SARUNA AR ŅIĶITAS JERMOLAJEVA MEITU ALLU UN MAZMEITU OLGU
Slutišķu ciems iegūlis Markovas kalna pakājē un omulīgi piekļaujas Daugavmalai. Zeme šeit diez cik dāsna nav – smilšainas kāpas, kalni un akmeņaini Daugavas krasti, aramzemes pavisam nedaudz. 1886. gada 28. augustā Slutišķu zemnieki rakstīja vēstuli Vitebskas gubernatoram kņazam Vasilijam Dolgorukovam Mihailovičam, kurā prasīja, lai tiktu piešķirta zeme pie Ververu meža, taču lūgums tika noraidīts.
Toties Slutišķu sādža allaž bijusi pieejama. Daugavas ūdeņi plūst kā pulsējoša dzīvības artērija, kas gadsimtiem kalpoja par satiksmes un tirdzniecības ceļu. Senatnē te peldēja dažādas baržas, bet 1947. gadā sāka kursēt kuģītis “Nikolajs Ostrovskis”, maršrutā: Daugavpils - Kaplava, vēlāk arī Krāslava, piestājot Slutišķos. Tad arī Daugava, kas toreiz vēl bija kuģojama upe, aizvilināja Slutišķu sādžas puisi Ņiķitu Jermolajevu Isaja d., uz Daugavpils upju floti “Rečflot”, kur daudzus gadus viņš strādāja par kuģa “Nikolajs Ostrovskis” kapteini. Viņa dzimtās mājas, kas celtas 1886. gadā, nupat tika restaurētas un šeit taps vecticībnieku kultūras mantojuma centrs un radošās darbnīcas. Ņiķitai Jermolajevam (dz.1909) un viņa sievai Praskovjai (dz.1910) bija 5 bērni: meita Tamāra (dz. 1938), dēli Igors (dz. 1939), Valērijs (dz. 1943), Aleksandrs (dz. 1949) un jaunākā meita Alla (dz. 1952). No 5 bērniem tikai Valērijs palika saimniekot tēva mājās. Šobrīd Jermolajevu dzimtā ir 9 mazbērni, 15 mazmazbērni un 13 mazmazmazbērni. Vectēva 100 dzimšanas dienā dzimušajam mazmazmazbērnam tika dots vectēva vārds - Ņiķita.
Šovasar Naujenes Novadpētniecības muzejs uz sarunu aicināja Ņiķitas Jermolajeva meitu Allu un mazmeitu Olgu, kurām vēl spilgtā atmiņā palicis Slutišķos pavadītais laiks. Viņu stāstā savijas bērna acīm vērotais un šodienas skatījums. Bērnībā viss šķita liels, Slutišķu saules sasildīts un Daugavas ūdeņu dzīvības pieliets, bet laika ritējums paņem savu un daudzas dzimtas lietas kļūst par vēsturi. Olga Semjonova tās dāvina Naujenes muzejam: Rīgas porcelāna trauki, mājas grāmata, fotogrāfijas utt. Starp tām kā dzimtas relikvija ir izšūts rušņiks, kas tika nodots no paaudzes paaudzē. Vecmāmiņa Praskovja to pati ir audusi un izšuvusi, vēlāk dāvājusi dēlam Valērijam kāzās. Viņš nodeva to tālāk savai meitai Olgai.
