektīva vadītāja Sandra stāsta: “Ir cilvēki, kuriem šī nodarbe – dejošana – nav saprotama, jo viņi nekad to nav darījuši, bet, ja saņemas iesākt, tad ir ļoti grūti aiziet. Šo 10 gadu laikā sastāvs ir mainījies, no pirmsākumiem dejo 8 cilvēki. Bet sākumā lielākā daļa dejotāju būtībā bija bez iepriekšējās tautas deju pieredzes, sāka visu mācīties no nulles”. Dejotāji Jānis un Regīna teic: “Vai lāci var iemācīt dejot? Sandra var! Jābrīnās, kā cilvēki, kas nekad iepriekš nav dejojuši, vecumdienās var iemācīties dejot! Un vēl tikt uz saviem pirmajiem Deju svētkiem!”
Šobrīd senioru deju kolektīvā “Ozolzīles” vienu vai divas reizes nedēļā pulcējas 17 dejotāji no Ilūkstes, Pilskalnes un Pašulienes. Dejotāji ļoti lepojas, ka arī nākamās paaudzes mīl deju, jo gan bērni, gan mazbērni darbojas kādā pašdarbības kolektīvā – dzied vai dejo, bet visi kopā ir satikušies Dziesmu un deju svētkos. Regīna stāsta: “Mums visiem dejotājiem kopā ir 42 bērni, 62 mazbērni un 2 mazmazbērni. Mūsu kolektīvā ir bijušas kāzas, bet nav mazsvarīgi, mūžībā ir devušies arī trīs mūsu kādreizējie dejotāji”.
“Ozolzīlēm” ir vairāki tautastērpu komplekti. Sākums gan bijis pieticīgāks – vīri dejojuši melnās vestēs un biksēs, bet sievas vecajos, kožu saēstajos Augšzemes brunčos, kas glabājušies kultūras nama noliktavā. Vienā brīdī bija iespēja tikt pie kāda uzņēmēja sponsorētiem tautastērpa krekliem, ko kolektīvs arī izmantoja. Pirmie tautastērpi kolektīvam tapa tieši pirms 2018. gada Deju svētkiem. Projekta “Biedrības “Ilūkstes novada pensionāru biedrība” Sēlijas tautastērpu iegāde” ietvaros kolektīvs tika pie saviem jaunajiem tērpiem: “Tie ir Seces tērpi, finansējums mums ļāva iegādāties pilnu tērpu komplektu gan sievām, gan vīriem. Mēs pētījām, kādus tērpus vēlamies, spriedām, ka Augšzemes tērps jau ir daudz redzēts, bet, lai tomēr būtu kas sēlisks, izvēlējāmies citu Sēlijas tērpu”, stāsta kolektīva vadītāja.
Kolektīvs ar prieku piedalās visos pasākumos, kur aicina, katrs brauciens ir kā svētki. Kolektīvs ļoti priecājas par gaidāmo koncertu Līvānos, kur “Ozolzīles” tika lūgtas dejot konkrētas dejas: “Tas ir tāds pagodinājums! Parasti uz koncertiem brauc ar dejām, ko prot nodejot, jautā – ko jūs varat parādīt? Bet šeit mūs lūdz dejot konkrētas dejas, jo tās patiešām labi izdodas un tās vēlas redzēt tieši šajā koncertā,” stāsta Aivars. Kolektīvs ir nosvinējis 10 gadu jubileju, bet ar to dzīve neapstājas – plānots piedalīties vēl daudzos koncertos. “Ozolzīles” ļoti gaida Senioru deju svētkus Limbažos, Latgales senioru deju svētkus Preiļos, kā arī Sēlijas dziesmu un deju svētkus “Sēlija rotā!”, plānu ir daudz.
