18. novembrī reizē ar Latviju savu dzimšanas dienu svin bijusī skolotāja Tekla Voiteka. Nākamgad viņai gaidāma liela dzīves jubileja – 90 gadi, bet aiz muguras ne mazāk svarīgs gada skaitlis – 50 gadi pedagoga darba.
Sirmgalvi satieku rušināmies piemājas dārziņā, kur viņai novembrī joprojām zied rudens puķes un top dobes jauniem stādījumiem. Dārzkopība visu dzīvi bijusi viņas iemīļotā aizraušanās, kas ļauj sevi uzturēt formā arī vecumdienās.
Aizliegtā dzimšanas diena
Tekla Voiteka dzimusi Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā, kas vienmēr bijis bagāts ar radošiem un aktīviem cilvēkiem. Viņa atmin, ka bērnībā 18. novembrī pie katras mājas bija izkārts Latvijas valsts karogs, bet viņa kā dzimšanas dienas gaviļniece šajā dienā no pagasta saņēmusi kādu nelielu dāvaniņu – krūzīti vai konfektes, bet tēvs nopircis gardu baltmaizes kukulīti, kas sagādājis milzu prieku. Maza būdama, Tekla vēl nesaprata, ka karogi plīvo par godu valsts nevis viņas dzimšanas dienai.
Daudzus gadus vēlāk dzimšanas dienas svinības kļuva par īstu pārbaudījumu. 1963. gadā, strādājot Gulbenes 2. vidusskolā, Teklu uz mājām atnākušas apsveikt darba kolēģes. Taču viņu gājiens nepalika nepamanīts un jau nākamajā dienā abi ar vīru izsaukti uz partijas komiteju skaidroties, kāpēc viņi svin 18. novembri. Pārliecinājies, ka Teklas pasē 18. novembris ierakstīts kā dzimšanas datums, partijas sekretārs teicis: “Sviniet vienu dienu iepriekš vai dienu vēlāk, bet nekad nesviniet šajā dienā!”.
Bagātīga darba pieredze
Domu kļūt par skolotāju Tekla izauklējusi no mazām dienām. Viņas mammas māsa bija skolotāja, no kuras Tekla četru gadu vecumā dāvanā saņēma bilžu grāmatiņu. Lai arī tolaik vēl nav pratusi ne lasīt, ne rakstīt, labprāt šķirstījusi grāmatiņu un jau tad apgalvojusi, ka kādreiz pati būšot skolotāja. “Turklāt es domāju, ka tas ir ļoti prestižs darbs, neko citu arī neņēmu galvā. 1951. gadā pabeidzu Nautrēnu vidusskolu, iestājos Daugavpils Skolotāju institūtā, 1952. gadā sāku strādāt Svētes septiņgadīgajā pamatskolā,” atceras Tekla Voiteka. Lai gan izvēlējusies studēt vēsturi, šo priekšmetu skolā mācījusi visai maz. Pašu vairāk aizrāva rokdarbi, tāpēc lielākoties skolā meitenēm mācīja mājturību. Savos 50 darba gados Tekla Voiteka ir paguvusi pastrādāt 12 skolās. Jaunie speciālisti tika bieži pārcelti no vienas darba vietas uz otru. Lai arī dzīve, tā teikt, “uz čemodāniem”, toties no katra jaunā kolektīva varējusi smelties lielu pieredzi un pati pilnveidoties, kas dzīvē ļoti noderējis.
Padomju gados gandrīz pie katras skolas bija izveidoti mācību lauciņi, kur skolotāja bērniem mācīja stādīt un ravēt. Teklas Voitekas vadībā pie Daugavpils 12. vidusskolas tika izveidots liels dārzs, kur nelielos pleķīšos tika audzētas dažādas dārza kultūras. Vēlāk republikas skatē ar savu dārziņu skola ieguvusi pirmo vietu pilsētas mērogā.
Mācīties nekad nav par vēlu
Paralēli skolotājas darbam Tekla Voiteka 52 gadu vecumā neklātienē absolvēja Bulduru dārzkopības tehnikumu, iegūstot zināšanas apzaļumošanas jautājumos, dārzu un parku kopšanā. Savus studijas gadus tehnikumā sirmgalve atceras ar smaidu, jo bijusi visvecākā studente, kas daudziem raisījis izbrīnu. To, ka Tekla ir pedagogs, zinājis vien retais, jo tehnikuma dokumentos viņa bija norādījusi citu amatu - skolas tehniskā darbiniece. Būdama diplomēta vēsturniece, Tekla ļoti labi pārzinājusi marksismu, tāpēc politekonomijas eksāmenu nokārtojusi kā pa sviestu. Pasniedzējs bijis neizpratnē, kā skolas apkopēja var tik labi zināt marksismu, bet Tekla atjokojusi, ka tas esot viņas vaļasprieks. Smagāk padevusies latīņu valoda, kuras apgūšanai Tekla neredzējusi lielu jēgu, tā kā viņu interesēja tieši praktiskās zināšanas. “Vai tad es iešu savu veco galvu griezt ar latīniskajiem nosaukumiem? No latīņu valodas zināju tikai bērza nosaukumu – pendulo,” smejas sirmgalve. Dārzkopja diplomu viņa tomēr ieguva, un tas dzīvē lieti noderējis.