Olgas un Allas stāstījums plūst kā Daugavas ūdeņi, brīžiem rāmi un mierīgi, kavējoties atmiņās un uzdzirkstījot mīlestībā pret dzimto vietu un mājām. Vēl tagad Olgai atmiņā bērnības rīti, kad Olgu modināja mājas gaiļa dziesma un vectēva izkapts strīķēšanas skaņa. Neizdzēšami atmiņā palicis sētas uzticamais draugs – suns Tarzāns un govs vārdā Roze, meža zemenēm klātie Slutišķu pakalni un gravas. Dzīve ikdienā Slutišķu sādžā ritēja ierasti: celšanās ar sauli un lauku darbi. Cilvēki dzīvoja ar mīlestību pret savu tuvāko, pret dabu, pret Dievu un dzīves skarbo ikdienu pārvarēja ar lūgšanu. Slutišķu sādžas nošķirtība no ārpasaules veidoja ciešu kopības sajūtu starp iedzīvotājiem, kur visi ir savējie un kaimiņi. Pēc Otrā pasaules kara, nodibinoties padomju varai, te tika izveidots kolhozs “Putj Staļina”. Gan pirms kara, gan arī jau kolhozu laikos, Slutišķos saimniekoja vēl pa vecam. Šeit bija naturālā saimniecība – dzīves iztikšanu nodrošināja pašu saimniecībā izaudzētais. Pirms svētkiem mājās vienmēr lūdzās. Ņiķita Jermolajevs bija vecticībnieks, bet viņa sieva Praskovja – pareizticīgā. Padomju laikos ikona bija noslēpta skapī. Taču svētdienās ciema sievas cēlās agrā rītā un devās gar Daugavas krastu uz Pantelišķu vai Lipinišķu lūgšanu namu. Sādžā svinēja tradicionālos Vasarsvētkus, Ziemassvētkus un Lieldienas, bet Līgo vakarā vienmēr Slutišķu pakalnos dega ugunskuri.
Toreiz dzimtas un ģimenes kopības veidotāja bija sieviete. Sievietes lomu precīzi var raksturot senais teiciens: «Бабе дорога от печки до порога» - sieviete bija ģimenes pavarda kūrēja un sargātāja. Viņas pārziņā bija kopīgās ēdienreizes, kad katrs ģimenes loceklis tika ne tikai paēdināts, bet arī kopīgās sarunās uzklausīts un saprasts. Jermolajevu mājas saimniece Praskovja strādāja savā saimniecībā un no 1949. gada arī kolhozā “Putj Staļina”. Praskovja nāk no Komarovu dzimtas. Viņas tēvs bija sādžas vecākais. Praskovja neprata rakstīt un lika krustiņu paraksta vietā, taču viņa prata vissmalkākos rakstus ieaust linu audeklos un rušņiku izšuvumos. Viņa bija saimniece, kas par visiem rūpējās. Nelielā saimniecība uzturēja visu ģimeni un lielo radu saimi. Pēc ieraksta Daugavpils Valsts zonālā arhīva (F. Nr. 884, Apraksts – 1, lieta 14) “Saimniecību ražošanas pamata rādītāju grāmata 1947-1949” Jermolajevas Proskofjas saimniecības zemes kopplatība bija 3,2 ha, no tiem aramzemes – 2,7, ganības 0,3 ha. Sējumu kopplatība 2,50 ha: rudzi – 0,9, kvieši – 0,25, auzas – 0,3, mieži – 0,3, mistrs – 0,2, kartupeļi – 0,4, dārzeņi – 0,05. Saimniecībā bija govs, cūka, vistas un gaiļi – 3. Saimniekot palīdzēja visi. Jau piektdienas vakarā Jermolajevu sētā sabrauca visi radi no pilsētas, lai palīdzētu. Lielā krievu krāsns vienmēr bija balta izbalināta. Ziemā uz krāsns uzklāja kažoku, palagu un tur arī gulēja, bet ikdienā Praskovja kurināja krāsni, cepa maizi un cienāja kaimiņus. Baltmaizi ar magonēm un biezpienmaizi cepa Lieldienām. Bija pašu skābēti kāposti, sālīts speķis un kūpināta gaļa. Pie mājas zaļoja puķudārzs, kur auga cinijas, dālijas un peonijas. Dārzā auga sarkanās jāņogas, ābeles un saldās zilās plūmes. Kad viņu mājās parādījās pirmais televizors, visi kaimiņi nāca skatīties populāro padomju seriālu “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Kolhozu laikos Slutišķos audzēja linus. Praskovjai Jermolajevai vajadzēja novākt 1 ha linu. Linu plūkšana un mērcēšana bija smags roku darbs. Aizejot pensijā viņa saņēma 20 rubļus.
