NovadsAktualitātesJaunumiIlūkstes jaunais prāvests Andrejs Trapučka: “Miers var būt tikai tad, kad rīkojies pēc sirdsapziņas”
Ilūkstes jaunais prāvests Andrejs Trapučka: “Miers var būt tikai tad, kad rīkojies pēc sirdsapziņas”
16.12.2022
AKTUĀLI
Jaunā Ilūkstes draudzes prāvesta Andreja Trapučkas dzimtā puse ir Skaistkalne, kur atrodas viņa bērnības atmiņu pilnais ciemats un vietējā draudze. Tajā vietā atrodas arī kādreizējā klostera ēka, taču ar laiku tā bija nonākusi kritiskā stāvoklī, un tika paredzēta nojaukšanai. Šobrīd klostera ēku atjauno, pateicoties prāvesta Andreja Mediņa gādībai. “Par to es ļoti priecājos, jo tā ir mana dzimšanas vieta. Tagad tā būs izglābta, jo ēkā cer atklāt meiteņu ģimnāziju.” 1953. gada 12. novembrī topošais priesteris piedzima tieši šajā klostera ēkā, kas atrodas pie baznīcas. Klosteris tolaik jau bija slēgts, Franciskāņu tēvi bija izraidīti prom, un klostera telpās atradās slimnīca.
Jaunības laiku gaitas
Tēva Andreja bērnība un skolas gadi līdz 16 gadu vecumam tika aizvadīti Skaistkalnē. Darba bija daudz un vajadzēja gan vākt sienu, gan ravēt cukurbietes, ka arī ganīt aitas: “Biju ganījis arī kolhoza govis, bet pēc 6. klases nācās pat strādāt uz traktora kolhozā tēta vietā. Labi ka kolhoza priekšedetajs tā atļāva.” Kā skaidro pr. Andrejs, viņš bija aizvietojis savu tēvu, kurš uzņēmās veikt citu, daudz smagāku darbu.
Baznīcā bērnībā Andrejs bija piekalpojis par ministrantu, taču atzīst, ka kautrējies ģērbt komžu, un kopumā piekalpot pie altāra. “Gribēju drīzāk stūrītī noslēpties. Man vairāk patika skatīties uz altāri un piedalīties dievkalpojumos.” Pēc viņa vārdiem, labais sākums bija 15 gadu vecumā, kad toreizējais Kurmenes draudzes prāvests Jāzeps Trubovičs saskatīja zēnā ko īpašu, un iedvesmoja stāties garīgajā seminārā, kaut gan pašam Andrejam toreiz vēl nebija stingras pārliecības kļūt par priesteri.
Visu izšķir kāds īpašs atgadījums
Nākamajam priesterim vairāk interesēja tolaik populārā nozare – elektronika. Pēc 8. klases četri gadi tika izvadīti mācoties Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā Radiobūves fakultātē. Vēlāk sekoja divi gadi armijā, kuri tika izvadīti, būvējot aerodromu. “Man bija ģeodēzista pienākumi ar nivelieri un teodolītu. Tajā pašā laikā jau minētais pr. Jāzeps Trubovičs turpināja lūgties par mani un upurēt Svētās Mises, līdz armijā nenotika kāds īpašs gadījums, kas bija izšķirošs pavērsiens dzīvē.” Šis atgadījums notika 1974. gada 14. augustā, zīmīgajā datumā. Tanī laikā pašam A. Trapučkam nebija lielas zināšanas par to, kas notiek Aglonā, un, kas par svētkiem tur notiek ik gadu. Aerodromā noritēja kārtējā parastā ikdiena. Traktors uz troses vilka sešus metrus platu šķūri. Saskaņā ar noteikumiem trosei bija jābūt nostiprinātai pamatīgi, bet viena no cilpām bija salūzusi, kā rezultātā visa slodze balstījās tikai uz vienas cilpas. Tajā citi puiši bija ielikuši dzelzs āmura kātu un uz tā galvas uzmeta trosi. Vienā brīdī, traktoram velkot šo ierīci, pārslodzes rezultātā, lielais dzelzs āmurs izrāvās no stiprinājuma un ar visu nospriegotās troses spēku lidoja taisni virsū Andrejam. Viņam priekšā bija lāpsta un šī dzelzs masa trāpīja tieši pa lāpstas kātu, salaužot to uz pusēm, bet neskarot pašu Andreju.
“Šis bija Dieva brīnums, jo dzelzs masa nāca man virsū tiesi ceļgalu līmenī, un varēja noraut man abas kājas, pēc kā visticamāk iestātos drīza nāve. Pats tajā brīdī neko nepaspēju aptvert, bet viens no līdzgaitniekiem, seržants no Sibīrijas, apzīmēja sevi ar krusta zīmi un teica, ka “tikai tavs Dievs tevi tagad izglāba!”Pēc šī gadījuma man radās neapšaubāma izpratne, ka “Ja es varu stāvēt pats uz savām kājām, būtu ļoti nepateicīgi neiet stāvēt pie altāra.”” Tuvākajos Ziemassvētkos, kad komandieris piešķīra atvaļinājumu, Andrejs bija apciemojis priesteri J. Truboviču Kurmenē, pēc kā tika dota piekrišana studēt Rīgas Garīgajā seminārā. Šogad tēvam Andrejam apritēja jau 43 gadi priesterībā.
