Elizabetes Riekstiņas veterinārā privātprakse – ātrā palīdzība dzīvniekiem

Elizabete Riekstiņa ir dāma, kas mīl zirgus, priecājas par svaigi nopirktu fleksi un palīdzēs nelaimē nonākušam zirgam, govij vai citam lielajam dzīvniekam. Viņai vislielāko gandarījumu sniedz tas, ka ir veiksmīgi palīdzējusi grūtībās nonākušai radībai, vai tas, ka palīdz jaunai dzīvībai nākt šajā pasaulē.

Elizabete šī gada aprīlī ir piepildījusi vienu no saviem lielajiem sapņiem – vērusi durvis savai Elizabetes Riekstiņas veterinārajai privātpraksei.

Sapnis kopš bērnības

Elizabete stāsta, ka kādreiz skolas laikā bijušas dažādas domas, par ko vēlētos kļūt, kad izaugs liela – gan stjuarte, gan advokāte, žurnāliste, medmāsa, bet jau pirmajā klasē bija doma, ka kādreiz kļūs par veterinārārsti: “Lai cik tas dīvaini neliktos, mēs pirmajā klasītē rakstījām, kas vēlamies būt, kad izaugsim. Es tur esmu ierakstījusi, ka būšu veterinārārste. Lielākās klasēs man labi padevās ķīmija, bioloģija, bet tas skolas līmenis bija pavisam citādāks, nekā augstskolā”. Tāpēc Elizabete 12. klasē pus gadu katru sestdienu braukāja uz Jelgavu, uz ķīmijas kursiem, lai veiksmīgi varētu studēt to, ko bija izlēmusi. Viņa ir absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Veterinārmedicīnas fakultātē Veterinārmedicīnu. Studijas ilga sešus gadus, bija ļoti grūti, bet tas bija tā vērts: “Ja es gribētu iet mācīties tālāk, tad man jau būtu doktora grāds!”

Veterinārārstam savs sertifikāts ir jāatjauno ik pēc pieciem gadiem, ir jāsavāc noteikts punktu skaits, piemēram, apmeklējot seminārus, pieņemot praksē studentus, braucot uz konferencēm Latvijā un ārzemēs. Kopumā tās punktu iegūšanas iespējas ir diezgan plašas. Elizabete stāsta, ka viņa arī daudz lasa un izglītojas arī savam priekam un personīgajai izaugsmei: “Kad es pabeidzu augstskolu, man likās – ātrāk tikt no turienes projām. Bet tagad man reāli patīk mācīties! Manā bibliotēkā ir diezgan daudz grāmatas par veterinārmedicīnu, kuras es papildus lasu par sev interesējošām tēmām un dzīvniekiem, kurus šobrīd ārstēju – tie ir zirgi un liellopi. Tie ir arī tie dzīvnieki, kas man reāli patīk!”

Palīdzību sniedz liellopiem un zirgiem

Elizabete Riekstiņa aprīlī ir vērusi vaļā savu privātpraksi: “Šis man ļoti ilgu laiku bija kā plāns. Es visu laiku atliku, gaidīju piemērotāku brīdi prakses atvēršanai. Jaunajā gadā sāku rakstīt savus plānus šim gadam. Un, kad reāli esi savus sapņus, plānus uzlicis uz papīra, tie sāk piepildīties!” Tas bija kā ultimāts sev – šī gada aprīlī ir jāatver privātprakse, un tas arī izdevās. Protams, viss nav tik vienkārši – reģistrācija Valsts ieņēmumu dienestā, Pārtikas un veterinārajā dienestā, dažādas atļaujas medikamentu izmantošanai un tā tālāk. Lai iegādātos visus nepieciešamos instrumentus un aprīkojumu, ir nepieciešami diezgan lieli ieguldījumi. Tā nu Elizabete pa iepriekšējiem gadiem pamazām iegādājusies sev dažādus instrumentus, iekrājusi starta kapitālu un vērusi vaļā savu praksi. 

Veterinārārste pārsvarā sniedz palīdzību liellopiem un zirgiem. Mazajiem dzīvniekiem – suņiem un kaķiem – var veikt čipošanu, profilaktiskās vakcinācijas: “Ja tiešām cilvēkam nav iespējas aizbraukt uz klīniku, tad es varu apskatīt dzīvnieku. Es ļoti daudz konsultējos ar saviem kolēģiem, kas ir ļoti labi speciālisti mazajos dzīvniekos, un tad var nonākt līdz slēdzienam un uzstādīt diagnozi, veikt attiecīgu ārstēšanu. Bet, ja ir kāda akūta problēma vai savainojums, tad gan ir jādodas uz klīniku.”

Elizabete dodas izbraukumos uz saimniecībām un liellopiem veic mākslīgo apsēklošanu, ārstē, sākot no piena triekām, ketozēm, līdz pat ķeizargriezieniem un glumenieka dislokācijas operācijām. Protams, palīdzēs novērst arī akūtas nagu problēmas, jo nesen ir iegādājusies fleksi ar akumulatoru: “Tas tā ļoti netipiski meitenei, ka viņa priecājas, ka ir nopirkusi jaunu fleksi. Bet nopirku to speciālo ripu, jo ar nazi un knaiblēm tu nevari pilnvērtīgi strādāt.” Par nopietnākām un grūtākām manipulācijām Elizabete saka: “Atceros savu pirmo reizi, kad bija jāveic ķeizargrieziens. Teicu – es taču nemāku! Tad nomierinājos un visu izdarīju! Ar mani ir tā – ja es nedaru, tad nevaru, ko līdz daru – tā visu varu!” Elizabete sniedz palīdzību arī zirgiem – visu, kas nepieciešams. Ja ir akūta problēma vai kolikas, noteiks diagnozi un ārstēšanu, veiks arī obligātos izmeklējumus, kas nepieciešami zirgu novietnēs.

