Tatjana un Vitālijs Barinovi vienmēr ir sapņojuši par kuplu ģimeni, taču iepriekš nevarēja iedomāties, ka dāvās mīlestību ne tikai pašu bērnam, bet arī svešiem mazuļiem. Lēmums kļūt par audžuvecākiem tika ļoti rūpīgi pārdomāts, iekams abi uzņēmās lielo atbildību. Sapnis ir piepildījies, mājā atkal skan bērnu balsis un valda nemitīga rosība. Dzīvesbiedri teic, ka viņiem ir ļoti laimējies ar bērniem.
No pilsētas uz laukiem
Kad vecākajam dēlam Valērijam bija vien mēnesis, ģimene pārcēlusies no Daugavpils uz dzīvi Silenē, kur atjaunoja vecu māju, izveidojot to par mūsdienīgu mājīgu ģimenes ligzdiņu. Savu lēmumu dzīvesbiedri nenožēlo, jo dzīve laukos komforta ziņā neesot sliktāka kā pilsētā. “Man bija tikai viens nosacījums pārceļoties – lai būtu tualete un silts ūdens, pārējais ir nieks,” saka Tatjana. Gribējies kaut ko paveikt pašiem, tāpēc ķērušies pie diezgan aizlaistas mājas renovācijas. Tagad mājā ir visas labierīcības, kanalizācija, ērtības gluži kā pilsētas dzīvoklī, ierīkota gāzes apkure, tāpēc saime apkures sezonā nav piesaistīta mājām. Te ir, kur bērniem izskrieties, bet paši var iekopt nelielu saimniecību, rušināties dārzā. Arī 25 km līdz pilsētai esot nieks, jo ceļš ir labs, uz darbu un skolu var tikt diezgan ātri.
Tatjana un Vitālijs savulaik pabeiguši Rīgas Tehnisko Universitāti, strādā Lokomotīvju remonta rūpnīcā Daugavpilī, abi ir inženieri katrs savā jomā. Domājot par veselīgu pārtiku, pirms trim gadiem sākuši audzēt trušus, pašlaik viņu piemājas saimniecībā ir ap 160 trušiem. Nesen sākuši audzēt arī paipalas, kas ir vecākā dēla neliels bizness. Sākuši ar 20 vistiņām, tagad to skaits jau sasniedzis 150. Vitālijs pats uzmeistarojis inkubatoru, kurā perina cāļus. Olu pietiek gan pašiem, gan pārdošanai. Paipalas kopj un olas pārdod Valērijs, tādejādi puisim ir sava nauda, ko rūpīgi atliek dažādiem vajadzīgiem pirkumiem, piemēram, šogad nopircis sev slēpes. “Laikam vienreiz pārnākšu mājās, bet pagalmā ganīsies govs,” smejas Tatjana un paslavē savu dzīvesbiedru, kuram, dzīvojot laukos, atklājies daudz talantu un radošu ideju.
Kā jau inženieri, viņi rūpīgi plāno laiku un darāmos darbus. Tatjana rāda grafiku uz ledusskapja, kurā atzīmēts, kas kuram ir jāpaveic. Ja viss ir saplānots, esot daudz vieglāk ar visu tikt galā.
Sports norūda
Dēla Valērija istabā visu sienu aizņem milzīgs stends ar medaļām un kausiem. Jau no mazotnes Valērijs aizraujas ar sportu. Sāka ar peldēšanu, tad pievērsās triatlonam, bet pašlaik nodarbojas ar cīņas sportu. Pa šiem gadiem ir piedalījies dažāda līmeņa sacensībās, izcīnījis 254 medaļas un neskaitāmus kausus.
Vitālijs stāsta, ka interese par sportu Valērijam radusies agrā bērnībā, vērojot kādas sacensības. Dēls pateicis, ka ļoti gribētu pats stāvēt uz goda pjedestāla. Vecāki ieguldījuši daudz pūliņu, lai viņu vecākais dēls varētu nodarboties ar sportu un gūt panākumus. Vitālijs iesaka visiem vecākiem savus bērnus jau no piecu gadu vecuma mācīt peldēt, jo tas dod vispārīgu fizisku rūdījumu, bet vēlāk bērns jau var izvēlēties kādu sev tīkamu sporta veidu. Tagad, kad mācības skolā notiek attālināti, Valērijs pats mēro ceļu uz treniņiem pilsētā. Nesen nokārtojis velosipēdista tiesības, un vecāki iegādājušies dēlam divriteni. Sacensības gan pašlaik nenotiek. Iepriekš, pirms pandēmijas ierobežojumiem, gandrīz visas nedēļas nogales bija noslogotas ar sacensībām, taču tā esot arī lieliska iespēja visai ģimenei kopā kaut kur paceļot pa Latviju, saka Tatjana.
Sapnis par lielu ģimeni
Jaunākie bērni Margarita un Romans apmeklē bērnudārzu pilsētā. Abi mazuļi, kuriem ir vien piecu mēnešu starpība, ienesuši Barinovu ģimenē lielas pārmaiņas. Vitālijs atzīst, ka abi ar Tatjanu vienmēr sapņojuši par lielu ģimeni, taču liktenis lēma citādi. Pirms laika sākuši apdomāt iespēju kļūt par audžuvecākiem, uzrakstīja iesniegumu bāriņtiesai, izgāja speciālas apmācības un ieguva audžuģimenes statusu. Šī iecere tika nopietni pārrunāta ar vecāko dēlu un saņemts viņa atbalsts. “Viss sanāca gluži kā pasakā. Par to runājām kādu gadu. Kādu dienu beidzot izlēmām uzrakstīt iesniegumu un jau pēc trim dienām bija jāiesniedz dokumenti apmācību uzsākšanai. Bija jāiziet ārsti, psihologi, jāsavāc dažādas izziņas, viss vienā skriešanā. Tiklīdz saņēmām audžuģimenes statusu, tika atvērta apmācības grupa adoptētājiem. Satikām ļoti labus pedagogus, psihologus. Tas lika pašiem daudzas lietas pārdomāt. Šādi kursi būtu jāiziet visiem vecākiem,” stāsta dzīvesbiedri un piebilst, ka pirms kļūšanas par audžuvecākiem ir svarīgi atrisināt visas problēmas ģimenē.
