Pirms vairāk nekā desmit gadiem Ināra Pomjalova pieņēma piedāvājumu strādāt toreizējā Daugavpils novada Sociālajā dienestā. Tobrīd tas bija jauns izaicinājums, kam uzreiz piekritusi. Ilgus gadus vadot Sociālās palīdzības nodaļu, gūts pamatīgs dzīves rūdījums, jo uz Ināras pleciem gulst atbildība par atbalsta sniegšanu novada iedzīvotājiem un katru ciparu dokumentos. Lai arī talkā nākušas mūsdienīgas datorprogrammas, kas palīdz precīzi visu sarēķināt, tomēr darba apjoms ar katru gadu pieaug.
Nejaušība nosaka turpmāko virzienu dzīvē
Ināra ir ieguvusi ekonomistes diplomu kādreizējā Zaļenieku ekonomiskajā tehnikumā Jelgavā (šodien Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola). Studēt ekonomiku sanācis gluži vai nejauši, jo Ināra nokavējusi dokumentu iesniegšanu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, lai mācītos par latviešu valodas skolotāju. Nolēmusi doties uz Jelgavu, tuvāk brālim. Taču savu izvēli nenožēlo, jo studiju laikā izdevies apceļot Latviju un daudz redzēt. Turklāt ekonomistes diploms ir pavēris iespēju gūt daudzveidīgu dzīves pieredzi. Pēc studijām Ināra atgriezās Latgalē, strādāja gan par ekonomisti, gan par atbrīvoto arodkomitejas priekšsēdētaju Daugavpils rajona paju sabiedrībā “Pārdaugava”, kam tolaik piederēja sovhozs, konservu rūpnīca un dārzeņu bāze. Kādu laiku darbojās komjaunatnes komitejā. “Man visu dzīvi veicies ar gudriem un profesionāliem priekšniekiem, no kuriem bija, ko mācīties,” saka Ināra.
Vairāk nekā 10 gadi ir veltīti darbam Laucesas pagastā, kur Ināra atnāca strādāt par sekretāri, bet kļuva par pagasta priekšsēdētāju. Darbs vadošā amatā pagastā bijusi īsta dzīves skola, kur guvusi daudz vērtīgas pieredzes. “Darba apjoms bija liels, bija jādomā gan par skolu, gan komunālo saimniecību, budžetu. Tolaik tas bija liels pagasts ar 1800 iedzīvotāju, trīs ciemati, skola. Tieši tajā laikā notika plašas diskusijas par naftas rūpnīcas celtniecību Laucesā. Atceros neskaitāmās sapulces un apspriešanas, papīru jūru. Bija plānots izbūvēt veselu ciematiņu pie pilsētas, ap 500 privātmājiņām rūpnīcas darbiniekiem. Lai arī sabiedrība un deputāti īpaši neatbalstīja šo ieceri, bija pieņemts pozitīvs lēmums atļaut sākt kārtot visas formalitātes. Taču visas ieceres palika uz papīra, jo nāca krīze un visi plāni izjuka,” atceras Ināra Pomjalova. Vadot pagasta darbu, tomēr izdevies īstenot dažādus projektus, veikta komunikāciju rekonstrukcija, izveidots apgaismojums ciematā, pārkārtots skolas stadions. “Lai arī mazi darbi, bet pagastam kopumā tie deva daudz.”
Šajā darbā bija jābūt gatavai nakts vidū celties un risināt kādu neatliekamu problēmu. Lai tiktu ar visu galā, bieži vien nācies sakost zobus un doties uz priekšu. Tomēr šo laiku Ināra atceras ar īpašu siltumu, jo tolaik Daugavpils rajona padomē vienmēr varēja saņemt padomu, izpilddirektore Vanda Kezika allaž bijusi pretimnākoša, ja vajadzēja atbalstu un palīdzību. Turklāt bija jūtams arī liels kolēģu atbalsts. “Pagasta priekšsēdētājiem bija ļoti draudzīgas attiecības, mums bija pieņemts braukt pieredzes apmaiņā pa visu Latviju, tādejādi gūts daudz vērtīgas pieredzes.”
Ikdienas darbs ciparu jūrā
Vēl strādājot par pagasta pārvaldes vadītāju, Ināra nolēma iegūt augstāko izglītību sociālajā jomā. Sociālā darba augstskolā “Attīstība” tolaik iestājušies vairāki pagastu vadītāji un pagastu darbinieki, bija izveidota liela 50 cilvēku grupa. Paveicies, ka mācīties varēja tepat uz vietas Daugavpilī, lekcijas bija interesantas un saņemtās zināšanas ļoti vērtīgas. Ināra paguva iegūt bakalaura un maģistra diplomu, iekams studijas Daugavpilī tika likvidētas. Gan iegūtā izglītība, gan darba pieredze Laucesas pagastā lieti noderēja, kad Ināra tika uzaicināta strādāt novada Sociālajā dienestā. Maģistrantūrā rakstījusi diplomdarbu par pansijas izveidošanu, uz kā pamata faktiski Demenē tika izveidota mājas aprūpe, kas kļuva par nopietnu un ļoti pieprasītu pakalpojumu. “Mans pirmais uzdevums bija koordinēt Latvijas Sarkanā krusta projektu “Mūža atvasara”, trīs gadus strādāju ar pensionāriem. Tas bija vienreizējs laiks, projektā notika dažādas aktivitātes - latviešu valodas apguve, Kalupē izveidots jauns deju kolektīvs, sašūti tērpi diviem kolektīviem, iegādātas šujmašīnas un veļas mašīnas. Noslēgumā bija pasākums pie Nīcgales akmens, ko joprojām atceramies,” stāsta Ināra Pomjalova.