Mīlestība daudzu gadu garumā

Elizabetei ļoti patīk zirgi, tā ir mīlestība no pašas bērnības: “Cik sevi atceros, es visu laiku vācu materiālus par zirgiem, lasīju, zīmēju. Kad parādījās pirmie datori un internets, visvairāk meklētā tēma bija zirgi. Man liekas, ka tas ir fantastiski, kad cilvēkam ir kāds hobijs, ir tāda kārtīga aizraušanās.”

Elizabetei ir divi zirgi Sentklēra un Grand Sandor. Sentklēra jeb Klēra ir Elizabetes ķēve, kura pie saimnieces dzīvo jau septiņus gadus: “Mums ļoti labi saskan, abām ir līdzīgi raksturi. Laikam ejot, uz Bebreni atbrauca Ellada Kazašvili, un tas man bija kā aklai vistai grauds! Tagad es varēšu pie viņas iejāt zirgu! Tā nu mēs abas, Klēra un es, mācījāmies!” Elizabete teic, ka Klēra ir fantastisks zirgs, ar stabilu nervu sistēmu un, pie tam, ļoti gudrs.

Grand Sandor jeb Grands ir Sentklēras kumeļš, kurš ne reizi vien ir parādījis savu nešpetno raksturu: “Viņš vienu brīdi bija pasācis lēkt pāri aplokam, pat tad, kad ieslēgts elektriskais gans. Sākumā manā sakņu dārzā noēda visus lakstus burkāniem, nākamajā reizē jau izlasīja visus burkānus no dobes. Bet, neskatoties uz nedarbiem, Grands ir sasodīti gudrs un viņš ir ļoti ērti jājams – uz viņa sēžot var pat kafiju dzert!”  

Elizabete stāsta, ka, lai varētu turēt zirgus un sniegt viņiem pilnvērtīgu dzīvi, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas un laiks, ko veltīt dzīvniekam. Ir plānos arī uzcelt jaunu stalli un izveidot jāšanas laukumu. Zirgs viņai nav domāts priekš tā, lai pierādītu kaut ko sev un citiem sacensībās, bet tieši gūt mierinājumu un atpūtu:

“Zirgi ir mana miera osta, kur es varu gan fiziski, gan garīgi atpūsties. Īstenībā, tas pamatdarbs, ko es daru paralēli privātpraksei, sev līdzi velk pamatīgu emocionālo spriedzi. Un zirgi tiešām ir tie, kas palīdz, ja ne gluži sakārtot tās domas, tad vismaz tās palaist un visu uztvert mierīgāk. Tā teikt, zirgi ir mana terapija. Ja citam jāiet dejot vai nodarboties ar jogu, tad man tā ir izjāde ar zirgu.”

Veterinārārste teic ļoti gudru atziņu, ka bērniem jau no mazotnes ir jāmāca atbildība pret dzīvnieku. Piemēram, parādi mazajam ķiparam, ka zirgs nesākas un nebeidzas tikai ar jauku izjādi. Par dzīvnieku ir jārūpējas, jāsagādā barība, regulāri jātīra zirga bokss, jāsauc kalējs, arī dažādas veterinārās manipulācijas jāveic. Un ne tikai šāda aprūpe, bet dzīvniekam ir jāvelta laiks un jāsniedz mīlestība: “Jau no mazotnes tu iemāci bērnam, ka pret dzīvnieku ir jāizturas ar cieņu. Viņš ir tāds pats kā mēs – dzīva radība - ne ar ko nav sliktāks par mums, tikai nespēj runāt cilvēku valodā.”

Degsme par to, ko dari

Elizabete Riekstiņa strādā arī Pārtikas un veterinārajā dienestā par inspektoru. Savienot divus darbus, ģimenes dzīvi un vēl turēt zirgus nemaz nav viegli, bet Elizabetei ir palīgi: “Man ir brīnišķīga vīramāte, kura pieskata manu bērniņu, man ir lielisks vīrs, kurš palīdz man mājas darbos. Un jāsaka, ka tā ir arī degsme, ka man reāli patīk tas veterinārārsta darbs. Un, kad tev tā lieta patīk, tad tu atrodi visam laiku”. Ir arī reizes, kad Elizabete mājās pārnāk tikai desmitos vakarā, un šķiet, ka visa ir par daudz. Bet tad apdomā – tā jau nav katru dienu, tāpēc pagaidām var strādāt šādā režīmā. Varbūt kādreiz pienāks laiks, kad būs visa kā par daudz un būs jāizvēlas ko darīt un ko ne, bet pagaidām ir šādi: “Domāju, man vienkārši ir jānonāk līdz tam brīdim, kad pateikšu – viss, pietiek! Pagaidām ir labi, kā ir šobrīd!”

Elizabetes dzīvē ir liela loma arī viņas vecākiem: “Es gribētu pateikt vislielāko paldies saviem vecākiem! Mammai par to, ka ļāva mācīties uz savām gotiņām, par mūžīgu emocionālu atbalstu un iedrošinājumu jebkurās dzīves situācijās. Paldies tētim, par to, ka iemācīja darbu, nebaidīties no grūtībām un iet uz priekšu! Es pilnībā ticu, ka viņš, tur augšā, sakārtoja visu tā, lai ir divi zaķi ar vienu šāvienu…”

Ar Elizabeti Riekstiņu var sazināties rakstot vēstuli vietnē Facebook un pa tālruni 28705104.

✎Teksts, foto: Māra Multiņa