“Ja ļoti grib, visam var atrast laiku,” teic Sintija Giptere, kas prot būt teju vienlaikus vairākās vietās un darīt vairākus darbus reizē. Jau kādu laiku Sintija vada kultūras dzīvi Līksnas pagastā, bet iepriekš prata saliedēt un aktivizēt vietējos jauniešus, kā brīvprātīgā darboties dažādos pasākumos. Ļoti bieži Sintiju var sastapt rosāmies vietējā draudzē, kas viņai ir gluži vai otrās mājas. Tajā pat laikā viņa pagūst būt mīļa mamma četrgadīgiem dvīņu puikām un turpināt izglītoties. “Cilvēkiem laikam apnīkstu ar to, ka esmu visur,” smejas Sintija.
Bitīšu mamma
Dzimusi, skolojusies un palikusi strādāt Līksnā, Sintija sevi sauc par sava pagasta patrioti. Vēl mācoties vidusskolā, Sintija sāka vadīt jaunatnes darbu pagastā, spēja kļūt vietējiem jauniešiem par autoritāti, ko izjūt līdz pat šim laikam. Darbs ar jaunatni bijis ļoti interesants un mīļš, pāris gadus darbojusies arī Jauniešu Saeimā, kas deva iespēju pabraukāt apkārt un smelties pieredzi. Kad bija jālemj, ko darīt tālāk, iestājusies Daugavpils Universitātē studēt par pirmsskolas skolotāju un paralēli sāka darba gaitas logopēdiskajā bērnudārzā Daugavpilī, kur kopumā nostrādājusi četrus gadus. Taču nedaudz vēlāk sapratusi, ka pedagoģija nav viņas sirdslieta. “Mācījos tāpēc, ka nezināju, ko es gribu, kā jau daudzi jaunieši. Taču nenožēloju, jo jau otrajā kursā sāku pati strādāt, pelnīt, īrēju dzīvokli, varēju beidzot atļauties sev pirkt visu vajadzīgo.”
Sintija jau skolas laikā bija aktīva brīvprātīgā, ir vadījusi jauniešu festivālu “Artišoks” Daugavpilī un citus pasākumus. Dabūjusi pedagoga diplomu, Sintija neilgi uzkavējās bērnudārzā, līdz meta mieru šai profesijai, lai gan sirdī joprojām palika pedagogs, protot veiksmīgi rast kopīgu valodu ar pagasta jauniešiem, kurus Sintijai izdevās sapulcināt kuplā skaitā, kļūstot jaunāko acīs par īstu līderi. Jaunieši sekoja viņai uz visiem pasākumiem, par ko Sintija no kāda zēna iemantojusi iesauku Bitīšu mamma.
Pēc atgriešanās no bērnu kopšanas atvaļinājuma sākās jauna - kultūras ēra, taču saikne ar jauniešiem saglabājusies, daudzi joprojām nāk pie Sintijas, palīdz dažādu pasākumu organizēšanā. Sintija prāto, ka tagad, kad apvienots darbs ar jaunatni vairākos pagastos, jaunatnes dzīve šķiet izsīkusi, pasākumi notiek retāk. Paši jaunieši kļuvuši neaktīvi, jo visi līdz galam netiek uzrunāti. “Agrāk mums katru mēnesi bija jauniešu sapulces, domājām, ko darīsim. Tagad pietrūkst šo kopīgo tusiņu, saliedēšanas pasākumu.”
Ar visu sparu kultūrā
Pēc ilgākas pierunāšanas Sintija pārņēma kultūras stafeti pagastā no Valentīnas Korsietes, kas nolēma doties pelnītā atpūtā. Lai arī Sintija vienmēr darbojās pagasta pasākumos kā brīvprātīgā, tomēr nezināja, kas un kā pareizi un labāk darāms. “Sākumā man šķita, ka šis darbs ir tik svarīgs, ka es nespēšu to izdarīt. Bija bail, bet paldies Birutai Ozoliņai, kas visu izrādīja un palīdzēja, bija ļoti saprotoša un izpalīdzīga pagasta vadītāja.”
