Dzejas dienās Raiņa mājā Berķenelē noslēdzās ziedošais projekts
13.09.2021
AKTUĀLI
11. septembrī Raiņa mājā Berķenelē Dzejas dienu pasākumā “Tepat taču ārā ir mīlīgais dārzs!” skanēja dzeja un mūzika. Harmonijas kalniņā muzicēja Kristiāna Dāvida pamatskolas audzēkņi, tādā veidā ieskandinot Raiņa dzimšanas dienas svinības un arī atjaunoto Harmonijas kalniņu. Savukārt muzikālās apvienības “Rāmi Riti” mūziķi Inese Kozuliņa un Ivars Štubis ar savu koncertprogrammu “Saules dziesmas” noskaņoja apmeklētājus uz saulainu laiku un labu garastāvokli. Kokles un ģitāras mūzikas pavadījumā notika projekta “Ziedu svētkiem vieta” prezentācija.
Vairāku gadu garumā Berķenelē ir rīkotas mākslas akcijas un plenēri. Vēloties turpināt iedibināto tradīciju, arī šogad Berķenelē notika plenērs, kurš bija veltīts puķkopībai.
Dārzkopībai Latvijā ir senas un noturīgas tradīcijas, latvieši bija ne tikai čakla arāja tauta, bet arī prasmīgi dārznieki. Arī Pliekšānu ģimene rūpējās par sava dārza estētiku: audzēja ne tikai praktiskos dārzeņus, bet arī ziedus. Īpaši ziedus mīlēja Raiņa vecākā māsa Līze, viņas mīlestība uz ziediem un kopto puķu krāšņums ir ietekmējis arī nākošo dzejnieku. Dažādi ziedi, kas iepazīti jau bērnībā, bieži sastopami Raiņa dzejā.
Pirms 150 gadiem Jānis Pliekšāns pamanīja, ka “tepat taču ārā mīlīgais dārzs!”. Vēlāk tieši Berķeneles dārzam viņš veltīja dzejoli ar nosaukumu “Dārzs”. Berķeneles pusmuižas dārza iekārtošanā savu artavu deva katrs no Pliekšānu ģimenes locekļiem, tāpēc plenērā tika aicinātas piedalīties radošās ģimenes, meklējot iedvesmu puķu dobju veidošanai Raiņa dzejā un dzīves stāstā. Rezultātā Berķeneles dārzs ir papildināts ar vairākām interesantām un oriģinālām puķu dobēm, katra no tām ir tematiski saistīta ar Berķeneles māju, Pliekšānu ģimeni vai Raiņa daiļradi. Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu ir iegādāti stādi dobju veidošanai.
Puķu dobju autorus iedvesmojis romantiskais un reizē skumjais stāsts par Jāņa pirmo mīlestību - zeltmataino, zaļacaino kaimiņu meiteni Idu Apsāni, kurai viņu iepazīšanās brīdī bija pieci gadiņi, bet topošajam dzejniekam - septiņi. Šīs pirmās patiesās jūtas viņš vēlākos gados atainojis dzejolī “Mēness meitiņa”. Jau 2009. gadā par godu tam tapis mākslas objekts kokā “Mēness meitiņa”, bet projekta laikā izveidotas arī divas puķu dobes. Dīķa otrajā pusē, tieši iepretim lapenei, vīd skaista akmeņiem izlikta puķu dobe lielas sirds formā, kuras autori ir Augšdaugavas novada Sabiedrisko attiecību radošā saime.
Turpat līdzās dārzā tapis Madalānu ģimenes un Saules skolas kopdarbs. Zinot, ka Berķenelē bieži viesojas kāzinieki, nu ir iekārtota vieta, kur jaunlaulātie var apsēsties, nofotografēties un baudot Berķeneles dārza atmosfēru, sapņot par turpmāko jaunās ģimenes dzīvi.
Berķenelei veltītajos dzejoļos Rainis ir apdzejojis arī ezerus, tam par godu Poļakovu ģimene izveidojusi dārzā simbolisku ezeru dobes veidā.
Pie pagraba var aplūkot Ilūkstes radošās grupas darbus, kas tapuši, iedvesmojoties no dzejoļa par trīskrāsaino sauli, kura dies drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.
Pie staļļa pakava formā ir iestādītas kannas kā veltījums Raiņa tēvam Krišjānim, kurš bija ne tikai talantīgs saimnieks, bet arī aizrautīgs zirgu audzētājs, piedalījās izstādēs un bija godalgots.
Daudzi puķu stādi atceļojuši ka dāvinājums no Daugavpils pilsētas Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieces Vitas Viļevko dārza.
Skaistu puķu dobi blakus mākslinieku Folkmaņu ģimenes veidotajai Randenes klētiņai iekopusi pati Raiņa mājas direktore Inese Bērziņa. Stāstot par savu ideju, Inese atzīst, ka klētiņas dekorācija tapusi 2015. gadā brīvdabas izstādei un laika gaitā ir nedaudz noplukusi. Lai tā izskatītos interesantāka, radusies doma izveidot nelielu puķu dobi, kāda agrāk atradusies teju pie katras latgaļu sētas. Inese nocitēja Saulcerītes Vieses grāmatas citātu par Raiņa bērnību, kurā vēstīts par dzejnieka mātes Dārtas aizraušanos ar puķēm un dobju iekārtošanu. “Tikai viņa prata katru puķi tā ielikt savā vietiņā, lai vasarā nevienu stādiņu neaizsegtu cita lapa, lai krāsas sasauktos un smarža nenomāktu smaržu.” Ineses veidotajā dobē rotājas saulespuķes, dālijas un smaržīgās vērmeles.
Inese Bērziņa atzina, ka puķes ir kā mazs bērns, kas ir pastāvīgi aprūpējams, tāpēc viena lieta ir iestādīt, bet nepieciešams dobes apkopt arī turpmāk – laistīt un ravēt, par ko viņa pateicās saviem darbiniekiem. Kā arī paldies teica galvenajai projekta dārzniecei Līvijai Tamanei un katram projekta dalībniekam.
