Ilmārs Skuķis: “Visa pamatā ir prasme atrast kopīgu valodu”

Ilmārs Skuķis novada domes deputāta amatā ir pirmo reizi. Novada domē Ilmārs strādā divās komitejās – Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejā, kā arī Tautsaimniecības komitejā. Ilmāra Skuķa dzimtā puse ir Nīcgales pagasts. Pabeidzis Nīcgales pamatskolu, tālākizglītību apguvis Ērgļu Profesionālajā vidusskolā, iegūstot plaša profila mašīnista traktorista specialitāti.

- Jūsu pamatnodarbošanās ir lauksaimniecība. Cik ilgi jau esat šajā “biznesā”?

I.S. Zemnieku saimniecība “Ūsiņi” dibināta 1995. gadā, sākotnēji nodarbojāmies gan ar lopkopību, gan graudkopību, taču, laikam ejot, nolēmām, ka vairāk uzmanības jāvelta un jāattīsta tieši graudkopības nozare. Tas bija visas ģimenes pieņemts lēmums. Iesākām ar 17 ha, tagad apsaimniekojam jau ap 400 ha lielu lauksaimnieciskās zemes platību. Puse ir mūsu zemes un puse ir paņemta nomā. Audzējam kviešus, miežus, rapsi, pupas, zirņus.

- Kā iegūtās zināšanas šajā jomā Jums palīdzēs līdzšinējā deputāta pienākumu pildīšanas laikā?

I.S. Risināmie jautājumi man kā zemniekam un kā deputātam krasi atšķiras. Lēmumu pieņemšanas laiks domē ir ilgāks. Novadā ir skaidri noteiktas prioritātes un mērķi, un to sasniegšanā ir svarīgs ikviena deputāta redzējums, lai pieņemtie lēmumi būtu izsvērti un atbilstu vairākuma iedzīvotāju interesēm. Protams, iedzīvotājiem gribas, lai sasāpējušie jautājumi tiktu atrisināti pēc iespējas ātrāk. Savulaik kā deputāts strādāju Nīcgales ciema padomē, bet tolaik risināmo jautājumu diapazons nebija tik plašs, arī finansiāli mazāk spējām piesaistīt. Savukārt, vadot saimniecību, lēmumi ir jāpieņem ātri, jābalstās vairāk uz savu personīgo pieredzi. Ja deputāti pieņem lēmumus, kopīgi vienojoties un tos iztirzājot, tad biznesā dažkārt ir radikāli lēmumi, kas jāpieņem steidzami.

- Pastāstiet, kas Jūs mudināja balotēties vēlēšanām?

I.S. Šim solim mani mudināja draugi, iedzīvotāji, kolēģi. Ar domu, ka novada domē jāstrādā pārstāvim no pagasta, kas pārstāvētu iedzīvotāju intereses. Zināt un redzēt, kā tiek risināti dažādi jautājumi, izstrādāti lēmumu projekti, pieņemti lēmumi  un kā tie tiek izpildīti. Ienest šajā procesā savu redzējumu, sniegt savu artavu. Galvenais deputāta uzdevums ir uzklausīt savu vēlētāju balsi, mēģināt palīdzēt atrisināt problēmas, kas ir sakrājušās.

- Vai ziniet, kādi sāpīgie jautājumi ir Nīcgales pagasta iedzīvotājiem? Par ko uztraucas, kas pagastā būtu jāuzlabo?

I.S. Uzskatu, ka vienotais deputātu skatījums ļauj atrisināt daudzus jautājumus un problēmas. Arī situācijās, kad sākotnēji redzējums dažkārt atšķiras, deputāti spēj argumentēt savu viedokli un diskutējot rast kopsaucēju, līdz ar to arī pieņemtie lēmumi ir pamatoti un rūpīgi izvērsti, vērsti uz novada attīstību ilgtermiņā. Runājot par problēmām pagastā, es izceltu divas. Iedzīvotājus, kas dzīvo pagasta centrā daudzdzīvokļu mājās, uztrauc komunālie jautājumi – ūdens, kanalizācija, siltums, daudzas no mājām ir tukšiem dzīvokļiem, kuros neviens nedzīvo. Nesen ir noslēgusies Nīcgales ciema centralizētās siltumapgādes sistēmas pārbūve, kas devusi pozitīvu rezultātu, taču daudzas problēmas palikušas. Ūdensvadi un kanalizācijas tīkli ir novecojuši. Viensētu īpašniekiem ir atkal citas problēmas, kas vairāk skar infrastruktūru. Vēl aizvien sasāpējuši ir jautājumi par ceļu infrastruktūru un nesakārtoto meliorācijas sistēmu, un abos šajos gadījumos nepieciešams valsts atbalsts.