Sintija atzīst, ka viņai nepatīk rutīnas darbs, tāpēc kultūras jomā jūtas labi. Katrai dienai viņa izstrādā plānu, kas būtu darāms. Tā kā Līksnas pagasts ir viens no latviskākajiem, tas no vienas puses atvieglo darbu, jo nav jāmiksē pasākumi dažādām auditorijām. Taču līksnieši esot kultūras gardēži, ko pagadās uz paplātes neuzliksi. “Ir jāprot pārsteigt savējos, citādi nenāks. Parasti cenšos piedāvāt kaut ko šikāku, kādus viesmāksliniekus, jo ar kaimiņpagastu folkloru vien neies cauri. Jāprot izpatikt, tāpēc piedāvājam gan darbnīcas, gan izstādes.” Sintija prot iesaistīt arī pašus vietējos, piemēram, kāzu tematikai veltītai izstādei iedzīvotāji nesa savas fotogrāfijas un dažādus priekšmetus. “Šajā darbā nav vietas rutīnai, visu laiku kas jauns jāizdomā, bet man pašai patīk.” Pēc Sintijas iniciatīvas oktobrī Līksnas dievnamā notiek koncertu maratons, ko daudzi sākumā uztvēruši ar skepsi, taču cilvēki labprāt uzkavējas pēc dievkalpojuma uz koncertu. Skeptiķu netrūkst, daudzas ieceres viņi uzskata par nelietderīgām, bet Sintija to laiž gar ausīm un dara iecerēto.
Idejas viņa smeļas internetā un pie saviem kolēģiem citās pašvaldībās. “No katra pasākuma paņem kādu jaunu ideju sev, saliec visu kopā un sanāk pasākums. Šogad mums bija laba ideja par pensionāriem ar burciņām, ko sev paņēma citi pagasti. Katrs pensionārs nāk ar savu burciņu, apmainās, tā ietaupījām uz dāvanu rēķina.”
Sintija uzskata, ka pasākumiem jānotiek bieži, vismaz kādam vienam mēnesī. Pensionāri savai lielajai ballei gatavojas jau gadu iepriekš, meklē tērpus.
Ja par ideju trūkumu sūdzēties nevarot, tad par šaurību un finansējuma trūkumu gan. Atmetuši cerības uz jaunu kultūras namu, līksnieši bauda kultūru restaurētajās ēdnīcas telpās, kas lieliem pasākumiem nav piemērotas. Skatuves priekšā sēdvietu maz, tāpēc cilvēki pulcējas krietni iepriekš pirms pasākuma, lai var dabūt apsēsties un visu redzēt. “Kad bija Līgo izrāde, puses skatītāju zālē netika, jo bija ap simts cilvēkiem, skatījās pa logu,” skumji teic Sintija. Arī finansējuma ziņā jostas krietni jāsavelk ciešāk, jo viss sadārdzinās, bet budžets nepieaug. Taču Sintija iemanījusies piesaistīt sponsorus – vietējos uzņēmējus un zemniekus, kas atbalsta pasākumus un citas ieceres. Piemēram, nosponsorēja desmit molbertu iegādi, jaunus tērpus “Elēģijas” dziedātājām un krēsliņus bērnu vokālajam ansamblim “DoReMi”, ko izgatavoja novada galdnieks Egils Gavilovskis. Vietējais veikals ik pa laikam uzsauc kliņģerus pasākumiem. “Jābūt ļoti uzmācīgai, drīz jau laikam necels telefonu, redzot, ka zvanu,” smejas Sintija.
Vajadzību ir daudz, jo Līksnas pagasts bagāts ar sešiem pašdarbības kolektīviem. Vienu no tiem, ansambli “DoReMi”, izveidoja Sintija un uzticēja vadīt skolotājai Anastasijai Lukašenokai, bet pati palīdz organizēt mēģinājumus un braucienus. “Es nevadu pasākumus un kolektīvus, to dara citi manā vietā,” jautri teic Sintija. “Mums ir ļoti labi kolektīvu vadītāji - līderi. Tagad arī “Elēģijai” ir jauna forša vadītāja Liene Kapača. Teātrim ir Māris Korsiets, viņš arī ir ļoti foršs, “Daugaveņai” ir Kristīne Vasiļevska, kura pati īsteno projektus. Daudz ir atkarīgs no vadītāja. Pie slikta vadītāja neviens nenāks.”
