Ina Vaikule ir amatniece no Naujenes pagasta, kas šurp pārcēlusies uz dzīvi no dzimtā Preiļu novada. Mācījusies Višķu lauksaimniecības tehnikumā, iegūstot daiļdārznieka diplomu, savukārt specializāciju tūrisma vadībā ieguvusi Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā. Brīvajā laikā no pamatdarba Naujenes novadpētniecības muzejā viņa nodarbojas ar pīšanu no klūgām, adīšanu un aušanu.
Pīšanu no klūgu sloksnītēm Ina uzsākusi pie meistara Viktora Kuhaļska studijā “Pūpoli”, pašlaik viņa ir ceļā uz Pinēja amata meistara diploma iegūšanu, ko izsniedz Latvijas Amatniecības kamera. Pirms vairākiem gadiem kopā ar vīru Juri iegādājusies lauku īpašumu un sākusi audzēt aitas. Aitu vilna tiek nodota Preiļu vilnas fabrikā, kur tā tiek iemainīta pret diegiem, no kuriem top rakstaini cimdi un zeķes, kā arī mazcimdiņi un zeķītes.
Un, kad meistare nogurst no pīšanas un adīšanas, viņa sēstas pie stellēm un auž lupatu deķīšus. Tos var izkārtot uz grīdas vai atpūtas krēslā. Ina stāsta, ka aušanas pamati tika apgūti vēl tehnikumā pie skolotājas Vitas Kāpostiņas. Tika austas prievītes, jostas un audums tautiskajiem brunčiem. Pēcāk aušanas pieredze nākusi biedrības “Raxtu sēta” organizētajās nodarbībās pie audējas Daces Teivānes un Dignas Gordijenko.
Par savām nodarbēm Ina stāsta ar aizrautību un īpašu pozitīvismu.
- Kā radās ideja, ka vēlaties apgūt klūgu pīšanas mākslu un ar ko nodarbojāties līdz tam?
I.V. Mans pirmais pasūtījums bija vilnas zeķes tehnikuma laikā. Bet tad es vēl nebiju aizdomājusies, ka varētu nopietnāk pievērsties kādam no rokdarbu veidiem. Interese par pīšanu no klūgām radās, kad satiku meistaru Viktoru Kuhaļski. Lai arī pirms tam meklēju dažādu literatūru un mēģināju šīs prasmes apgūt pašmācības ceļā, sapratu, ka vajadzīgas padziļinātas zināšanas un arī pieredzes bagāts skolotājs. Apskatot no sloksnītēm veidotos darbus, man tie ļoti iepatikās un gribējās iegādāties sev. Uzzinot cenu, teicu, ka dārgi. Uz ko meistars atbildēja: „Ja ir dārgi, jāmācās pīt pašai!”. Tā sākās mācības. Ziniet, ļoti daudzi mācekļi atsijājas, jo tas ir fiziski smags darbs - gan klūgu sagatavošana: to ievākšana un apstrāde, gan pašu darbu pīšana. Man tas patika un patīk vēl joprojām.
Pirmais patstāvīgi pītais groziņš ir saglabāts, bet daudzi darbi gan nepalika pašai, tie tika dāvināti radiem, kaimiņiem un paziņām. Piemēram, kamolgrozs dāvināts vīramātei Silvijai. Pa nelielai cibiņai radu meitenēm, absolvējot vidusskolu. Bet no māsas Ilvas nāca pirmais pasūtījums, ieraugot manis pīto paplāti, viņa lūdza uzmeistarot tādu arī sev.
Ina stāsta, ka, braucot uz izstādēm un meistarklasēm kopā ar studiju, sapratusi, ka cilvēkiem patīk tas, ko viņa dara. Tagad Ina ar pīšanu no klūgām darbojas jau patstāvīgi.
I.V. Galvenais, ka tas, ko dari, tiek novērtēts. Ne jau vienmēr kāds kaut ko nopērk, bet iedvesmas avots tas ir fantastisks!
- Jūs teicāt, ka patika tieši no sloksnītēm pītie darbi. Ar ko tie atšķiras no apaļo klūgu veidojumiem?