Daugavpils upju flotes kuģa kapteinis Ņiķita Jermolajevs daudz laika pavadīja darbā. Meita Alla atceras, kā tēvs, piestājot Slutišķos, vienmēr kā ciemkukuli katram bērnam deva baranku: “Kā tagad atceros – barankas svaigas, mums prieks, mēs lidojam priekā.” Kuģīša “Nikolajs Ostrovskis” parādīšanās bija liels notikums Slutišķu sādžā. Uz Daugavpils tirgu no Slutišķiem varēja aiziet kājām (8-9 stundas) un par ietaupīto naudu meitenes varēja nopirkt sev lakatiņu. Taču braukt ar kuģīti bija jautri: uzliek plates, uz kuģa klāja skan mūzika un sākas dejas. Ņikita Jermolajevs prata visus lauku darbus un varēja izgatavot arī visas zirglietas, jo katrā zemnieka sētā toreiz bija zirgs. Saviem dēliem viņš iemācīja visus darbus. Pret bērniem un mazbērniem Niķita Jermolajevs bija stingrs – vienmēr pārbaudīja vai darbs ir labi padarīts.
Ņiķitas jaunākā meita Alla, atceras savas dzimtās mājas Slutišķu sādžā: “Brīvība, kalni, aiz Daugavas lieli meži. Brāļi paši taisīja laivas un makšķerēja milzīgus samus. Otrpus Daugavai, kur bija bagāti meži, lasījām sēnes un ogas. Ziemā pa Daugavas ledu veda malku. Daugava pavasarī kļuva baisa, ledus iešana atbalsojās katrā mājā un lielie ledus gabali nāca pie pašām mājām. Daugava bija liela! Pavasarī tā pienāca pie mājas sliekšņa un appludināja dārzus.” No Slutišķu pakalniem kūstot sniegam čaloja strautiņi, bet Putānu strauts, pirms ieteces Daugavā, pārplūda un tikt pāri varēja tikai stāvus braucot zirga ratos. Bērnībā nebija nekāda lutināšana. Audzināšanā valdīja stingrība – mājās vienmēr bija jābūt kārtībai, nekrāsotās grīdas vajadzēja berzt līdz baltumam, lai spīdētu. Tad klāja pašaustos grīdceliņus, kurus vasarā mazgāja un žāvēja uz žogiem. Bērniem uz Strautiņu skolu vajadzēja katru dienu mērot 7 kilometru garo ceļu turp un atpakaļ. Ziemā, kad sniegs aizputināja ceļu, pašiem vajadzēja iemīt taciņu, no kāda kalniņa arī pavizinoties uz somas. Un tas nekas, ka pārnākot mājās – visas burtnīcas un grāmatas bija izmirkušas. Kad slēdza Strautiņu skolu, tad arī Alla atstāja vecāku mājas un devās uz pilsētu.
Ar Ņiķitas Jermolajeva meitu Allu un mazmeitu Olgu sarunājās Naujenes Novadpētniecības muzeja vecākā speciāliste M.Kampāne
Naujenes Novadpētniecības muzeja krājumā nonākusi Jermolajevu dzimtas relikvija – Praskovjas Jermolajevas austais un izšūtais dvielis. Slutišķi, 20. gs. 1. puse. [Praskovja dāvinājusi dvieli dēlam Valērijam kāzās, vēlāk tas nodots tālāk meitai Olgai.]
Lauku sētas “Slutiški 2” mājas grāmata
Ņikitas Jermolajeva mājā [“Slutiški 2”] izmantotie šķīvīši. Rīgas fajansa fabrika, Rīga, 1950. -1970. gadi
Valērija Jermolajeva un Antoņinas Zaščerinskas kāzas. Pirmajā rindā no kr. puses sēž Paraskeva [Praskovja] Jermolajeva.1960. gadi
