Lauku bibliotēkas ir savdabīgas kultūras saliņas, kurp pagasta ļaudis nāk ne tikai pēc iemīļotas lasāmvielas, bet arī satikt cits citu, aprunāties un uzzināt ko jaunu. Salienas pagasta bibliotēkas durvis ikdienu ver vietējie iedzīvotāji, skolēni un arī pagasta viesi, šeit viņus jau divdesmit gadus sagaida laipnā namamāte, bibliotēkas vadītāja Irēna Avlasina, kura gan uzklausa, gan aizrauj ar interesantu stāstījumu par pagasta vēsturi, gan iesaista radošos pasākumos.
Pirms dažiem gadiem Irēna Avlasina tika nominēta “Gaismas nesēja” titulam konkursā „Pagasta bibliotekārs – gaismas nesējs“, ko rīkoja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība.
Savukārt pērn Latvijas Republikas proklamēšanas svētkos Irēna saņēma Daugavpils novada Atzinības rakstu par ilggadēju un radošu darbu.
Dzīvē – grāmatas, sirdī -- horeogrāfija
Šogad aprit 20 gadi, kopš Irēna sāka darba gaitas Salienas bibliotēkā. Viņa atzīst, ka saaugusi ļoti cieši ar šo darbu, lai gan jaunībā sapņojusi par ko citu. Skolas laikā viņai paticis dejot, tāpēc gribējusi stāties Minskas Kultūras institūtā un kļūt par horeogrāfi, taču liktenis lēma citādi. “Bija jau iesniegti visi dokumenti, nokārtoti eksāmeni. Taču pastāv liktenis, es tam ticu,” saka Irēna. Izvēles viņai nebija, jo bija jāpaliek mājās apkopt smagi saslimušo māmuļu. Irēna bija jaunākais bērns ģimenē, tēvu zaudēja jau 12 gadu vecumā. Tajā laikā dzimtā Skrudalienas vidusskola paaicināja Irēnu strādāt par skolas bibliotekāri, aizstājot pensijā devušos kolēģi. Tas bijis liels pārbaudījums 18 gadus vecajai meitenei, jo zināšanu šajā jomā nebija, darbs ar bērniem šķitis smags. Paralēli Irēna neklātienē iestājās Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā un ieguva bibliotekāres diplomu. Viņa atzīst, ka darbs skolas bibliotēkā bijis labs rūdījums un arī noteica viņas turpmāko dzīvi.
Kādu laiku viņa strādāja Kumbuļu bibliotēkā, kuras iepriekšējais vadītājs bija devies pelnītā atpūtā. Irēna atminas, ka bibliotēka bija diezgan nolaista. Taču laiks bijis interesants un ļoti aktīvs. Par to liecina kāds raksts avīzē “Padomju Jaunatne”, kurā vēstīts par Irēnas sarīkoto diskusiju vietējiem jauniešiem un pieaugušajiem par tēmu “Vai jābūt pieklājīgiem?”. Lai arī tolaik pastāvēja noteikta ideoloģija un bija jāparāda, ka notiek intensīvs darbs ar iedzīvotājiem, Irēnai pašai patika rīkot dažādus pasākumus un izdomāt tēmas. Turklāt cilvēki laukos bijuši atsaucīgi un labprāt nākuši uz pasākumiem.
“Tad viss notika kā parasti jaunībā – apprecies un aizbrauc uz citu ciemu,” saka Irēna, kura līdz ar ģimenes izveidošanu pārcēlusies uz Salienu. Darbu atrada Krājbankas filiālē pagastā, kur desmit gadus nostrādāja par kasieri. Abi ar vīru Valēriju audzināja meitu un dēlu, kopa savu nelielo saimniecību. “Kādreiz turējām govis, es pati tās slaucu. Tagad man ir tikai truši, vistas un suņi,” smejas Irēna un stāsta, ka galvenais saimnieks viņu bioloģiskajā saimniecībā ir Valērijs, kurš audzē gaļas liellopus.
