Eglaines piemineklis kritušajiem Lietuvas karavīriem

Piemineklis ir uzstādīts 1919.–1920. gada kaujās kritušajiem Lietuvas karavīriem, kas 1931. gadā šeit tika pārapbedīti no apkārtējiem pagastiem. 6,5 m augstais piemineklis celts 1932. gadā par Lietuvas valsts līdzekļiem pēc tēlnieka S. Stanišauska meta, to vainago jaunavas figūra — Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura bareljefu, pie tās kājām kritis karavīrs ar šauteni blakus. Apakšā centrā krustā sistā Kristus tēls. Pieminekli veidoja lietuviešu skulptors Stasis Stanišauskas. Tas atrodas Eglaines pagastā, Sārtenes katoļu un luterāņu kapos.

Uz tā atrodas uzraksts lietuviešu un latviešu valodā: “Žuvusiems Lietuvos kariams 1919. – 1920” jeb “Lietuvas kritušiem karavīriem.” Tālāk lietuviešu valodā: “Ceļiniek, pasaki Lietuvai, ka mēs kritām, Tēviju aizstāvēdami.”

Piemineklis celts par Lietuvas valsts līdzekļiem.

Pirmajā pasaules karā kritušā lietuviešu karavīra kaps Sventes pagastā

Tajā ir apbedīts Latvijas Atbrīvošanās karā kritis Lietuvas armijas karavīrs. 1931. gada jūnijā Lietuvas Karavīru kapu kopšanas komisija uz kapa uzstādīja tipveida betona krustu, kurā iegravēts kritušā vārds un nāves datums.

Kaps atrodas Sventes katoļu baznīcas dārzā uz dienvidiem no baznīcas pie mūra sētas. Kapu iezīmē ar lietām cementa apmalītēm norobežots taisnstūrveida laukums, pildīts ar sīkām šķembām. Virs tām taisnstūrveida lieta cementa plāksne ar krustu virsū. Austrumu galā kapa plāksne un balti krāsots metāla krusts. Sventes kapos ir vairāki lietuviešu karavīru apbedījumi, kādēļ šis apbedīts pie baznīcas, ziņu nav.

Lietuvas armijas karavīru kapi atrodas arī vietējos Sventes kapos, kur ir apglabāti 5 karavīri. Savukārt Subatē ir 1919. – 1920. g. kritušo lietuviešu un latviešu brīvprātīgo karavīru kapi.

Vēsturisks konteksts 

Kā vēstī Latvijas vēstneša 1998. gada 13. februāra raksts (Nr. 38/39 Mēs visi Baltijā):

“Kopkapi Eglainē (agrāk Lašu pagasts) lietuviešu cīnītājiem sakārtoti 1931. un 1932. gadā, tad arī uzbūvēts piemineklis. Par to laikrakstā “Jaunākās Ziņas” plašāk pastāstījis Lietuvas militārpārstāvis Rīgā pulkvedis Jakutis. 1932. gada 29. septembrī: 1919. un 1920. gadā mūsu karaspēks, atspiezdams lieliniekus, sasniedza Daugavas krastus. Šis Latvijas stūrītis ir bagātīgi slacīts Lietuvas dēlu asinīm. Cīnoties plecu pie pleca ar latvju partizāniem, še krituši ap 30 un ievainoti ap 120 Panevēžas grupas karavīru. Arī daudzi Ukmerģes grupas karavīri nolikuši savas galvas Daugavpils, Grīvas, Kalkūnes apkaimē.

1929. gadā mūsu Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs pulkvežleitnants Augustausks, toreizējā Latvijas militārpārstāvja pulkveža Indāna pavadīts, apmeklēja bijušās cīņu vietas Latvijā un ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrada aizmirstos varoņu kapus.

1931. gada jūnijā komitejas sekretārs kapteinis Jakšts pa mežiem un laukiem savāca 30 brīvības cīnītāju trūdus. Vairums ģindeņu bija bez šķirstiem. Dažu ģindeņu kauli bija sadragāti. Pēc iedzīvotāju nostāstiem, lielinieki 1919. gadā Lašu pagastā sagūstījuši ievainotu lietuvju kareivi un nosituši ar akmeņiem. Arī viņa trūdus uzgāja zem akmeņu kaudzes.

Kritušo atbrīvotāju trūdus savāca lielā šķirstā, un 19. jūnijā Lašu kapsētā notika klusas bēres. Sēru ceremoniju izpildīja prāvests Stuļģinskis, kura runu asarām acīs noklausījās pulciņš lietuvju. Svaigo kapu vietējās lietuvju jaunavas appušķoja lauku puķu vaiņagiem.

