“Dravnieku” saimnieki nenolaiž rokas pat visgrūtākajos brīžos

Pirms 23 gadiem Nīcgales pagastā savu darbību uzsāka zemnieku saimniecība “Dravnieki”, kas visus šos gadus attīsta piena lopkopību. Spūļu ģimene uzsāka saimniekot ar piecām slaucamām govīm, bet nu viņu ganāmpulkā ir jau pāri 200 slaucamām gotiņām un gandrīz tikpat jaunlopu. Gadā viena gotiņa dod vidēji 12 300 kg piena, bet zemnieku saimniecības neto apgrozījums pērn pārsniedza 1 miljonu eiro. Zemnieku saimniecība ir attīstījusies, pateicoties iespējai realizēt vairāk nekā 10 projektus, ieguldot attīstībā nedaudz vairāk kā 2,3 miljonus eiro.

Saimnieki cenšas ieviest mūsdienu tehnoloģijas, slaukšanas zāle aprīkota ar modernām iekārtām, kas ļauj atvieglot ikdienas darbu un padara to interesantāku, piesaistot darbam fermā arī jaunāko paaudzi. Saimniece Inguna stāsta, ka slaukšanas zāle ir tāds pusrobots, kur cilvēkam vien jāpieskata iekārtas: “Visiem aparātiem ir automātiskā noņemšana, cilvēkam aparāts ir tikai jāuzliek. Tālāk visa uzskaite man nāk uz datoru, kurā es redzu visu par katru govi individuāli – gan katrā reizē un dienā kopumā izslauktā piena daudzumu, kad govs ir apsēklota, kad ir ienākusi vai izgājusi no ganāmpulka, visa informācija man ir datorā. Tas ikdienā ļoti atvieglo mums darbu un arī darbu vetārstam, jo datorā viņš redz, ja kādai govij piena daudzums sarucis, tātad ar to gotiņu kaut kas nav kārtībā, tad iet, skatās un, ja vajadzīgs, sniedz gotiņai pirmo palīdzību.”

Inguna pēc izglītības ir zootehniķe, bet vīrs Jānis ir inženieris. Jau ilgus gadus abi pieturas vienai nozarei, apsaimnieko 500 ha zemes, kurā tiek audzēta kukurūza un zāle lopbarībai. Pienu saimniecība pašlaik nodod uzņēmumam “Preiļu siers”, kas nodrošina daudz maz pieņemamu iepirkuma cenu.

Saimniecībā tiek nodarbināti 16 strādnieki. Jau gadu Dravniekos strādā kāda ģimene no Ukrainas, kurai saimnieki nodrošinājuši pajumti un darba iespējas. Saimniece par viņiem teic tikai vislabākos vārdus: “Ļoti jauki un atsaucīgi cilvēki. Esmu ļoti gandarīta, ka man izdevies iegūt labus draugus.” Saimnieks Jānis cer, ka šai Ukraiņu ģimenei pievienosies vēl kāda ukraiņu ģimene: “Šie cilvēki ļoti gaida, ka varētu no Ukrainas tikt ārā viņu paziņas, kuri labprāt gribētu dzīvot un strādāt Latvijā. Viņiem ir liela vēlme darboties ar tehniku, ar visu ko.”

Spūļu saimes lepnums ir viņu trīs bērni. Vecākais dēls Artis, pēc izglītības ķīmiķis, izvēlējies dzīvi un darbu Rīgā, bet jaunākie bērni Lauris un Līga palīdz vecākiem saimniekot. Lauris ir agronoms un ir izveidojis pats savu saimniecību “Bruņas”, audzē rapsi, pupas un graudaugus.

“Lauris strādā tieši augkopībā, audzē graudus, palīdz man audzēt barību govīm, kukurūzu, zālājus. Viņš mums palīdz sagatavot lopbarību, pats brauc ar traktoru, pļauj, smalcina, ir galvenās rokas, kas palīdz visus darbus darīt saimniecībā,” stāsta Inguna.  

Meita Līga no mazām dienām gājusi vecākiem palīgā, jau agrā bērnībā iemācījusies darboties lopu fermā, pat pieņemt govīm dzemdības, bet tagad ir galvenais vetārsts saimniecībā. Inguna atminas, kā Līga, vēl mācoties 2. klasē, reiz sagaidījusi mammu no darba, skrienot pretī un saucot, ka jau sasaistījusi govij kājas, lai to sagatavotu teliņa laišanai pasaulē. Inguna nekad neesot domājusi, ka meita izrādīs vēlmi saimniekot laukos, jo vidusskolā interesējusies par žurnālistiku un pat iestājusies studēt šo nozari, taču jau pēc pāris nedēļām nožēlojusi savu izvēli.   

“Viņa gadu nomācījās, izņēma dokumentus, iesniedza Jelgavā un 2019. gadā veiksmīgi absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterināro fakultāti. Šodien viņa ir galvenais dakteris manā fermā un daudzās citās fermās. Strādā vienā komandā ar vetārstu Andreju Elksniņu un sniedz vetārsta pakalpojumus vairākos novados. Tādā ziņā ir cerība, ka nākotne ir,” prieku par bērnu izvēli palikt laukos pauž saimniece.

Piena lopkopība ir pārcietusi dažādas krīzes, arī šis gads nav izņēmums un pēc saimnieku teiktā ir viens no smagākajiem gadiem saimniecības pastāvēšanas laikā. Tas saistīts gan ar ilgstošo sausumu, kas nav ļāvis pietiekamā daudzumā sagatavot lopbarību, gan ar kritiski zemajām piena iepirkuma cenām.  

“Izaicinājums šogad ir sausie laikapstākļi un piena cenas, kas ir neadekvāti zemas. Reāli mēnešus trīs mēs strādājam zem pašizmaksas. Un ja jāstrādā vēl uz priekšu, tad jādomā, kā to visu pārdzīvot. Šodien galvenais ir pārdzīvot šo ziemu un sagatavot lopbarību, lai mums nebūtu jāsamazina ganāmpulks,” saka Inguna. Viņa atzīst, ka esot visu rūpīgi izvērtējuši un cer, ka ar izaudzēto kukurūzu vajadzētu pietikt. “Mēģināsim vākt salmus, maisīsim kukurūzu ar salmiem, un es domāju, ka tādā veidā mēs izdzīvosim. Esam tik ilgi cīnījušies un tik daudz līdzekļu ieguldījuši saimniecības attīstībā, ka negribas tā vienkārši pacelt rokas un padoties. Nevar būt visu laiku slikti, gan jau arī mūsu nozarē uzspīdēs saulīte.”

***

Zemnieku saimniecība “Dravnieki” šogad izvirzīta Augšdaugavas novada pašvaldības konkursa “Saimnieks 2023” nominācijā “Gada lauksaimnieks”.

Teksts, foto: Inese Minova