Senioru deju kolektīva dalībniekiem ir dažādi stāsti, kā viņi kļuvuši par “Ozolzīļu” ģimenes daļu. Jānis stāsta: “Tajā gadā pirms Dziesmu svētkiem domāju, cik forši - vidējās paaudzes kolektīvs brauks uz dziesmu svētkiem, man arī gribētos. Vienu dienu sēžu darbā, pie manis atnāk divas skaistas dāmas un saka, lai eju dejot tautasdejas. Un te atnāk tāds piedāvājums no senioriem pievienoties viņiem! Protams, ka piekritu! Sākumā atnācu palīdzēt dejot svētkos, bet tā arī paliku te līdz šodienai. Kopumā esmu bijis 9 Dziesmu un deju svētkos, ļoti ceru, ka tikšu uz saviem 10. svētkiem!” Aivars ir viens no “Ozolzīļu” dejotājiem, kurš savas dejotāja gaitas sācis jau skolas vecumā, un ar dažādiem pārtraukumiem ir dejojis visu dzīvi, kolektīvos būdams arī solists. Arī savu ģimeni dibinājis, sadejojoties ar kādu jaunu, skaistu dejotāju. Aivars teic: “Kādreiz dejojām arī vidējās paaudzes deju kopā “Pilskalne”, vēlāk dzīve iekārtojās tā, ka bija jāpaņem pauze no dejošanas. Vienā brīdī abi ar sieviņu izdomājām, ka gribētu atkal dejot, viņa sāka interesēties par senioru deju kolektīvu Ilūkstē. Tad notika pats interesantākais – vienu dienu izeju savā pagalmā, te piebrauc Henrihs Slavinskis un saka – mums rīt ir mēģinājums, nāc dejot! Saku – nav problēmu, brauksim! Henrihs toreiz brīnījās, ka mūs nav jāpierunā. Un tā tas aizgāja! Jā, deju kolektīvs ir kā otrā ģimene, kur var izvēdināt galvu no ikdienas.” Savukārt dejotāja Alvīne stāsta, ka ir ļoti gribējusi dejot visu dzīvi: “Man visu laiku šausmīgi ir patikusi tautas deja, vienmēr, kad skatos, asaras acīs, domāju, cik ļoti man gribas dejot! Mani nekad neņēma dancot, jo man bija lauzta roka, kas pēc lūzuma palikusi šķība. Labi, ka partneris pacieš! Vārdu sakot, visu dzīvi esmu dziedājusi, bet dancot tik ļoti gribējās, un uz vecumdienām man tas ir izdevies! Man tik ļoti patīk dejot! Tas dod savu kolektīvu, dod izvingroties mūsu vecumā, skaidrs, ir gan nervu, gan fiziskā slodze, kādreiz varbūt lieku reizi kāda smēre jāsmērē sāpīgā vietā, bet tas ir tā vērts!” Kolektīva prezidente Regīna arī ir dejojusi tautas dejas jau kopš skolas laikiem. Dzīve iegriežas dažādi, tāpēc vēlāk nebija izdevies kaut kur dejot, līdz dejotāja pārcēlusies uz dzīvi Ilūkstē, kur meklējusi iespējas dejošanai: “Draugi mani uzaicināja dejot “Ozolzīlēs”. Sākumā domāju, ka iešu viena, bet man nejaušības pēc pievienojās arī vīrs. Mēģinājuma dienā palūdzu viņam mani aizvest uz kultūras namu, viņš arī nāca iekšā, pagaidīs, kamēr beigsies mēģinājums. Kaut kā toreiz viņš ticis uz skatuves, vadītāja māca polkas un viņš prasa – ātri tas murgs beigsies? Pēc nedēļas, viņš man prasa, cikos būs tas mēģinājums rīt? Tā mēs kopā nodejojām piecus gadus! Tagad viņš vairs nedejo, bet tomēr tika uz saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem. Es esmu ļoti laimīga, ka esmu tikusi dejot, ko tik ļoti gribēju darīt visu dzīvi!” Dejotāja Marija arī tika uzaicināta dejot “Ozolzīlēs”, bet viņas pirmā dejošanas pieredze ir diezgan kurioza, ko visi atceras ar sirsnīgiem smiekliem: “Savā pirmajā koncertā ar “Ozolzīlēm” es dejoju Aivara vietā, jo toreiz viņš netika uz koncertu, dejojām to pašu “Kāzu goda soli”. Es biju tikko atnākusi, deju īsti nezināju, tik vienreiz biju kopā ar Aivaru nodejojusi. Tā mēs ar Sandru pārī toreiz dejojām – es pārģērbos vīru tērpā, bet mani sevišķi atpazīt nevarēja – melnā veste, bikses, īsi mati. No malas cilvēki teica – jums viss kārtībā, bet kam jums tas jaunais puika tur vajadzīgs? Tādi kuriozi!”
Šis nav vienīgais kuriozs, ko kolektīvs ar smaidu atceras. Ir bijuši dažādi notikumi, piemēram, dejotājam reiz esot bikses degušas uz skatuves, citu reizi ir gadījies deju sajaukt tik ļoti, ka šķitis - sliktāk vairs nevar būt, bet tomēr kolektīvs kopīgi “ielēcis” atpakaļ īstajā solī un deju pabeiguši patiesi skaisti un pareizi. Jānis stāsta par savu mīļāko atgadījumu: “Tie bija mūsu pirmie Dziesmu svētki, laikam nekad neaizmirsīšu šo atgadījumu! Mēs atbraucām uz stadionu, devāmies uz laukumu, kur jābūt mēģinājumam. Aizejam, bet nekā! Esam atnākuši uz nepareizo laukumu. Tad nu aizejam uz īsto laukumu, sagatavojamies dejai un no augšas virsvadītājs pasaka – paldies, mēģinājums beidzies! Mēs tur bijām laikam kādas divas minūtes. Man bija tāds šoks, tas bija visīsākais mēģinājums manā dzīvē!”
Ar humoru un dzirksteļojošu prieku “Ozolzīļu” dejotāji aizvada savus mēģinājumus, dejo straujākās no senioru dejām un ir pateicīgi viens otram, ka “Ozolzīles” dejo un priecājas. Dejotāji viens otram vēl veselību, izturību, dejotprieku un to varēšanu, lai kopā sadejotos vēl daudzos koncertos un nākamajos Dziesmu un deju svētkos.