Padomju laikos Salienā darbojās kolhozs “Iskra”, notika dažādi kultūras pasākumi, kurus organizēt palīdzēja arī Irēna. Tā bijusi iespēja izpausties jomā, par kuru sapņojusi jaunībā. Vēl kolhoza laikā bijusi iecere uzbūvēt pagastā kultūras namu, tika ielikti pamati. Taču nāca pārmaiņu laiks, padomju saimniecības izjuka un ciems varēja palikt bez kultūras nama, bet novada pašvaldība nolēma ideju īstenot, vien samazinot būves mērogus. Salienas kultūras nams tika uzcelts 1995. gadā un Irēna paguva tajā piecus gadus darboties, vadot bērniem deju pulciņu, mācot viņiem pareizu stāju un sadzirdēt mūziku. Ar bērniem iestudējuši lugas, ko rādīja vietējiem iedzīvotājiem uz skatuves. Irēna ar sajūsmu atceras, kā pasaku lugai ”12 mēneši” vecāki palīdzējuši darināt saviem bērniem tērpus, šuva kažociņus. “Pieaugušie tik ļoti iejutās šajā procesā, ka sāka biežāk nākt uz mēģinājumiem, veidojās kopīgi vakari ar koncertiem,” atceras Irēna Avlasina.
Atgriešanās pie grāmatu plauktiem
Pēc tik ilga pārtraukuma Irēna pat nav cerējusi atgriezties savā profesijā, jo vakances šajā jomā esot liels retums, taču liktenis bija viņai labvēlīgs.
Uzceļot kultūras namu, uz to no vecās pagastmājas tika pārcelta arī bibliotēka ar visu padomju literāro mantojumu. Iepriekšējā bibliotēkas vadītāja Larisa Konošonoka pirms došanās pensijā paguva “izravēt” no plauktiem literatūru par Ļeņinu, taču pārējais gūlās uz Irēnas pleciem. Nelielajā telpā plaukti bija stāvgrūdām pilni ar grāmatām, kas tika norakstītas un aizstātas ar mūsdienīgāku literatūra. Pamazām ar pagasta atbalstu telpās tika veikts kosmētiskais remonts, ierīkota jauna apkures sistēma, tapa jauni plaukti, atbrīvojot vietu bērnu grāmatu un atpūtas stūrītim.
Kādu laiku Irēna paralēli strādāja arī Lielbornes bibliotēkā, kas pamazām zaudēja aktualitāti un tika slēgta. Tagad Irēna papildus strādā arī Červonkas bibliotēkā.
Lai piesaistītu lasītājus, viņa izdomā dažādus interesantus pasākumus. Jau sešus gadus ar pagasta atbalstu rīko lasītājiem ekskursijas pa Latviju, sumina gada labākos lasītājus. Ik dienu Salienas bibliotēkā iegriežas skolēni, kuri pēc stundām gaida autobusu. Irēna vēlas, lai bērni šo laiku pavada radoši, tāpēc rīko “Bibliotēkas stundas”, mudinot bērnus lasīt grāmatas vai darboties ar krāsainiem zīmuļiem.
Bibliotēkas plauktos var atrast daudz interesanta – gan vecas grāmatas senajā drukā, gan informāciju par novada ļaudīm, tostarp bērnu grāmatu autoru, ornitologu Kārlis Griguli, kurš 1884. gadā dzimis Salienā. 1994. gadā Faļtopos Salienas pagastā viņam uzstādīts piemiņas akmens un tajā iekalts gudrības simbols – pūce. Šis putns kļuvis par savdabīgu pagasta simbolu. Radošajās darbnīcās bibliotēkā vietējās rokdarbnieces un skolēni darināja šo putnu no dažādiem materiāliem, vēlāk šos darbus varēja aplūkot izstādē, bet daudzi rotā bibliotēkas plauktus joprojām. Savukārt Irēna dažkārt bērniem rīko K. Griguļa darbu lasījumus, stāsta par ievērojamā novadnieka dzīves gājumu.