Beidzot Rīgas Garīgo semināru, kardināls Julijans Vaivods jauno priesteri nozīmēja Svētā Alberta draudzē Rīgā. “Vēlāk desmit gadus kalpoja Latgalē – Aglonā, Gaigalavā, Rēzeknē. Tad sekoja kalpošana Rīgā, kur 15 gadi tika aizvadīti Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē par prāvestu.” Pēc nokalpotiem daudziem gadiem bija nepieciešama veselības un spēku atgūšana, tādēļ nākamie septiņi gadi tika nokalpoti Ogres Sv. Meinarda draudzē, kur pēc priestera teiktā varēja justies “atvieglotajā darba režīmā”.
Par dzīves jēgu
“Jau no agras bērnības biju jutis dvēseles sāpes par to, ka nesaprotu dzīves jēgu. Nesapratu, kā rīkoties būtu pareizi, lai dvēselē iestātos miers. Miers varēja būt tikai tad, kad apzinājos, ka rīkojos pareizi jeb pēc sirdsapziņas.” Ar ģimeni, atminas tēvs Andrejs, uz baznīcu bija iets vismaz reizi vai divas reizes mēnesī. Nerakstīts likums bija obligāti mēneša pirmajā svētdienā doties uz Sv. Misi, bet mājās vakarpusē notika lūgšanas. “Skolas periodā nejutu nekādu īpašu ateisma propagandu, kas bija raksturīga padomju laikam. Vienreiz 5. klasē skolas direktors mani pasauca pie sevis un jautāja “Vai es biju baznīcā?” Būdams jauns skolēns, viņš atbildēja, ka nevienam neko sliktu ar iešanu baznīcā neesot padarījis, un turpmāk skolā šo tēmu neskāra.
“Mīliet viens otru tā kā Es esmu jūs mīlējis!” Tas ir dzīves uzdevums un jēga. “Paklausīsim un pildīsim šo skaisto Dieva doto uzdevumu,” teic A. Trapučka. Viņš arī turpina, ka bieži vien vārdos to nevar izteikt, ko tas nozīmē “mīlēt”. Vēl 17 gados Andrejs bija prātojis, ka ja nebūtu Dieva, dzīves būtu pat vieglāka, jo varētu darīt visu, kas ienāk prātā, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Ejot gar kapsētu, kur ir apglabāts viņa vectēvs, jaunietis nodomāja: “Ja nav Dieva, tad, kas esmu es? Nākas atzīt, ka nevaru būt nekas vairāk kā tikai smiltis kapsētā. Neiepriecinoša perspektīva.”
Kas ir svarīgākais attiecībās ar Dievu? Tēvs Andrejs citē Marijas Valtortas grāmatu “Evaņģēlijs - kā man tas tika atklāts”. Tajā ir atrodams stāsts, kad Jēzus šo jautājumu uzdod saviem mācekļiem. Vieni saka – tikumība, citi – mīlestība, izskan vēl citas versijas, bet Jēzus atbild, ka svarīgākais ir paklausība. Paklausība – tā jau savā būtībā ir tā pati mīlestība. Ja mums ir kāds mīļš cilvēks, tad ir viegli viņam paklausīt, pašaizliedzīgi izpildīt viņa vēlmes, vienmēr steigties viņam palīgā. Šī grūtā mīlestība ir skaistākā, jo tā mūs pārveido laimīgus, pie tam uz mūžīgiem laikiem.
Ko derētu atcerēties Ziemassvētkos?
Tēvs Andrejs skaidro, ka tad, kad mēs piedzīvojam grēka postu, savas vājības un kara netaisnības noslēpumu, Dievs mūs nepamet, bet turpina mūs uzlūkot ar mīlestību, vēlēdamies mums piedot un mūs atkal piecelt. Pateicoties dievišķajai labestībai, Dievmāte Jaunava Marija ir ar mums un vada mūs ar maigumu pat visšaurākajos vēstures līkločos.
Mēs saprotam, ka šis ir laiks, kad Jēzus kļūst nopietni nepieciešams, saprotam, ka Viņš ir Vienīgais Glābējs pie kura mums vajag atgriezties šajā tumšajā stundā. Tādēļ lūdzam: "Dieva Māte, nāc mums palīgā un mierini mūs. Atkārto katram no mums: “Vai tad es, tava Māte, neesmu šeit?”Tu zini, kā atraisīt mūsu sirds un mūsu laika mezglus. Mēs tev uzticamies. Mēs esam pārliecināti, ka tu, īpaši pārbaudījuma brīdī, uzklausi mūsu lūgšanas un nāc mums palīgā."
“Un vēlos vēl nobeigumā papildināt ar Medžugorjes Dievmātes vārdiem: "Dārgie bērni! Lai Jēzus piepilda jūsu sirdis ar savu dievišķo mieru! Šajos laikos jums nav miera, tādēļ es jūs aicinu - lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties nemitīgi par šo haosā novesto pasauli! Žēl, ka tik daudz nevērtīgu lietu joprojām ir jūsu sirdīs. Attīriet jūsu sirdis ar gavēni un lūgšanu. Bez lūgšanas jums nebūs nedz prieka, nedz miera, nedz nākotnes. Jūs ilgojaties pēc miera, bet jums jāsaprot, ka vienīgi Dievs ir jūsu patiesais miers. Tādēļ atjaunojiet kopīgu lūgšanu jūsu ģimenēs. Kopā ar Jēzu jūs nebūsiet nomaldījušies šī laikmeta tumsā un atradīsiet glābšanas ceļu.”