Jo vairāk dari, jo vairāk paspēj
Pēdējos daba gadus Tekla Voiteka pavadīja Špoģu vidusskolā un piedzīvojusi jaunās skolas ēkas būvniecību 1990. gadā. Vēl būvniecība nebija īsti pabeigta, kad jau skolas apkārtne bija sakopta un apzaļumota. Šeit lieti noderēja tehnikumā gūtās zināšanas, jo tapa skaists akmens dārzs ar daudzveidīgiem apstādījumiem. Zīmīgi, ka skolotāja šajos darbos iesaistīja arī skolēnus, tādejādi sniedzot viņiem praktiskas zināšanas un dzīves rūdījumu.
Dzīvojot Dubnā, skolotāja ik rītu ar velosipēdu braukusi uz skolu un jau sešos no rīta laistījusi puķu dobes, bet vēlāk devusies vadīt stundas. Pagājuši jau 30 gadi, bet dobes pie skolas joprojām zaļo. Tekla Voiteka gan skumji piebilst, ka dārzs izskatās pamests novārtā, tāpēc viņa apņēmusies atkal nākt talkā visu sakopt, kad būs beigusies pandēmija.
Strādājot Špoģos, skolotāja aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē, muzicēja Dubnas folkloras kopā un spēlēja amatieru teātrī. Pat bija izveidojusi savu leļļu teātri skolā un paši izgatavoja lelles. ”Bija mums gan Sprīdītis, gan pasaka par gailīti, kā viņš gāja uz sadziedāšanās svētkiem. Paši rakstījām dziesmām vārdus un sacerējām melodijas”.
Skolotāja vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Padomju gados vadīja pionieru pulciņus, Latvijas atmodas laikā uzņēmās vadīt mazpulcēnu kustību skolā, organizēja skolā skaistus vakarēšanas pasākumus, kad visu tautību cilvēki dziedāja skanīgās latviešu tautas dziesmas, iepazina latviešu tautas tradīcijas un latviešu – latgaliešu kulinārā mantojuma noslēpumus. Laiks atradās visam, galvenais esot vēlme darīt, teic skolotāja.
Viņai atmiņā palicis 11. klases izlaidums pirmajos atmodas gados, kad visi skolēni bija tautas tērpos. Arī saviem mazbērniem Ilzei un Andrim, kuri vēl tobrīd skolā negāja, sašuvusi tautiskos tērpus, un ar lepnumu noraudzījās, kā mazuļi soļoja līdzās Latvijas karogam, ievedot līdzi zālē absolventus.
Neskatoties uz sabiedriski aktīvo dzīvi, Tekla Voiteka vienmēr atrada laiku ģimenei, izaudzinājusi divus bērnus – Viktoru un Eleonoru. Abiem ir katram sava zemnieku saimniecība. Šogad aprit 45 gadi, kopš Tekla Voiteka atvadījās no sava vīra Jāņa. Joprojām ar aizkustinājumu atceras savu dzimšanas dienu gadu pirms nelaimes, kad vīrs ar bērniem viņai bija sarūpējis mīļu pārsteigumu. Atgriežoties no darba mājās, istabā skanējusi viņas mīļākā Raimonda Paula dziesma “Dzimtenei”, vīram rokās krizantēmu pušķis, bet bērniem - konfektes un dzintara krelles. “Jau no skata vien sāku raudāt, bet vīrs apskāva un pateica, ka tas tikai ģenerālmēģinājums, bet nākamgad būs lielā balle. Taču pēc gada bija bēres,” skumji teic sirmgalve.
Enerģija rodas darbojoties
Tekla Voiteka joprojām uztur kontaktus ar saviem bijušajiem audzēkņiem, kuri viņu vienmēr atceras apsveikt svētkos un aicina uz kopīgu tikšanos ar absolventiem. “Daudziem no viņiem jau pašiem pāri 60, jau 40 gadi, kā skolu pabeiguši, bet mani neaizmirst,” teic skolotāja.
Lai arī gadu skaits ļoti ievērojams, Tekla Voiteka jūtas enerģijas pilna. Spēku viņa rod, darbojoties savā piemājas dārziņā, kas līdzinās miniatūram botāniskajam dārzam. “Kamēr kustos, nav ne augsta spiediena, nekā. Ziemā, kad dārza nav, lāpstu rokā un eju grābt sniegu.” Viņa ved pastaigā un stāsta, ka neparastais krūms ir korķa koks, tur tālāk ir ieva, kas pārsteidz maijā ar rozā ziediem. Dārzā aug jukas un daudzi citi eksotiski augi. Lielās tūjas, ko reiz iestādījusi pavisam mazas, tagad ir divu stāvu mājas augstumā. “Atbrauciet vasarā, tad te būs, ko redzēt,” aicina Tekla Voiteka un saplūc krāšņu krizantēmu pušķi, ko dāvā uz atvadām.
Pērn Valsts svētku priekšvakarā Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls lēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā skolotāju Teklu Voiteku apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni un iecelt par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Sirmgalve atzīst, ka dzīves laikā saņēmusi milzum daudz apbalvojumu un goda rakstu, bet pērn saņemtais ordenis ir sirdij vistuvākais.