I.V. Abi pinumu veidi tiek darināti no kārklu klūgām. Atšķirība ir materiāla sagatavošanā, apstrādē. Klūgas vāc ar mizu vai vāra un mizo. Tad tās sašķiro pēc izmēriem, izžāvē un var uzglabāt gadiem ilgi, ar materiālu nekas nenotiks. Svarīgi uzglabāt sausā vietā, lai klāt netiek mitrums. Pirms darba nepieciešamo klūgu skaitu mērcē un tad var pīt.
Savukārt klūgu sloksnīšu materiāla sagatavošanas process ir ilgāks. Klūgas sagriež, nomizo un sašķeļ, apstrādā uz rupjās ēveles, tad vēlreiz uz smalkākas ēveles nepieciešams kalibrēt milimetrus, lai sloksnītei būtu vajadzīgais platums un biezums. Papildus ir vajadzīgas arī apaļās klūgas, kuras sausas izmērcē un tad uz dažāda diametra koka sagatavēm izliek riņķus un aptuveni nedēļu žāvē. Vidēja izmēra paplātei nepieciešams sagatavot aptuveni simts klūgu sloksnīšu un ap 30 gabalus dažāda diametra apaļās klūgas riņķīšus.
Lai arī sloksnīšu pinumiem sagatavošanās laiks ir krietni ilgāks un arī fiziski smagāks, darbi no tiem man šķiet sievišķīgāki. Pinumi sanāk smalkāki un dekoratīvāki. Savukārt praktiskuma ziņā gan apaļo klūgu, gan sloksnīšu darbi ir vienlīdz izturīgi.
- Kur Jūs ievācat materiālu saviem darbiem?
I.V. Amatnieki, kuriem pīšana ir pamatdarbs, audzē savas klūgas, jo to nepieciešams ļoti daudz. Pašos pirmajos gados, kad darbojos pie meistara, braucām ievākt klūgas gar ceļa malām vai upju krastiem. Upju krastos ir ļoti labs materiāls, tomēr jāskatās, vai tās nav bojātas. Var būt arī slimas klūgas, tad tām nav taisna, gluda miza, bet poraina. Tās var negriezt, sloksnīšu pinumiem tādas neder. Jāievāc kvalitatīvs materiāls, tad arī darbs būs kvalitatīvs. Meistars bija man iedevis arī spraudeņus, ko sastādīju, taču dzīvojam netālu no meža un saimniecībā ir aitas, tāpēc manas kārklu plantācijas, kā biju cerējusi, neizauga. Smejas. Tagad es tās ievācu dabā. Tik, cik vajag man, ir pietiekoši.
- Kas Jūs šajā procesā vairāk aizrauj?
I.V. Tā ir iespēja izgatavot pinumus no smalkas rotas līdz atpūtas krēslam. Nebeidzami plaša dabas materiālu pielietošana, daudzveidība gan formā, gan krāsās, gan tehnikā. Tā ir iegūtā enerģija, kas rodas, pinot darbus.
Ina Vaikule nereti ar saviem darbiem brauc piedalīties izstādēs un gadatirgos, taču ne vienmēr viņas mērķis ir darbu pārdošana.
I.V. Gadatirgū ne vien ieraugi, vai tavi darbi ir tikpat kvalitatīvi un pieprasīti, bet arī iegūsti pūrā kādas idejas. Atceros, kā kopā ar studijas „Klūga” dalībnieci Līviju Skromāni braucām uz Tautas lietišķās mākslas gadatirgu Brīvdabas muzejā. Paņēmu līdzi savus darbus, bet nebūt ne ar domu, ka tūlīt visus notirgošu. Man gribējās aizbraukt pieredzes apmaiņā un uzzināt, vai tik kuplā piedāvājumā mani darbi tiks ieraudzīti. Šī pieredze izrādījās pozitīva. Šogad uz gadatirgu braucu patstāvīgi. Bet pirms tam, darbi ir jāaizved atrādīšanai speciālai komisijai, kuras sastāvā ir arī Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubene. Komisija atvestos darbus apskata, izvērtē un tikai tad izsniedz/neizsniedz dalībniekam atļauju. Dažos gadatirgos var jautāt pēc amatnieka kartes. Tā tiek izsniegta Latvijas Amatniecības kamerā uz gadu un tad pēc nepieciešamības tiek pagarināta. Bet, ja ir Amata meistara diploms, amatnieka karti nevajag.
