Guntaram Melnim darbs pašvaldībā ir labi pazīstams

Jaunais Daugavpils novada domes deputāts Guntars Melnis (“Latgales partija”) ievēlēts par Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētaja vietnieku, kā arī strādā Finanšu komitejā. Guntaram Melnim darbs pašvaldībā nav svešs – kopš 1994. gada Kalupē strādājis par lauku attīstības speciālistu, no 2009.-2013. gadam bijis Ambeļu pagasta pārvaldes vadītājs, šobrīd – Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Daugavpils biroja vadītājs. Dzimis rīdzinieks, apguvis biškopja profesiju Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis agronoma izglītību un Daugavpils Universitātē maģistra grādu ekonomikā ar kvalifikāciju uzņēmumu vadībā. Daugavpils novadu sauc par savām mājām kopš 1990. gada, kad Kalupes pagastā izveidoja zemnieku saimniecību “Drava”.

-Kas jūs mudināja balotēties pašvaldību vēlēšanām?

Guntars Melnis.: Mudināja zemnieki un tie lauku iedzīvotāji, ar kuriem es visvairāk kontaktējos ikdienā. Ir daudzas lietas, kas neapmierina lauksaimniekus. Darba procesā, runājot par lauksaimniecības politiku un attīstību pašvaldību līmenī, lauksaimnieki man nereti vaicāja, vai nevarētu pārstāvēt viņu intereses novada deputātu līmenī? Lauksaimniekiem lielākā sāpe ir ceļu stāvoklis, zemnieki maksā zemes nodokli un atbalsta pašvaldību, tāpēc cer sagaidīt pretī, ka šīs lietas tiks sakārtotas. Ir arī citas vajadzības. Piemēram, ir negodīga prakse, kad kaimiņš rada  zaudējumus kaimiņam noganot un nobradājot sējuma platības, īpaši aktuāli tas bija šajā sausajā gadā. Ļaundarim izdevīgāk ir samaksāt smieklīgi zemu soda naudu, nesedzot radušos zaudējumus, kas reizēm ir mērāmi simtos. Kaut kas nav kārtībā, ja pārkāpējam ir izdevīgāk maksāt sodus. Cilvēcīgi būtu kompensēt radītos zaudējumus un saglabāt pozitīvas attiecības. Līdzīgu situāciju ir daudz un ne vienmēr tās tiek risinātas cilvēcīgi, biežāk konfliktu risināšana tiek uzticēta instrukcijām, paragrāfiem un likuma pantiem. Tas iedzīvotājos nostiprina netaisnīguma sajūtu un veicina vienaldzīgu attieksmi pret apkārt notiekošo.

- Vai šobrīd ir labvēlīga situācija, lai saimniekotu laukos? Kā vēl pašvaldība un valsts varētu sniegt atbalstu uzņēmējiem lauku teritorijās? 

G.M.: Lauksaimniecībā ir ļoti sarežģīta situācija – viss noveco, cilvēki, tehnika, savukārt jaunieši laukos neredz perspektīvas. Mēs neesam spējuši pienācīgi celt lauksaimniecības prestižu, norādot, ka ir svarīgi lauksaimniecības produktus ražot uz vietas, nevis visu ievest. Droši vien tas saistīts ar to, ka ieņēmumi no lauksaimniecības joprojām nav tik lieli, kā, piemēram, IT vai banku sektorā. Lauksaimniecībā visa peļņa nepārtraukti tiek ieguldīta ražošanā. Ražošanas līdzekļi nolietojas, tos vajag atjaunot, un tā cirkulācija ir nemitīga. Šobrīd saimniecības nevar izdzīvot bez Eiropas Savienības atbalsta un finansējuma. Šaubos, vai  bez ES atbalsta, lielsaimniecības spētu eksistēt, nerunājot par tirgus cenu svārstībām graudiem, pienam, gaļai. Ekonomiskais stāvoklis mājsaimniecībās ir sarežģīts un iedzīvotāju pirktspēja Latgales reģionā ir zema.

- Kādi varētu būt risinājumi, lai piesaistītu jauniešus dzīvei laukos?