- Kuri mērķi, Jūsuprāt, ir prioritārie?

I.S. Uzskatu, ka prioritāte ir uz paliek izglītības un sociālā joma. Ļoti nozīmīga, manuprāt, ir vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana visiem novada bērniem iegūt kvalitatīvu pamata un vispārējo izglītību. Diemžēl Nīcgales pagastā tika likvidēta pamatskola, kas, manuprāt, ir gana izsāpēts jautājums. Jāpadomā par bijušās skolas ēkas lietderīgu tālāku izmantošanu, lai tā nestāv tukša. Pēc šīm divām dzīves svarīgākajām jomām nāk infrastruktūras sakārtošanas jautājumi. Būtu jāpanāk šis vienotais mērķis - mūsu novada vienmērīga attīstība un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana. Protams, jāatbalsta arī uzņēmēji – kā lieli, tā mazi, jo uzņēmējdarbība ir tautsaimniecības attīstības pamats, kas veicina arī vispārējā dzīves līmeņa uzlabošanos.

- Jautājumā, kas skar šo tukšo ēku likteni, varbūt esat dzirdējuši, ka vienā no daudzdzīvokļu ēkām ir plānots ierīkot sociālos dzīvokļus. Vai tas varētu būt kā risinājums?

I.S. Jāsaka, ka tas ir tas vecais mantojums, no tiem laikiem, kad iedzīvotāju pagastā bija daudz vairāk un pie mums pagastā dzīvoja Nīcgales keramzīta rūpnīcas darbinieki. Tie bija 80 tie gadi, kad dzīvojamo māju tika būvēts daudz. Tagad šajās mājās nav kam dzīvot, tādēļ arī rodas problēmas komunālajā jomā. Iespējams, ka tā ir jau agrāk ielaista “slimība”, kuru vajadzējis risināt daudz agrāk. Tagad to izdarīt ir daudz grūtāk. Uzskatu, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība, lai šie sasāpējušie jautājumi tiktu risināti uz vietas pagastā. Katram iedzīvotājam ir sava sāpe. Uzklausīt un pastāstīt, kā un kāpēc doto problēmu var vai nevar atrisināt. Iedzīvotāji dažkārt nav pietiekoši informēti par to, kas tiek darīts novadā un pagastā. Cilvēkiem tas būtu jāstāsta, jāorganizē sapulces. Citreiz trūkst šī kontakta. Internetā arī ne kurš katrs var to informāciju atrast un izlasīt, bieži vien informācija nonāk tikai ar avīžu starpniecību, īpaši pie vecākās paaudzes cilvēkiem.

- Jūs tagad strādājiet Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejā. Vai ir kādi jautājumi, kas būtu jārisina šajā lauciņā?

I.S. Ļoti liela problēma ir iedzīvotāju skaita sarukums. Labi, ka ir vēl darbs kādā no zemnieku saimniecībām, kūdras purvā vai uz dzelzceļa. Trūkst darba. Pagastā ir piecas lielākas zemnieku saimniecības, kurās strādā vidēji 2-3 darbinieki, lopkopībā – nedaudz vairāk. Ko darīt pārējiem?

- Tātad arī maz cilvēku, kas apmeklē kultūras pasākumus?

I.S. Ir trīs lielākie pasākumi – Lieldienas, Līgo svētki un Ziemassvētki. Uzskatu, ka ir jāsakārto laukums pretim Tautas namam, kuru tad varētu izmantot kādiem brīvdabas pasākumiem vasaras laikā. Lai visi kopā sanāktu un būtu jūtama tā kopības sajūta. Bet vispār jau maz cilvēku tos kultūras pasākumus apmeklē.

- Kā Jums šķiet, vai novadā ir jomas, kurām tiek pievērsts pārāk maz uzmanības?