Tepat Daugavpils cietoksnī piedalījos organizētajā Zāļu tirgū, kur piedāvāju ne vien pinumus ko klūgām, bet arī pītus ziedu un ozollapu vainagus. Savukārt 5. Starptautiskajā vēsturiskās rekonstrukcijas festivālā „Dinaburg 1812” tirgojoties pagāja divas dienas. Veiksmīga sadarbība ir izveidojusies ar veikalu “O!Marta”, piedāvājums nav liels, bet šo to no manis veidotajiem suvenīriem tajā var iegādāties – mazcimdiņus, zeķītes un cibiņas rotām, rokassprādzes un groziņus.
Pēdējo gadu nozīmīgākās tautas lietišķās mākslas izstādes bija Dziesmu svētkos - „Dziesma top citādi” un „Radītprieks”, kur starp 2000 darbiem bija apskatāmi arī mani. 2017. gadā darbi bija izstādē Brīvdabas muzejā „Koks un pinumi”. Taču, lai piedalītos izstādēs, ir jābūt ne tikai diplomiem, bet arī kvalitatīviem darbiem, kuri iekļaujas kopīgā koncepcijā.
Lai iegūtu Amata meistara diplomu, ir ne vien jāiziet teorētiskās apmācības un praktiski jāveic daudz un dažādi darbi, bet arī astoņu gadu garumā jābūt par mācekli kādam no meistariem.
I.V. Pagājušajā gadā iestājos Latvijas Amatniecības kameras rīkotajos amata meistaru kursos, kur apguvu, kā pareizi reģistrēt savu saimniecisko darbību, kompozīcijas un biznesa pamatus, amatniecības vēsturi, pedagoģiju un daudz ko citu. Tā bija rudens sesija, tagad man palika praktiskie darbi. Ir izdots saraksts – programma, kas meistaram ir jāprot gan teorētiski, gan izgatavot praktiski.
- Kas ir šajā sarakstā uzskaitīts?
I.V. Pinumu meistaram ir jāprot pīt no ļoti dažādiem materiāliem, sākot no meldriem un doņiem, bērza tāss, koku saknītēm un, protams, no klūgām un klūgu sloksnītēm. Programma ietver visu šo materiālu ievākšanu, sagatavošanu darbam un uzglabāšanu. Praktiskajos darbos ir jāparāda dažādas tehnikas ar dažādiem materiāliem. Piemēram, no apaļajām klūgām jāprot vienkāršais, kārtainais, rindu pinums, kā arī aukliņveida pinumi ar divām, trīs, četrām un piecām klūgām. Jāprot pielietot dažādus malu noliekumus: ar 2,3,4 klūgu pāriem, bizes apmali. Sloksnīšu darbi jāveic retajā, biezajā etnogrāfiskajā un mezglu pinumā. Un nav tā, ka tikai grozs jāmāk pīt, vēl ir paplātes, cibas, kamolu grozi, dažādu priekšmetu, piemēram, spoguļa appīšana. Jāprot izgatavot arī mēbeles – tabureti, krēslu, galdu, šūpuļkrēslu. Meistaram jāprot izgatavot dažādus šablonus un tos pielietot darbā. Jānosaka darba izmaksas, jāveic izstrādājuma cenas aprēķināšana un vēl daudz kas cits.
- Kādas priekšrocības sniedz Amata meistara diploms?
I.V. Tas ir augsts mērķis vispirms jau pašai priekš sevis. Izaicinājums. Jaunas zināšanas. Un, protams, tās ir priekšrocības darba tirgū, esi novērtēts, atzīts sava amata speciālists. Meistars var mācīt pinēja amatu, dalīties savās zināšanās gan šeit Latvijā, gan jebkurā citā Eiropas valstī.