G.M.: Par šo jautājumu domā daudzi un sen, un joprojām nevar atrast vienotu risinājumu. Kādi turpina ģimenē iesāktos darbus, citiem ir svarīga mājas vieta, vide, bet lielākā daļa vēlas sakrāt kapitālu, lai varētu izveidot stabilu, materiāli neatkarīgu ģimeni. Un valsts uzdevums ir sabalansēt nodokļus un algas, lai visi iedzīvotāji, nevis tikai atsevišķa sabiedrības daļa, varētu augt ekonomiski, nevis censties izdzīvot ar cerībām un solījumiem. Ja sabiedrībai stāsta, ka vidējā alga ir 1000 eiro, bet savos maciņos mēs to neredzam, tad rodas mazvērtības sajūta, ka neesmu pietiekami labi strādājis, lai kļūtu vismaz par viduvējību! Vakar skatījos reklāmu, ka tagad noteikta modeļa mobilais telefons ir pieejams arī vidusmēra pircējam par 880 eiro. Kādas jums ir sajūtas pēc šādas reklāmas? Es neesmu pat vidusmēra pircējs! Saglabājot šo nevienlīdzību, ne tikai jaunieši turpinās doties lielākas peļņas meklējumos. Vai novadā ir iespēja iegādāties vai nomāt zemi, lai uzsāktu saimniekošanu jauniem, darboties gribošiem jauniešiem, ģimenēm? Lai apdzīvotu laukus, pašvaldībai nav jācenšas nopelnīt, pārdodot zemi, bet jāskatās, kā rokās nonāk šis īpašums. Vai nākotnē tas ļaus iesakņoties jaunai ģimenes saimniecībai vai papildinās nekustamā īpašuma tirgotāju sarakstu? Laukos vēl joprojām ir daudz aizaugušas, nekoptas platības, kuriem tās pieder, kāpēc tās ir pamestas novārtā?

- Jūs pats nodarbojaties ar biškopību.

G.M.: Es LLKC strādāju arī kā biškopības konsultants. Strādāju ar biškopības saimniecībām visā Latvijā un to skaits pārsniedz divus tūkstošus. Pieredze un zināšanas ļauj man novērtēt atšķirīgo situāciju dravās un izvēlēties atbilstošu rīcības plānu, kas atbilst katras saimniecības attīstības uzstādītajiem mērķiem. Visus iespējamos modeļus izmēģinu savā dravā, laboju kļūdas, kāpinu rezultātus, lai citās saimniecībās vairs neeksperimentētu, bet piedāvātu reālu situācijas risinājumu. Tāpēc sava drava paliek kā izmēģinājumu poligons, kur ne vienmēr tiek sasniegts vēlamais rezultāts, bet iegūta vienreizēja pieredze. Lai veiktu apmācības citiem biškopjiem visu biškopības produktu ražošanā, ir jāprot pašam tos ražot, veiksmīgi realizēt, zinot produktu īpašības un to efektīvas pielietošanas nosacījumus.

- Vai var uzskatīt, ka biškopības nozare attīstās?

G.M.: Kā visas lauksaimniecības nozares, arī biškopība attīstās, pateicoties ES atbalstam. Biškopjiem ir pieejamas dažādas ES atbalsta programmas, valsts subsīdijas un nozares nacionālās atbalsta programmas ietvaros paredzētās aktivitātes. Tas ļauj biškopjiem pakāpeniski pilnveidoties, attīstīt tehnisko nodrošinājumu un paplašināt sortimentu ar augstas kvalitātes produktiem. Problēmas ir visās nozarēs, arī biškopībā to ir pietiekami, svarīgākais, lai mēs visi spētu savā starpā vienoties un strādāt, netraucējot otra interesēm. Laukos ir jābūt dažādībai, savstarpējai sapratnei, augsmei un mīlestībai pret savu darbu, apkārtējo vidi un ģimeni.

- Paralēli darbam saimniecībā, četrus gadus esat vadījis arī Ambeļu pagasta pārvaldi. Kā šī pieredze Jums var noderēt, pildot deputāta pienākumus?

