2. augustā Medumu pagasta iedzīvotāja Marija Pukinska nosvinēja savu 101. dzimšanas dienu. Šajā nozīmīgajā dienā ar viņu kopā bija Marijas kundzes kuplā saime. Daugavpils novada domes vārdā sirmgalvi apsveica novada domes priekšsēdētāja 1. vietnieks Aivars Rasčevskis un Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova, novēlot Marijai stipru veselību un vēl ilgus dzīves gadus.
Jautāta, kas ir viņas ilgā mūža noslēpums, sirmgalve teic, ka tā ir kustēšanās: “Soļoju un soļoju.” Taču viņa nav pirmā ilgdzīvotāja dzimtā, Marijas vectēvs nodzīvojis līdz 110 gadu vecumam.
Gaviļnieces meita Marija stāsta, ka mamma allaž atrodas kustībā. Viņas ikdienas rituāls ir pastaiga apkārt mājai, kurā pavadīts vai viss viņas mūžs. Māju gleznainā vietā Medumu pagastā savulaik uzcēluši abi ar vīru, kurš sen jau ir aizsaulē. Šajā mājā abi izaudzinājuši piecus bērnus, viņu dzimtas lepnums ir 10 mazbērni un 13 mazmazbērni.
Beidzamajos gados savā mājā sirmgalve dzīvo vien vasarās kopā ar meitu Mariju, kura uzņēmusies rūpes par savu sirmo māmuļu. Turpat blakus kaimiņmājā dzīvo dēls Viktors, bet Kalkūnē dzīvo meita Janīna. Vasarā pie mājas sazaļo dārzs un puķes, bet pa ziemu Marija pārceļas pie meitas uz pilsētu, jo māju ir grūti piekurināt.
Svētkos kopā ar viesiem sirmgalve paceļ šampanieša glāzi un noskaita poļu valodā jestru pantiņu. Pati Marija ir lietuviete, bet vīrs bija polis, tāpēc ģimenē runājuši poļu valodā, bet uz lietuviešu sarunvalodu ar vīru pārgājuši vien brīžos, lai tolaik vēl mazie bērni nesaprastu, par ko vecāki runā.
Sirmgalves mūžs nav bijis viegls. Marija piedzima 1919. gadā Krievijā, Omskas pilsētā, kurp viņas vecāki bija devušies bēgļu gaitās. Taču drīz vien ģimene atgriezās Latvijā un palika Medumu pagastā. Jau no sešu gadu vecuma Marija gāja ganos. Vēlāk strādāja kolhozā un sovhozā, beidzamos gadus bija apkopēja sovhoza kantorī. Visu dzīvi kopusi dārzu un turējusi lopus, lai varētu uzturēt lielo saimi. Nav izticis arī bez smagiem pārdzīvojumiem - 25 gadu vecumā gāja bojā Marijas meita, arī viens no dēliem jau ir aizsaulē. Pati sirmgalve pārdzīvojusi divus infarktus. Marija dzīvo paļāvībā un ticībā Dievam, ievēro visas baznīcas tradīcijas, arī gavēni, iemācījusi to arī saviem bērniem un mazbērniem. Acis gan vairs tik skaidri neredz, lai varētu lasīt, taču pātaru grāmata viņai nav vajadzīga, sirmgalve zina no galvas visas lūgšanas, kurām veltī laiku ik dienu.
Meita Marija stāsta, ka mātei ļoti patīk dziedāt dziesmas dažādās valodās. Viena no tām esot latviešu dziesma “Izabella”. Meitai uzdungojot dziesmas vārdus “tur nebij’ nekas, tik krūmiņš kustējās”, sirmgalvei sejā atplaukst patīkamu atmiņu smaids. Arī uzgriezt kādu valsi viņa vēl nesen spējusi itin labi. Meita Marija un dēls Viktors stāsta, ka, izdzirdot mūziku, māmuļa paspērusi malā austo grīdceliņu, lai netraucē griezt valsi, un mācījusi saviem bērniem dejot.
Ģimenē allaž valdījusi saticība. Bērni izaudzināti par krietniem cilvēkiem. Viktors ar māsu atmin, ka vecāki nekad nav bērnus pēruši, par nedarbiem sodīja, iedzenot ezerā un liekot stāvēt ūdenī, kamēr lūpas zilas. Tikai vienu reizi tēvs gan esot ar siksnu nopēris, taču bijis arī, par ko, saka Marija.
Malkojot gardu zāļu tēju, raisās patīkamas un senas atmiņas. Reiz Marijas kundze pati gājusi pļavās vākt dažādas zālītes tējiņām, bet tagad izbauda meitas sarūpēto tēju. Arī nekāda lielā stāstniece pati vairs neesot, tāpēc klausās savu bērnu atmiņās, ik pa laikam piebilstot, ka dzīvē daudz ir pārdzīvots un piedzīvots, un ar mīlestības un sirsnības pilno acu skatienu uzlūkojot savus mīļos.