Sintija kādu laiku ir dejojusi “Daugaveņā”, ik pa laikam dzied korī “Latgale”. Kādreiz dziedāja uz skatuves festivālā “Muzykys Skrytuļs”, bet beidzamajā laikā piedalās vokālajā ansamblī “Elēģija”, vada Līksnas draudzes kori un Vaboles pamatskolas bērnu folkloras kopu. “Mans vectēvs kādreiz bija apkaimē pazīstams akordeonists, spēlēja balles, arī mamma agrāk dziedājusi, laikam no mammas radiem tas man aizgājis. Tagad arī mani bērni dzied, mēs dziedam tos soundtrekus no seriāliem.”
Ar ērģeļu spēlēšanu gandrīz aizbaidīja draudzi
Apmeklējot dievkalpojumus Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā, Sintiju var bieži sastapt, spēlējam sintezatoru un vadām baznīcas kori. Kalpošana draudzē ir Sintijas sirdslieta, kas aizsākusies, saņemot Pirmo komūniju. Toreiz Sintija tika uzaicināta dziedāt bērnu korī, ko vadīja Renāte Stivriņa. Ar to arī viss sācis. “Viņa bija tik forša, mēs kā dadzīši bijām viņai aplipuši. Dziedājām kāzās, dažādos koncertos. Koris bija tik aktīvs, ka bija atpazīstams, un tā arī es augu līdz ar kori.”
Vēlāk priesteris Smirnovs uzticējis Sintijai spēlēt ērģeles, kas sākumā bijušas īstas mocības. “Kad man bija kādi 13 gadi, tētis paņēma kredītā sintezatoru un es no youtobe mācījos spēlēt akordus. Es joprojām spēlēju akordus. Iemācīties spēlēt baznīcas ērģeles nav viegli. Sākumā spēlēju šausmīgi, tantes teica, ka drīz visa draudze pazudīs, ja šitā spēlēšu. Bet kaut kā izaugu, tagad nav nekas īpašs misi nospēlēt. Taču jāgatavojas, nav tik vienkārši.” Gan apgūt kora repertuāru, gan nospēlēt dievkalpojumu dažkārt nāk talkā skolotāja Anita Zarāne, kas Sintijai ir īsti svētki. Tā viena otrai izlīdz ar spēlēšanu vai dziedāšanu.
Sintija aktīvi piedalās draudzes dzīvē, jau otro gadu organizē svētdienas skolu bērniem. Pērn to apmeklēja 17 bērni, bet šogad jau 23. Ar prāvesta Jāņa Kolna atbalstu notiek gan vasaras nometnes, gan citi pasākumi. Ar draudzes ziedojumiem baznīcā izveidots bērnu stūrītis, kur mazajiem pakavēties, kamēr vecāki piedalās dievkalpojumā.
Sintija nesen saņēma prelāta Ādolfa Grosberga piemiņas fonda gada stipendiju par aktīvu kalpošanu Latvijas Katoļu Baznīcā. Stipendiju novirzīja studijām Daugavpils Universitātē, kur ieguva maģistra grādu programmā “Sabiedrības un iestāžu vadītājs”.
Jautāta, kā viņa visu pagūst, Sintija jautri teic, ka var atrast laiku visam, ja vien grib. Protams, ģimene dabū ciest, bērni bieži pavada laiku pie vecmāmiņām. Sintija cenšas arī vīru un dvīņus ieraut kultūras dzīves norisēs, lai būtu biežāk visi kopā.
Viņa atzīst, ka ideju un plānu vēl daudz: “Man patīk kāpt augstāk un augstāk. Ir svarīgi pilnveidoties, apgūt ko jaunu, apmeklēt kursus. Sāku studēt mūzikas koledžā diriģēšanu ar novirzi baznīcas mūzikā, bet sapratu, ka tas nav mans, tāpēc būs jāsāk kas cits. Jāmācās kamēr jauna, vecu nekur neņems!”