G.M.: Ambeļu pagasta pārvaldi vadīju dažus gadus atpakaļ un redzu, ka daudzas lietas jau ir mainījušās, manuprāt, pašiem deputātiem par sliktu. Katram sīkumam, kas ir saistīts ar saimniecisko darbību, jābūt saskaņotam domes sēdē. Vai tad deputāts situāciju pārzina labāk nekā pārvaldes vadītājs? Es saprotu, ka ir reglaments un kārtība, bet, ja tas nesaskan ar loģisko saprātu, var būt mēs varam rīkoties savādāk? Kamēr pārvaldnieks izies caur saskaņošanas procedūrām, bīstamie koki var nogāzties paši. Deputāts nedrīkst domāt tikai par savu pagastu, tad būtu vajadzīgi 19 deputāti, bet cik lielā mērā deputāts pārzina stāvokli visā novadā, katrā ciemā, katrā novada mežā vai kapsētā? Centralizācija optimizē resursus un samazina pakalpojuma sniegšanas teritoriju, bet vai tāds ir novada mērķis? Manuprāt, būtu vērtīgi, ja deputāti varētu nomainīt pārvalžu vadītājus to atvaļinājumu laikos. Lai iepazītos ar darbu pārvaldēs, uzklausītu iedzīvotāju vajadzības. Tā būtu vērtīga pieredze deputātiem. Nav pareizi, ka deputāts lemj par tāda pagasta likteni, kuru nepārzina un nav ticies ar tās iedzīvotājiem. Godīgāk būtu, ja katru pagastu pārstāvētu viens deputāts, kas par savu pagastu stāvētu un kristu. Mums jāskatās uz lietām plašāk un jāiedziļinās katrā jautājumā līdz   saknei, lai tas nestu labumu visam novadam un katram novada iedzīvotājam personīgi.

- Tātad atbalstāt decentralizāciju?

G.M.: Ir jābūt skaidrībai, par kādu centralizāciju mēs runājam: novada, pārvalžu, jaunizveidotiem centriem? Centralizācija nevar notikt, ja runājam par apdzīvotību laukos. Ir jādomā par visu novada teritoriju. Pēc pāris gadiem mainīsies lauku attīstības politika, izmainīsies lauku saimniecību attīstības struktūra, kā tas ietekmēs apdzīvotību laukos? Zemniekiem jau šobrīd trūkst strādnieku, laukos nav jādzīvo tikai saimniekiem, ir vajadzīgi arī darbinieki. Ko mēs darīsim ar to zemi, kas joprojām ir aizaugusi un nekopta, vai turēsim tirgus cenu un pārdosim tiem “bagātajiem”, kuri šeit dzīvot un strādāt nemaz neplāno? Uz lielām saimniecībām nevar gulties visas cerības, arī tām nav vajadzīga pilnīgi visa zeme. Ļaudis atgriezīsies, ja mēs viņiem dosim zemi, māju, iespēju, kā tas bija agrāk, radīsim viņiem piemērotus apstākļus, izbraucamus ceļus, lai varētu droši un netraucēti strādāt. Vai deputāts zina šādus cilvēkus katrā pagastā? Varbūt pagastu pārvalžu vadītāji savus ļaudis pazīst labāk? Labāk ļaut, lai pārvalžu vadītāji nevis raksta papīrus, bet nes atbildību par to, ko viņi ir izdarījuši pareizi vai nepareizi. Lai nevarētu aizsegties ar domes lēmumiem iedzīvotāju priekšā un ilgi risināt vienkāršas lietas.

- Jūs strādājat Finanšu komitejā un Izglītības, kultūras un sporta komitejā. Kas šajās jomās būtu primāri risināms?

G.M.: Viss ir savstarpēji saistīts, bez finansēm ir grūti sportot, mācīties un būt kulturāli aktīvam. Mums vienmēr gribēsies vairāk, kaut ko jaunu, jo mēs esam radoši un esam pelnījuši uzlabot savu dzīves kvalitāti. Izglītība ir svarīgākais jautājums un arī smagākais, jo pieejamību un kvalitāti ir grūti savienot kopā, tāpēc katrs apstāklis ir jāizvērtē konkrēti un jāpieņem atbildīgi, perspektīvi lēmumi. Viss mainās un arī mums ir jāmainās, jāpārveidojas, lai varētu pielāgoties šī brīža vajadzībām. Starp deputātiem ir daudz skolu direktoru un es zinu, ka viņi spēs atrast pareizos risinājumus visos sarežģītajos jautājumos par izglītību, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi un esošo situāciju vajadzībām. Ne tik tālā nākotnē mūs sagaida dažādas pārmaiņas un ir jācenšas, lai tās visas nestu iedzīvotājiem tikai labu, ērtu, drošu nākotni. Es uzskatu, ka mums ir jāsaglabā visi pasākumi, kas ir saistīti ar patriotiskā gara un latviskuma veidošanu, lai mēs justos piederīgi šai valstij un novadam.

Ar Guntaru Melni sarunājās Elza Pučko