Šovasar Lietuvas Brāļu kapu komiteja sekretārs un tēlnieks Stanišausks trijās nedēļās uzcēla varoņpieminekli Lašu kapsētā.”

Asas cīņas Pirmā pasaules kara izskaņā

Latvijas Valsts portāls (2015. gada 18. septembrī; Autors: Dr.hist., profesors Ēriks Jēkabsons):

“Lietuvas armija 1919. gadā karoja Ilūkstes apriņķa teritorijā. Augusta beigās aktuāls kļuva jautājums par Daugavpils un apriņķa turpmāko piederību, par ko tika uzsāktas sarunas jau Parīzes Miera konferencē. Lietuvas armija jau jūlijā bija ar kaujām iegājusi bijušās Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī, bet augusta beigās (29.augustā) ieņēma Ilūksti un uz laiku arī Grīvu. Kaujās piedalījās arī Lietuvas armijas atsevišķās (vēlāk – otrās) brigādes Speciālā Mariampoles bataljona sastāvā esošā 1. baltkrievu rota, kas 28.augustā durkļu cīņā pie Šēderes muižas zaudēja vienu kritušu virsnieku un četrus karavīrus. Daudz kritušo bija arī lietuviešu vienībās. Latvijas valdība šajā laikā bija informēta par lietuviešu teritoriālajām pretenzijām pat uz Daugavpili. Kārlis Ulmanis Lietuvas tirdzniecības un rūpniecības ministram Jonam Šimkum Rīgā skaidri lika noprast, ka nevēlas, lai lietuvieši ieņemtu Daugavpili. Kaujās no 30.augusta līdz 4.septembrim latviešu sarkanie strēlnieki un igauņu brigāde nepieļāva poļu un lietuviešu pārcelšanos uz Daugavas labo krastu un noturēja priekštilta nocietinājumus Grīvā. Sarkanajiem latviešu strēlniekiem pat izdevās padzīt lietuviešus no viņu 1. septembrī ieņemtajiem Kalkūniem, taču drīz latviešus no turienes atspieda poļu pārspēks. Jau augustā Lietuva pieprasīja atzīt par tai piederošu Ilūkstes apriņķa daļu līdz līnijai 5 kilometrus uz ziemeļiem no Ilūkstes–Eglaines–Subates ceļa. Nesaskaņas sākās septembrī. 23. septembrī Aknīstē tikās Ilūkstes un Rokišķu apriņķa priekšnieki un militāriestāžu pārstāvji. Tikšanās beidzās bez rezultātiem, jo lietuvieši vēlējās, lai Latvijas iestādes iespaidotu iedzīvotājus pakļauties Lietuvas iestāžu rīkojumiem. Savukārt 26.septembrī Ilūkstes apriņķa priekšnieks devās uz Lašu, Stelles un Sventes pagastu, lai dotu rīkojumu organizēt pašvaldības. Uzdevums palika neizpildīts, jo Stelles pagastā viņš sastapās ar Lietuvas Zarasu apriņķa priekšnieku, kurš bija tur ieradies tādā pašā nolūkā. 1919. gada beigās Rīgā notika slepenas latviešu un poļu virspavēlniecību pārstāvju sarunas, kas beidzās ar militārās sadarbības līguma parakstīšanu. Saskaņā ar to 1920. gada 3. janvārī Dienvidlatgalē sākās kopējs uzbrukums, kura rezultātā līdz mēneša beigām no lieliniekiem tika atbrīvota visa Latvija. Tomēr Lietuvas armijas vadība, analizējot operatīvo stāvokli, nojauta varbūtējos poļu  mērķus un decembrī sāka koncentrēt savas karaspēka vienības Subates rajonā. Tas varēja nozīmēt nopietnu gatavošanos Daugavpils ieņemšanai. 30.decembrī toreizējais Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemars atbildēja, ka viņa valsts “neizšķirs jautājumu vienpusēji”, uzskata par savām “Kurzemes guberņas lietuviskās daļas” un pretendē uz Daugavpils cietoksni, kurš ir “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga” un ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nepieder Latvijai. Lietuviešu vēsturnieks Z. Butkus atzīst, ka A. Voldemars un daži citi politiķi šajā laikā realizēja nesaprātīgu, dažkārt ambiciozu politiku pret Latviju, izsakot pilnīgi nepamatotas pretenzijas uz Daugavpili un Latgali. Jāpiezīmē, ka 24. decembrī Ilūkstes apriņķa latviešu komandants informēja Lietuvas armijas 2. brigādes komandieri, ka lietuviešu daļām apriņķi jāatstāj, uz ko pēdējais jau 1920. gada 6. janvārī atbildēja noraidoši, iesakot stāties sakaros ar Lietuvas armijas virspavēlniecību.”

✎ Autors: Dainis Bitiņš