I.S. Manuprāt, problēmas ir diezgan līdzīgas. Jāmēģina nepārtraukti noturēt līdzsvarotu attīstību: ko darām vienā pagastā, secīgi jāturpina arī citos. Protams, liela daļa no veicamā ir atkarīga no pašvaldības budžeta apmēra: kā tas tiek sadalīts pa nozarēm, kādiem projektiem vai darbībām ir prioritāra nozīme. Uzskatu, ka pēdējo gadu laikā ir paveikts daudz un izdevies paveikt vairākas būtiskas lietas – skolu renovācija, ceļu un ielu atjaunošana, ēku energoefektivitātes pasākumi. Manuprāt, viss notiek, ir tikai jāturpina.

- Jūs tagad esat viens no septiņpadsmit Daugavpils novada domes deputātiem, kādas ir Jūsu stiprās puses un priekšrocības?

I.S. Par to lai spriež vēlētāji, iedzīvotāji. Uzskatu, ka mana stiprā puse ir prasme atrast kopīgu valodu, raisīt sarunu. Domāju, ka svarīgākais sarunā ir uzklausīt otru, ieinteresēt, nepacelt balsi vai neuzstāt, ka tikai man ir taisnība.

- Kādas aktualitātes šobrīd ir lauksaimniecības nozarē? Varbūt problēmas, ar kurām saskaraties?

I.S. Pagājušajā vasarā, kad saskārāmies ar plūdiem, redzējām, kādu postu lauksaimniecībai un ceļu infrastruktūrai var nodarīt liels nokrišņu daudzums. Pie mums ir Daugava un Nīcgalē arī Jāņupīte. Par ūdens atvadi no ceļiem un lauksaimniecības platībām gādā meliorācijas sistēmas. Mums ar to ir lielas problēmas. Lauksaimniecības produkcijai ir liels noiets, ir ieviesti platību maksājumi par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, un lauksaimnieciskajai ražošanai ir nepieciešamas platības, tāpēc meliorācija atkal kļuvusi aktuāla. Man saimniecībā bija uzrakstīts viens meliorācijas projekts, kas tika iesniegts, taču tam diemžēl pietrūka finansējums. Kopā ar vēl diviem zemniekiem esam iegādājušies ekskavatoru, ar kura palīdzību varētu tos grāvjus tīrīt. Mēģinām saskaņot  darbus ar citiem zemju īpašniekiem, bet pagaidām mums tas neizdodas sevišķi labi. Lai šos darbus veiktu, arī nepieciešams finansējums, jo tas ir diezgan dārgs pasākums. Tas atkal ir tas cilvēciskais faktors, jo vienam tas grāvis ir jātīra, cits saka, ka nevajag. Esošās meliorācijas sistēmas būvētas 60 to gadu beigās. Ja mēs tās neuzturēsim, tās nebūs vairs lietojamas. Tos grāvjus, kurus varu iztīrīt paša spēkiem, tīru. Varbūt varētu uzrakstīt kādu kopprojektu un lūgt novada pašvaldības vai valsts atbalstu. Iespējams varētu piesaistīt pat ES finansējumu. Vel viena problēma ir bebri. Reizēm ir tā, ka ekskavators tīra ūdensnoteku, bet bebrs pāris kilometru attālumā jau būvē jaunu aizsprostu. Šajā jomā tiešām būtu nepieciešams kāds regulējums, lai radītu interesi ar bebriem cīnīties.

- Kādi ir Jūsu vaļasprieki, vai tiem atliek pietiekoši laika?

I.S. Īpašu vaļasprieku nav. Neesmu ne “saslimis” makšķernieks, ne mednieks. Protams, atliek laiks arī atpūtai ar ģimeni un kopīgiem izbraucieniem. Kad saimniecībā bija vēl slaucamas govis, kur tad laiks atpūsties? Visu laiku ir jābūt uz vietas. Tagad graudkopjiem ir brīvāks periods, jo ir ziema.

-   Jums ir kupla ģimene, trīs bērni. Vai kādam no viņiem ir motivācija paturpināt Jūsu vadīto saimniecību?

I.S. Man ir divas meitas un viens dēls. Meitas ir jau ieguvušas augstāko izglītību un strādā Rīgā, dēls šogad iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņš jau man palīdz un strādā saimniecībā, viņam patīk. Dēlam saku, ka mācīties vajag, jo tas ir pamatu pamats. Jo, vadot saimniecību, ir jāzina gan agronomiju, gan grāmatvedību, gan ķīmiju un darba drošību.