- Kādi darbi pašlaik ir aktuāli un kas tiek veidots?
I.V. No lielajiem darbiem šobrīd man top galdiņš, komplektā ar divām taburetēm. Pamatne ir no aizaustas pinumu virsmas, bet sānu malas mezglu pinumā. No mazākajiem izgatavoju rokassprādzes un somiņu no doņiem, kas būs papildinājums vasarā nopītajai meldru cepurei.
- Vai rokassprādzes top arī no klūgām?
I.V. Jā, rokassprādze tiek veidota no apaļas klūgas, to izliec nepieciešamajā diametrā un pēc tam pa augšu tiek izveidots etnogrāfisks vai dekoratīvs raksts.
- No kurienes rodas tās daudzās idejas Jūsu darbiem?
I.V. Ir tā, ka tās jaunās idejas rodas darba procesā, jo vairāk strādā, jo vairāk var pasapņot. Tad galvā tiek izdomātas visdažādākās variācijas un pinumu veidi. Dažreiz kaut kur tiek arī noskatītas. Taču nekad netiek veidota pilnīga kopija. Kad kopā ar meistaru veidojām pirmos darbus, viņš teica, ka gandrīz neiespējami ir izveidot divus identiskus darbus. Var veidot līdzīgus gan pēc raksta, formas vai izmēra, taču ikviens darbs ir neatkārtojams. Arī pinot tradicionālos, visiem zināmos kartupeļu grozus var ielikt darbā dažādību – iepīt citas krāsas sloksnīti, ielikt citas krāsas ribu, var veidot atšķirīgas krāsas stiprinājuma vietu vai noformēt rakstainu rokturi. Darbu daudzveidība, tāds ir mans moto.
- Cik ilgā laikā tapuši Jūsu lielākie un mazākie darbi?
I.V. Vislielāko laika sprīdi aizņem, protams, pati darba ideja. Tās ir sava veida radošās mokas. Kad zināms, ko un kā veidosi, ir viegli. Mazie darbi ir smalki un paņem daudz pacietības. Lielie sloksnīšu pinumi ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process, kas var ilgt līdz pat mēnesim un ilgāk. Toties no apaļajām klūgām grozu vai tīni var uzpīt vienas dienas laikā.
- Bez klūgu pinumiem, Jums vēl atliek laiks arī adīšanai un pat aušanai.
I.V. Man patīk dažādība, ne tikai pinumos, bet arī rokdarbos. Ja nogursti pīt, paņem rokās adīkli, ja nogursti no adīšanas, tad sēsties stellēs un aud. Katrā nodarbē strādā dažādas muskuļu grupas, dažreiz tās maiņa ir kā atslodze.
- Un Jūsu mazcimdiņi? Tie tiek adīti kā suvenīri?
I.V. Jā. Ne visi var atļauties nopirkt dārgu adījumu, bet suvenīrs ir laba prece, ko var piedāvāt veikaliem un aizvest uz gadatirgiem. Mazcimdiņus es noskatīju kādā no Vecrīgas skatlogiem, nosaukums un noformējums ir mana ideja. Cilvēki labprāt iegādājas amatnieku darinājumus dāvanām. Šos mazcimdiņus un zeķītes var uzdāvināt ar bērniņa piedzimšanu, vai, piemēram, izmantot kā Ziemassvētku dekorāciju iekāršanai eglē. Manos nākotnes plānos ir doma veidot kastītes, kur šo darinājumu varētu ielikt un pārsiet ar dekoratīvu lentīti. Ja darbam trūkst noformējuma, tas izskatās lēti. Gribas, lai vizuālais izskats ir patīkams.
Ina Vaikule stāsta, ka nākotnē vēlētos izveidot pastāvīgu tirdzniecības vietu, kur cilvēki varētu iegādāties viņas veidotos darbus. Tajā varētu būt gana plašs darbu piedāvājums.
Novēlam Inai veiksmi un izdošanos papildināt viņas radošo ideju un darbu pūru.