Nebeidzamais stāsts par vēsturi
Savā darbā Irēna iepazinusi gan vietējos cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, gan arī Salienas pagasta vēsturi. “Cilvēki bieži vien dalās atmiņās par pagājušiem laikiem, atceras savus senčus, kolhozu laikus. Sāka nest dažādus senus priekšmetus,” stāsta Irēna un aicina iegriezties pagrabstāvā, kur izveidota neparasta ekspozīcija. Pirmo Irēna šeit sarīkojusi vecu pulksteņu izstādi, taču pamazām telpa pildījās arī ar citiem eksponātiem, ko dāvājuši vietēji. Viens no Irēnas mīļākajiem eksponātiem ir veca māla krūze, kas viņai palikusi no vecmāmiņas 1905. gada kāzām.
Bijusī skolotāja Helēna Ančevska, kura aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, mudinājusi Irēnu veidot muzeju. Tā 2011. gadā pagrabtelpās tapa plaša ekspozīcija, kurp Irēna ved katru pagasta viesi un vada novadpētniecības stundas skolēniem. Te ikvienam eksponātam ir sava vēsture. Vairs tikai retais atceras, ka Salienā kādreiz bija savs pūšamo instrumentu orķestris, taču ekspozīcijā glabājas orķestra instrumenti un vecās fotogrāfijas, kurās redzama orķestra muzicēšana dažādos pasākumos.
Atsevišķs stends atvēlēts muzeja idejas autorei skolotājai Helēnai Ančevskai, kura dāvājusi muzejam savas personiskās mantas un maizes etiķešu kolekciju.
Veidojot ekspozīciju, Irēnai iekrājies ļoti daudz vēsturisku faktu un liecību, arī par pagastā kādreiz dzīvojušajiem baroniem Nīmaniem. Jo vairāk informācijas viņa uzgāja, jo lielāka radās interese meklēt dziļāk un vairāk. Gluži kā puzli viņa gabaliņu pa gabaliņam vākusi kopā iedzīvotāju atmiņas un faktus, veidojot stāstu par Salienas pagasta vēsturi.
Pamazām ievāktie materiāli krājās mapītēs, bijusi doma izveidot albumu, taču viss izvērtās daudz nopietnāk. Irēnas rokās nonāca Tautas Saimes grāmata un radās ideja ievākt pēc iespējas vairāk informācijas par pagasta iedzīvotājiem, tāpēc tika izveidotas anketas, aicinot cilvēkus dalīties savās atmiņās un fotogrāfijās, tika apmeklēti vecākie pagasta iedzīvotāji.
Rezultātā Latvijas valsts simtgadē klajā nāca krājums „Salienas pagasts laikmeta griežos”. Grāmatā apkopoti trīsdesmit četri pagasta iedzīvotāju dzīvesstāsti gan latviešu, gan krievu valodā. Ar šo krājumu paspējuši ielēkt aizejošā vilcienā, jo daudzi no stāstniekiem nu ir viņsaulē.
Līdz ar grāmatas izdošanu novadpētniecībai punkts nav pielikts, viss tikai sācies un turpinās. Uz palodzēm bibliotēkā saliktas mapes, kurās krājas arvien jauni uzietie materiāli, izgriezumi no veciem žurnāliem un avīzēm. Irēnas rokās vēl arvien nonāk vecas fotogrāfijas, kas liecina par dažādiem notikumiem pagastā cauri gadu desmitiem. Irēna rāda senu nodzeltējušu dokumentu, ko bibliotēkai uzdāvinājis kāds vietējais iedzīvotājs. “Es neko nemetu laukā, nespēju, viss taču ir interesants un var noderēt,” saka bibliotekāre, rūpīgi noglabājot vērtīgo dāvinājumu.
Irēna cer, ka grāmata „Salienas pagasts laikmeta griežos” mudinās profesionālus pētniekus izzināt šī neparastā pagasta vēsturi un kultūras mantojumu. Iespējams, kādam reiz noderēs arī visi pārējie viņas uzkrātie materiāli un arī muzeja eksponāti. Bibliotekāre uzsver, ka galvenā pagasta vērtība ir tā iedzīvotāji, tāpēc ir svarīgi saglabāt viņu atmiņas un dzīvesstāstus.