Apmācību laikā daudziem tiekot lauzts priekšstats par audžuvecāku būtību. “Ne jau bērni ir priekš jums, bet jūs esat priekš bērniem,” saka Vitālijs. “Visi grib dabūt ideālu bērnu, bet dzīvē viss ir citādi. Bērni lielākoties nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, turklāt bioloģiskajiem vecākiem vēl ir iespēja nākt pie prāta un atgūt bērnus.”
No Romana un Margaritas viņu īstās mātes atteicās uzreiz pēc mazuļu piedzimšanas, Romans paguva nonākt citā audžuģimenē, pirms viņu satika Barinovu pāris. Puisēnam tobrīd bija trīs mēneši. Interesanti, ka Romanam un Vitālijam dzimšanas diena iekrīt vienā datumā, piebilst Tatjana.
Dzīvesbiedri uzreiz saprata, ka vēlas mazuli uzņemt savā ģimenē. Kamēr viņi gaidīja tiesas lēmumu, saņēma zvanu no bāriņtiesas, ka dzemdību namā kāda sieviete atteikusies no savas jaundzimušās meitiņas. Jau nākamajā dienā abi devās iepazīties ar mazulīti. “Reti kura audžuģimene ņem jaundzimušo, jo tas uzliek vairāk pienākumu – jādodas bērna kopšanas atvaļinājumā, dzīve strauji mainās,” stāsta Tatjana. Taču viņus šīs grūtības nebiedēja. Ieraugot dzemdību namā mazo kamolīti, lēmums tika pieņemts uzreiz. Tobrīd vēl nebija zināms, vai ģimenei ļaus ņemt aizbildniecībā Romanu. Zīmīgi, ka tiesas sēde gan Romana, gan Margaritas lietā notika vienā dienā ar stundas intervālu. Abi lēmumi bija pozitīvi un nedēļas laikā abi mazuļi sev ieguva jaunas mājas un mīlošu ģimeni.
Kad ieradās Margarita, vecākais dēls bijis priecīgs, ka viņam nu ir māsa, bet, kad atveda Romanu, teicis: “Mēs, veči, viens otru sapratīsim”. Ikdienā Valērijs daudz laika velta mazajiem, labprāt ar viņiem rotaļājas. Vecāki ievērojuši, ka arī dēls ir mainījies uz labo pusi.
Tētis bērnu kopšanas atvaļinājumā
Kad bērni nonāk audžuģimenē un kļūst juridiski brīvi, viņi tiek gatavoti adopcijai, taču audžuvecākiem ir priekšroka. Tatjana un Vitālijs uzreiz zināja, ka abus mazuļus adoptēs.
Sākumā radi bijuši ļoti pārsteigti, bijis daudz jautājumu. Uzņemt ģimenē svešu bērnu ir liela atbildība, taču vecāki pārliecināti, ka spēs viņiem dot tik daudz mīlestības un rūpju, lai mazuļi augtu pilnvērtīgā ģimenē. “Šiem pamestajiem bērniem neviena nav, kas palīdz. Mums ir stabils darbs, dzīvesvieta, iespējas viņiem palīdzēt,” saka Vitālijs.
Bērnu kopšanas atvaļinājumā devās tieši Vitālijs. Tagad, kad bērni jau iet bērnudārzā, viņš ar smaidu atceras šo laiku un atzīst, ka esot gana drosmīgs, taču viegli nebija: “Pat neizejot no mājas, man pa dienu sanāca pāri 10 000 soļu. Brīžiem baidījos nošķaudīties, lai bērni nesatrūktos un nesāktu raudāt.” Vakaros stafeti pārņēma Tatjana, un tad Vitālijs varēja ievilkt elpu.
Pērnā gada nogalē stājās spēkā tiesas lēmums par abu bērnu adopciju un mazuļi beidzot kļuva par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem. “Domāju, ka mums ir ļoti paveicies. Tie ir mūsu bērni, kurus paši neesam laiduši pasaulē,” teic Tatjana un atzīst, ka viņu dzīve radikāli nav mainījusies, vienīgi nedaudz mazāk laika atliek sev un mājās vairāk trokšņa. Toties tagad vecākiem ir daudz kopīgu tēmu ar draugiem un radiem, kuru ģimenēs nesen piedzimuši mazuļi. “Esam uz viena viļņa, runas par pamperiem, pudelītēm.”
Lai arī abi mazuļi ir vienaudži, raksturā esot ļoti atšķirīgi – Margarita ir apdomīga un nopietna, savukārt Romans ir ļoti emocionāls. Kad bērni paaugsies, vecāki nolēmuši viņiem atklāt patiesību, lai bērni turpmākajā dzīvē izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem.
Tatjana un Vitālijs turpina apmeklēt dažādas nodarbības kā audžuvecāki, varbūt ar laiku, kad mazie paaugsies, apsvērs iespēju uzņemt ģimenē vēl kādu bērniņu, bet pagaidām viņiem rūpju ir pietiekoši.
***
Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā Tatjana un Vitālijs Barinovi saņēma Daugavpils novada domes Atzinības rakstu par ieguldīto sirds siltumu, mīlestību un rūpēm, sniedzot iespēju bez vecāku gādības palikušiem bērniem augt ģimenē.