Viņas ikdienas darbs vairāk saistīts ar grāmatvedību un ekonomiku, pabalstu aprēķiniem un atskaitēm. Ināra atceras, ka sākotnēji strādāt sociālajā jomā šķitis vieglāk, pamazām sāka ienākt jaunas programmas un tehnoloģijas, taču ar katru gadu pieauga arī darba slodze, bet pēc kārtējās reformas tā ir dubultā. Pieaudzis arī sociālo pakalpojumu un pabalstu klāsts, tiek īstenoti dažādi projekti, sociālajā jomā ienāk daudzas lietas, ko iepriekš redzējuši pieredzes apmaiņas braucienos Eiropā.
Ikdienā iedzīvotāji nāk arī uz konsultācijām, ir jāspēj visu izskaidrot, kāpēc ir vai nav tāds vai cits atbalsta veids. Palīdzības saņēmēju skaits un pabalstu apjoms pieaug. “Pašvaldība neražo naudu, mēs tikai atdodam. Šogad vien aptuveni miljons aizgāja pabalstos, nākamgad būs vairāk, jo pieaug mājokļa pabalsta apmērs. Summas ir lielas. No vienas puses ir prieks, ka vari palīdzēt cilvēkiem, bet žēl, ka ne visiem, jo varbūt ģimene ir pelnījusi atbalstu, bet viņu ienākumi neļauj uz to pretendēt. Ir gandarījums, ja kāds cilvēks atnāk vai piezvana un pasaka paldies.” Sākumā Ināra pārdzīvojusi par katru klientu, taču ar laiku iemācījās norobežot emocijas, jo citādi var ātri izdegt darbā. “Cilvēki nāk ar savām problēmām, ir dažādas slimības, nelaimes, bēres, pārdzīvo par katru, bet visu nedrīkst ņemt pie sirds.”
Ināra radusi darbā paļauties tikai uz sevi un atbildēt par savām kļūdām. Ikdienas darbs ir saistīts ar naudu un cipariem, kļūdīties nedrīkst. “Ja saproti, saliec visu pa plauktiņiem, tad darbam nav ne vainas. Ja man šis darbs nepatiktu, nestrādātu.” Taču viens no galvenajiem iemesliem, kas Inārai liek uz darbu nākt ar prieku, ir pašas kolēģi. “Man ir laimējies ar fantastisku kolektīvu un spēcīgu mugurpusi – mūsu vadītāju, kas vienmēr mūs atbalsta. Mūsu kolektīvs ir kā ģimene, mēs viena par otru pārdzīvojam. Ir gandarījums, ka varam reizi gadā izrauties no darba rutīnas un kopā kaut kur aizbraukt. Ir iespēja izmantot atvaļinājumu, tas uzlādē un dod dopingu strādāt tālāk,” teic Ināra.
Atslēgties no darba lietām palīdz vasarnīca Stropu ezera krastā, kur abi ar dēlu Eduardu pavada visu brīvo laiku. “Nekas daudz tur nav – siltumnīca un mazs dārzs, blakus ezers un mežs. Mēs braucam turp ar gandarījumu, gan atpūšamies, gan pastrādājam. Nevaram sagaidīt piektdienu, lai varam braukt, jo tur es atraisos un jūtos brīva.” Vaļasprieks ir grāmatas un avīzes, arī rosīšanās virtuvē, lai pagatavotu ko īpaši garšīgu un izmēģinātu jaunu recepti. “Patīk apciemot brāļa ģimeni Rīgā, atpūsties pie jūras. Gribas vēl padzīvot un papriecāties. Kamēr vēl ir enerģija, jāpastrādā, jo, kamēr strādā, tu esi vajadzīgs,” saka Ināra Pomjalova.
Šogad Valsts svētkos Sociālā dienesta Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Ināra Pomjalova saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu sociālā darba pilnveidošanā un profesionālu darbu sociālās palīdzības sniegšanā Augšdaugavas novada iedzīvotājiem.
Augšdaugavas novada Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova: “Ir lieliski, ka Ināra ir mūsu komandā, viņas klātbūtne tiešām daudz nozīmē gan man, gan kolektīvam kopumā. Ieguldot savas zināšanas, dvēseli un spēku, atrodot pieeju ikvienam, iedvešot pārliecību, tiek darīts milzīgs rutīnas darbs, pārbaudot deklarācijas, lēmumus, iesniegumus, atzinumus. Viņai raksturīgi kādu uzmundrināt, piedāvāt palīdzību otram kādā grūtākā mirklī, sniegt vajadzīgo iedrošinājumu, jo to ne katrs spēj izteikt.”
